Smilteniete Inese Troiņikova: "Jaunā dzīve devusi iespēju novērtēt to, kas mums ir"

Pagājis vairāk kā pusmēnesis, kopš Latvijā ir izsludināta ārkārtējā situācija. Valstī noteikti stingrāki ierobežojumi,
29. martā valdība lēma, ka sabiedriskās vietās nedrīkst pulcēties vairāk kā divi cilvēki kopā. Vēlreiz tika uzsvērts turēties divu metru attālumā no jebkura cilvēka veikalā, transportā, mežā vai uz ielas. “Ziemeļlatvija” centās noskaidrot, kā jaunajā dzīvē, pieņemot tās noteikumus, jūtas iedzīvotāji un cik ļoti ir mainījusies viņu ikdiena.

“Man šķiet, ka pašlaik pasaulē notiekošais, kas skar katru no mums, ir iespēja ikvienam novērtēt, ar ko kopā dzīvojam, cik ļoti mīlam savus bērnus un cik ļoti par mums priecājas mūsu mājdzīvnieki. Tagad mājās var padarīt visu to, kam agrāk ikdienā neatlika laika. Šis vīruss ir apstādinājis visu steidzīgo dzīves, gluži kā noņēmis tos no trases, lai cilvēki apsēžas un padomā. Lai arī fiziski ārpus mājas ievērojam divu metru distanci, emocionāli ļoti labi var just, ka katrs nav par sevi. Cilvēki kļuvuši tuvāki. Piezvana pazīstamie, kas dzīvo Anglijā, “Covid-19” satuvina arī cilvēkus Latvijā. Draugi, kas bija pazuduši, pēkšņi piezvana, interesējas. Tas ir patīkami, bet patiesībā tam tā vajadzēja būt arī agrāk,” “Ziemeļlatvijai” stāsta smilteniete Inese Troiņikova.

Izjūt sirsnīgāku attieksmi

Lai arī darbā Valmierā šobrīd ir iedots atvaļinājums un notiekošais Latvijā rada satraukumu, Inese tomēr spēj ikdienā uzturēt pozitīvu noskaņojumu. “Pagājusī nedēļa man bija brīva. Vīrs katru dienu brauc uz darbu, bet bērni ir patstāvīgi. Meita jau ir pieaugusi, bet dēlam ir 13 gadu. Šo laiku izmantoju divu trīs stundu garās pastaigās ar abiem mūsu ģimenes suņiem. Vairs uz Niedrāju nedodamies un arī pie Tepera ezera neiesaku, jo šajās vietās pulcējas daudzi. Izvēlos vairāk staigāt pa Klievezera mežiem virzienā uz Silvas pusi vai arī gar Tiltleju ezeru. Ja mežā pa taciņu nāk pretim cilvēks, tad viens vai otrs atkāpjas. Agrāk tas nebija novērojams, bet tagad mežā sveicina sveši cilvēki un nereti arī apvaicājas, kā klājas. Lai arī dzīvojam izolēti, esam kļuvuši sirsnīgāki. Vienīgi pastaigu laikā bailes pārņem, kad pretī izskrien saimnieku nepieskatīti suņi. Tādu ir ne mazums, īpaši pilsētas nomalēs, nepatīkama situācija gadījās arī Vidzemē,” atklāj Inese.

Vēl viņa pozitīvu enerģijas lādiņu dienai gūst vingrojot. Nedēļā ir vidēji trīs treniņi. Jau divus gadus Inese regulāri vingro mājās. “Mana sporta zāle ir vannas istaba. Man ir sava programma, pēc kuras vingroju. Sporta zālē esmu bijusi kaut kad jaunībā, mājās sportot man patīk, jo pati varu izvēlēties laiku fiziskām aktivitātēm. Tagad online treniņi ir kā medusmaize, jo ļoti daudzi treneri publicē video, kas pieejami ikvienam lietotājam. Šobrīd fiziskas aktivitātes ir vajadzīgas vairāk kā jebkad, lai nostiprinātu imunitāti un veselību, dzīvojot mājās. Dažkārt pastaigāties izeju vēlu vakarā. Kādreiz vakaros pilsētā mēdza pulcēties jaunieši, tagad – cilvēki ar suņiem. Var redzēt, ka daļa no tiem izveduši ne tikai pačurināt suni, bet paši sevi pastaigā. Saudzēsim sevi, ievērosim noteikumus, lai ātrāk tas viss beigtos. Starp citu, Smiltenē “Covid-19” vīrusa ierobežošanai pieiet nopietnāk kā Valmierā. Kad Smiltenē tika slēgtas kultūras un sporta iestādes, veikalos varēja redzēt pirmos piesardzības pasākumus, Valmierā viss ritēja pa vecam,” teic smilteniete.

Palīdz tiem, kam grūtāk

Brantēnieti Ramonu Egli Brantu pagastā pazīst teju katrā mājā. Ilgus gadus viņa bija pagasta pastniece, taču veselības problēmu dēļ dinamisko darbu nācās nomainīt pret citu. “Man ļoti pietrūkst pastnieces darba, kurā aizvadīti 27 gadi. No trases mani noņēma ārsts. Toreiz nepaklausīju un pēc laika atgriezos darbā. Taču, kad spēju nobraukt vien pusi maršruta un kājas vairs neklausīja tik ļoti, ka ar rokām tās nācās celt mašīnā, sapratu, ka veselība ir svarīgāka. Vairs nevaru skriet tā kā agrāk, no rīta piecelties un strādāt līdz pat vēlam vakaram. Tiklīdz piekūstu, uz brīdi apstājos, lai atvilktu elpu. Lēnākā tempā, bet jādzīvo uz priekšu. Tagad esmu pārdevēja veikaliņā “Labas Lietas”. Mainoties situācijai valstī, šobrīd esmu palikusi bez darba, nezinu, uz cik ilgu laiku. Labi, ka vēl ir pensija,” stāsta Ramona. 

Viņa priecājas, ka dzīvo laukos, kur nav lielas saskarsmes ar citiem. Darāmā lauku sētā nekad netrūkst. Pagājušajā nedēļā brantēniete pagalmā grāba lapas un vāca vējā nolauztus zarus. Sajūtas gan esot kā no laivas izmestai, bet uz notiekošo cenšas raudzīties optimistiski. “Ja cilvēks ir optimists, tad citādāk nedrīkst. Ziņas skatos, bet necenšos uzņemt negatīvo sevī. Nevar taču sēdēt un gaidīt vīrusu. Lauku mājā nejūtos kā ieslodzījumā, eju pagalmā. Varētu raudāt un mocīt sevi ar ļaunām domām, bet daudz labāk ir rosīties. Siltumnīcā saauguši lociņi, iesētas dilles un salāti. Pagrabs pilns ar burciņām. Tāpat arī jāparūpējas par vieniem vecīšiem pagastā, kurus uzpasēt sāku vēl laikā, kad strādāju par pastnieci. Viņiem švaki ar veselību, tāpēc gatavoju ēdienu arī viņiem, aizvedu un  pabaroju. Mums ir jāparūpējas par tiem, kuriem patiešām ir grūtāk. Tāpēc teikt, ka man tagad ir slikti, nepavisam nevaru,” saka Ramona.

Novados