Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Valkas pagastā Viesturs Lārmanis saimnieko, kā liek daba un senči

Katram mums dzīvē ir sapnis. Mana sarunu biedra Viestura Lārmaņa sapnis ir bijis pavisam vienkāršs ‒ atgriezties dzimtajās mājās un saimniekot tur tā, kā liek sirds.

Atgriešanās ceļš atpakaļ uz dzimto Beku ciemu tā apzināti ir sācies ap gadsimta miju, kad Viesturs palēnām sāka iegādāties zemes īpašumus ap no vecāsmātes mantotām mājām “Krastiņi”, kas atrodas Valkas pagastā. “Krastiņos” saimniekoja Viestura tēvs un māte, viņi bija izveidojuši zemnieku saimniecība ar tādu pašu nosaukumu. Reāla iespēja atgriezties pavērās 2016. gadā, kad Viesturs iegādājās kaimiņos esošās mājas, kuras lepni nes visa bijušā ciema nosaukumu ‒ “Bekas”. Bija plāns, kamēr vēl rudens un daudz darbu dažādos dabas projektos un mācībās,  pārcelties no Ķekavas, kur Viesturs dzīvoja līdz šim, un tad pavasarī ‒ zemnieku saimniecības pārņemšana no tēva, lai ļautu vecākiem baudīt nesteidzīgas vecumdienas. Tomēr dzīvē viss nenotika tā, kā plānots, un pārņemšanas vietā Viesturam nācās kārtot mantojuma lietas. Cerība, ka tēvs palīdzēs ar padomu un varēšanu tehniskajās lietās, izpalika. Tāpēc Viesturs tagad saka, ka tā īsti viņi par savas saimniekošanas pirmo gadu var uzskatīt 2018. gadu. Viņi, tie ir Viesturs Lārmanis un viņa sieva Inese Gmizo-Lārmane, kura sākumā mazliet bažījās par to, ko viņa laukos, kas ir mežā, darīs. Tomēr atstāja savus ierēdņa darbus, kas gan VARAM, gan Eiropas Parlamenta darba grupās ir bijuši saistīti ar dabas aizsardzību, kā saka pati Inese, kā teorētiķei, un arī pārcēlās, lai kopā veidotu “Dabas saimniecību Bekas”.

Vēl līdz 2023. gadam Viestura un Ineses viena no galvenajām rūpēm paralēli darbam saimniecībā būs dalība Latvijas dabas fonda GrassLIFE projektā, jo tieši “Bekās” ir izvietots šī projekta dabisko pļavu atjaunošanas zināšanu un demonstrējumu centrs. Šobrīd pat reizēm ir grūti pateikt, kas viņu saimniekošanā ir galvenais, gribētos jau, lai tā ir pašu saimniecība, saka viņi, un tāpēc pēc iespējas projekta aktivitātes, kurās tiekas projektā iesaistītie un demonstrējumu apmeklētāji, tiek plānotas tā, lai tas netraucē sezonas darbus saimniecībā. Tomēr visi, kas ir bijuši iesaistīti projektos, zina, ko nozīmē sasniedzamie mērķi un projektu atskaites, kuras ir ierobežotas ar termiņiem. Darbs pie projekta un vienlaicīgi pie saimniecības pārstrukturēšanas ir ļoti apjomīgs, un šeit Viesturs un Inese darbojas kopā kā viens labi noregulēts mehānisms un cer, ka pierādīs to, ka saimniecība var pastāvēt, apsaimniekojot dabu saudzīgi un vienlaicīgi arī ekonomiski pamatoti. Viņi vēl nezina, vai tad, kad būs beidzies šis projekts, kura ietvaros saimniecība atjaunos un uzlabos 52 hekt­ārus īpaši aizsargājamas pļavu un ganību dzīvotnes, viņi uzsāks jaunu projektu, bet jau tagad ir skaidrs, ka apskates saimniecība tiks uzturēta. Gan Inese, gan Viesturs ir vienisprātis, ka viņu saimniecībā dabas vērošana var notikt tikai speciālista klātbūtnē, kurš nodod zināšanas par augiem un citām dzīvotnēm, kuras atrodamas saimniecībā, lai nebūtu vilšanās, jo nepieredzējis dabas vērotājs daudz ko var nepamanīt, jo svarīgais šeit slēpjas detaļās, kuras jāprot ieraudzīt. Ar lielu nepacietību tiek gaidīta Dabas fonda plānotā apskates “vagoniņa” iegāde tieši viņu saimniecībai, lai īpaši steidzīgie dabas saimniecības apmeklētāji pēc iespējas vairāk varētu uzzināt. Te nu ir jāpiemin, ka “Bekas” ir unikālas visā Eiropas kontekstā ar to, ka saimniecības ganībās koncentrējas 12 dažādi pļavu, mežu un ūdeņu dzīvotņu (biotopu) veidi, kas ir īpaši aizsargājami saskaņā ar Eiropas Savienības Biotopu direktīvu vai Latvijas normatīviem. Viesturs ir lepns par to, ka ir spējuši šo daudzveidību saglabāt. Kaut gan saimniekošanas veids ar dažādu šķirņu gaļas lopiem, kuri šeit tika atvesti vēl 2003. gadā Eiropas Savienības LIFE-Daba programmas finansētā projekta “Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana” ietvaros, ir situāciju pļavās izmainījis. Tomēr nevar noliegt šī projekta izteikti pozitīvo ietekmi uz šo apvidu un tieši bioloģiski daudzveidīgo pļavu apsaimniekošanu, jo projekta ietvaros tika uzsākta vairāk nekā 1000 hektāru dabisko pļavu sakopšana un noganīšana ar projektā iegādātiem gaļas liellopiem. Sasniegtais rezultāts ir ļoti nozīmīgs, un tieši tas, ka praktiski visas saimniecības turpina projektā iesākto un apsaimnieko Gaujas pļavas, tās noganot, ir tik svarīgi, tāpēc Viesturs noteikti vēlas pateikt paldies visiem saimniekiem, kuri iesaistījās projektā un saimnieko joprojām saskaņā ar “Ziemeļgaujas ainavu apvidus” noteikumiem. “Beku” saimnieki savā saimniekošanā šobrīd ir gājuši vēl soli uz priekšu, lai apstādinātu izmaiņas viņu pļavās, kur ir notikušas sugu rokādes un mazāk nozīmīgās augu sugas sāk ņemt virsroku pār vērtīgākajām. To parāda arī ikgadējais saimniecības pļavu monitorings, kuru veic zālāju eksperte Solvita Rūsiņa, bet vēl uzskatāmākā veidā fotogrāfijas, kurās pa gadiem fiksēta konkrēta pļava. Ir uzsākta ganāmpulka nomaiņa un nu jau dažādu intensīvo gaļas liellopu šķirņu dzīvnieku vietā saimniecībā ir iedzīvojies prāvs pulks Hailanderu šķirnes dzīvnieku. “Liekot lietā zināšanas par dabu un tēva par saimniekošanu izdarītos pedantiskos pierakstus 15 gadu garumā, esam ieguvuši neatsveramu pieredzi un zinām, piemēram, ka pat pļaujmašīnas izvēle ietekmēs to, vai mēs nenodarām kaitējumu dabai,” tā Viesturs.

Draugi un kolēģi bija pārsteigti par Lārmaņu ģimenes lēmumu pamest iesāktos darbus Rīgā un pārcelties uz laukiem. Un ko viņi tur darīs! Viesturs saka, ka atrast darbu nav problēmas, jo šobrīd ir situācija, ka darbi ir jāatsaka un paliek atklāts jautājums, kur ir lauki. Tie visdrīzāk ir cilvēku galvā. Inese un Viesturs spriež: “Rīdzinieki nemaz nenojauš, cik ļoti viņi ir apdalīti, kad ceļā uz darbu vien viņi pavada stundu, bet mēs no savām mājām stundas laikā varam nokļūt līdz Valmierai, Cēsīm vai, ja vēlamies, Tartu, bet rīdzinieks joprojām ir Rīgā, un tās jau ir mūsu iespējas un priekšrocības. Nekas mūs arī netraucē atlicināt laiku, lai baudītu kultūru, ja vēlamies, Rīgā, bet arī tuvāk, it īpaši Cēsīs, piedāvā daudz kvalitatīvu iespēju.” Arī uz Valkas kā kopējas pilsētas ar igauņiem attīstību Viesturs skatās optimistiski, jo kopā tā ir liela pilsēta Latvijas un Igaunijas mērogiem, un nevajadzētu saukt tās par dvīņu pilsētām, jo realitātē tā ir viena pilsēta, un Viesturs, tieši tāpat kā daļa valcēniešu, saka Igaunijas Valka. Tomēr vairāk par visa reģiona attīstību viņus šobrīd nodarbina pašu saimniecības attīstība. Nevar noliegt, ideju ir daudz, un viņi arī nekautrējas, kā paši saka, “braukt izlūkos”, lai iepazītos un uzklausītu stāstus par saimniekošanas pieredzi, un nav svarīgi, vai šoreiz stāsts ir no tirdziņā satikta mājražotāja vai lepnas viesu mājas īpašnieka. Inese pavasarī Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra pasākuma “saimniecību un mežu apmeklējumu nodrošināšana” ietvaros izmantoja iespēju pabūt Austrijā ‒ “Vulkānzemē”, kur guva iedvesmu un idejas saimniekošanas dažādošanai. “Ir pilnīgi skaidrs, ka apskates saimniecība nedrīkst pastāvēt bez sava produkta, kurš to raksturotu,” domā Viesturs, jo apmeklētājiem ir svarīgi iegādāties produktu no vietas, kuru viņi apmeklējuši. “Dabas saimniecības Bekas” saimnieki ir ceļā uz to. Pirmais unikālais produkts, kurš jau ir piedāvāts nelielā daudzumā, ir turpat Gaujas pļavās lasītu spradzeņu ievārījums. Inese domā arī par citu ogu zaptīšu vārīšanu, arī lielziedu vīgriežu tēja un sīrups, un mežāboli ir plānā, bet tālais un lielais plāns ir savā saimniecībā audzēto gaļas liellopu gaļas un tās pārstrādes produktu piedāvāšana gan saimniecības apmeklētājiem, gan novada iedzīvotājiem. Saimnieki liek aizdomāties par to, kādos apstākļos ir auguši šie dzīvnieki, lietojot ikdienas uzturā ap trijiem simtiem dažādu zālīšu (konvencionāli audzētie, labi ja trīsdesmit), tāpēc gaļa būs unikāla kvalitātes un garšas ziņā. Redzot, cik pamatīgi viņi iet uz saviem mērķiem, ir ticība, ka arī tas izdosies.

Daudzi ir iepazinuši Viesturu Lārmani kā zinošu lektoru LLKC organizētajās mācībās “Eiropas Savienības nozīmes zālāju biotopu vai sugu dzīvotņu apsaimniekošana”. Viesturs saka, ‒ kopš viņš ir atgriezies dzimtajās mājās un uzsācis šeit saimniekot, arī viņš ir viens no bioloģiskās daudzveidības uzturētājiem un saglabātājiem. Kuriozi, bet arī viņam, tāpat kā visiem citiem biotopu apsaimniekotājiem, bija jāapmeklē mācības pie saviem kolēģiem, lai iegūtu apliecinājumu par zināšanām. Pa šiem gadiem ne tikai mācību dalībnieki ir mainījušies, bet viņš pats kā lektors ir kļuvis pārliecinātāks par sevi, arī tāpēc, ka tagad var teikt, ka viņš pats lieto šīs metodes savā saimniecībā un tam ir lielāks svars. Būt vienam no ‒ tas dod lielāku pārliecību, stāvot auditorijas priekšā. Veiksme  mācību dalībniekiem no tuvējiem reģioniem ir tas, ka Viesturs mācību praktisko daļu vada savā saimniecībā, kur stāsta un rāda arī GrassLIFE projektā izdarīto. Maija beigās Valkas grupas mācību dalībniekiem tika atrādīts speciāli projektam uzkonstruētais putnu baidītājs – iekārta, kura tiek piestiprināta pirms traktora, lai, pļaujot zāli, tā, radot vibrācijas un troksni, aizbiedētu pēc iespējas vairāk putnu un dzīvnieku.
Pagaidām Inese un Viesturs īpaši nereklamē savu “Dabas saimniecību Bekas”, bet informāciju par tur un citās projekta saimniecībās notiekošajām aktivitātēm jebkurš interesents var atrast Latvijas Dabas fonda mājaslapā un projekta lapā grasslife.lv. Lai jūs nemulsina, ka, atverot pasākumu kalendāru, nevar redzēt “Beku” nosaukumu, oficiālais vēl šobrīd ir “Krastiņi”. Ja gribat piedalīties pasākumos, ziniet, ka dabā iešana jeb “Ainavu tūres”, kas tiek organizētas projekta ietvaros, nav masu pasākums, tāpēc svarīgi ir reģistrēt vēlmi piedalīties, jo organizatoriem rūp, lai visiem dalībniekiem ir iespēja sekot līdzi notiekošajam.

Viesturs un nu jau arī Inese darbojas savā saimniecībā ar apziņu, ka viņi pilda senču uzliktu pienākumu rūpēties par dabu tieši šeit, un cer, ka arvien vairāk vietās Latvijā atradīsies saimnieki, kuriem būs svarīgi saglabāt un atjaunot dabas daudzveidību.

Novados