Ar rūgtumu un smeldzi atmiņās 9

1949. gada represijās no Strenču stacijas 27. martā, ešalona svilpēm gaudojot, uz Sibīriju saskaņā ar sarakstu izveda 1388 cilvēkus. Pa ceļam nomira deviņi, kurus atstāja nevienam nezināmu staciju tuvumā aprakšanai.

25. martā pirms 55 gadiem visā Latvijā naktī vai agrā rīta stundā pie daudzu māju durvīm ar šautenes laides sitieniem vai zābaku spērieniem tika uzmodinātas ģimenes, lai tās lopu vagonos aizvestu uz tūkstošiem kilometru tālo Sibīriju. Pavisam no Latvijas izveda apmēram 43 tūkstošus - lielākoties vidējos un turīgos zemniekus, kuru mantu nozaga kolhozu un kooperatīvu dibināšanai.

Īpašs gardums - uzcepts suns"Mūs apcietināja agri no rīta. Vēl gulējām. Karavīri ļāva tikai apģērbties. Centos kabatā un rokassomiņā paņemt līdzi kaut ko vērtīgāku, arī naudu un pulksteni. Iebrucēji visu atņēma un pārlika savās kabatās. Palikām ar to, kas mugurā," stāsta māsa un brālis Ilga un Gunārs Miezīši.

Uz kurieni un kāpēc viņus aizved vagonos, varēja tikai minēt. Abi nokļuva Tomskas apgabala Čainskas rajonā. Ilga atceras, ka sākums bija ļoti grūts - vajadzēja darīt visus smagos lauku darbus - pļaut, vākt sienu, ravēt un tā joprojām. Jo īpaši grūti bija pirmajos gados. Vienīgais ēdiens bija kartupeļi. Kad iedzīvojusies, tad nokļuvusi teļu fermās. Latvietis nav jāmāca strādāt. Ilgas koptos teļus sūtīja uz izstādēm, viņa saņēma Goda rakstus un līdz ar to dzīve kļuva vieglāka.

Dzintars bija nedaudz jaunāks, un viņu aizsūtīja uz vidusskolu, taču itin drīz jaunietis sāka strādāt. Saprotami, ka tādā vecumā cilvēkam ļoti gribas ēst, jo īpaši, kad visu laiku jājūt bads. Par īpašu gardumu toreiz kļuva lauku brigadierim nozagtais suns, kuru puiši sadalīja un uzcepa.

Abi atgriezās Latvijā Hruščova laikā, kad lielajā padomijā sākās politisks atkusnis. Tas bija 1956. gads.

Neizdodas izmest no mašīnasIndru Brūzīti (Dzenīti) izsūtīja no Strenču stacijas kopā ar tēvu trīs gadu vecumā. "Atceros tikai to, kā mūs kravas automašīnā veda uz staciju. Tur stāvēja vīri formastērpos ar šautenēm, kas mūs sargāja. Tēvs man visu laiku stāstīja, lai tikai neuztraucos, jo kaut kur mani no mašīnas izmetīšot. Viņa plāns neizdevās, un visi nokļuvām lopu vagonā," atceras Indra un viņai pār vaigiem sāk ritēt asaras. Nepārprotami jūtams, ka viņai šī nodarītā pārestība joprojām sāp.

Viņa tāpat kā daudzi citi no tā ešalona nokļuva Tomskas apgabala Zeļenskas rajonā Tuendotas sādžā. Latvijā Indra atgriezās 1956. gada februārī savās dzimtas mājās Bilskas pagastā.

Pārāk mazi, lai muktuPavisam cits stāsts ir pašreizējai Strenču politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētājai Dzintrai Lezdiņai, kura izsūtīšanas laikā mācījās Strenču vidusskolas 5. klasē. Tajā liktenīgajā dienā jau pa ceļam no skolas uz mājām viņa uzzināja, ka vecāki ir arestēti. "Bijām pārāk mazi, lai censtos aizmukt.

Brālim bija 11, man astoņi gadi. Kur nu mēs aizskrietu? Gājām vien mājās un pievienojāmies vecākiem," atceras Dzintra. Viņu ģimenei bija ļauts paņemt līdzi visu nepieciešamāko. Tas tāpēc, ka Jērcēnu pagastā pārējie jau bija arestēti, bet karavīri gaidīja mājās bērnus.

Krievu virsnieks pat paziņojis, ka viņus vedīšot uz Sibīriju, tāpēc lieti noderēšot labs cirvis un zāģis, arī milti, maize un citas ēdamas lietas. Vispirms Sibīrijā mēnesi nodzīvojuši barakās, pilnīgā badā gaidīdami turpmāko likteni. Slimības, utis un dizentērija bija ikdienišķa parādība. Pēc tam ar liellaivu latvieši nogādāti pāri upei uz Ziranku, kur nokļuva kolhoza darbos. Mamma klētī ar lāpstu vētīja labību, bet tēvs strādāja būvdarbos latviešu sādžā.

"Nelamāsim tik daudz valdību. Teiksim labus vārdus. Sūtīsim šos labos vārdus debesīs un pasaulē par sevi, tuviniekiem, kaimiņiem, valdību. Tas ir līdzīgi kā ikdienas darbā. Ja kāds par tevis padarīto darbu saka sliktus vārdus, tad patiešām nolaižas rokas. Ja to saka par valdību, tad arī tai ir grūtāk strādāt. Sacīsim aizvien vairāk labus vārdus, neliksim kāju priekšā un vēlēsim visiem tikai labu," represēto saietā aicina Dz. Lezdiņa.

Komentāri 9

palabo vēl arī

Ne pirms 55 gadiem, bet............

pirms 10 gadiem, 2011.03.26 07:39

Hmmmm....

Rakstu lasu ar dalītām jūtām, jo.....
Nesaukšu vārdā, bet kāda rakstā pieminētā persona visai aktīvi kalpoja padomju varai.
Cilvēku divkosība

pirms 10 gadiem, 2011.03.26 15:29

?

Vai tas, ka vārds "ēdiens" ir aktivizēts ir ņirgāšanās par izsūtītajiem? Vai tad patiešām šo reklāmu nevarēja ievietot kaut kur citur? Izsūtīto piemiņai, tur palikušo mirušo piemiņai un visām sāpēm par godu panašķēsimies ar suši, vai ne? Nožēlojami un kauns...

pirms 10 gadiem, 2011.03.26 18:46

Neko jau našķis

Vai japāņu tautas vienkāršais ēdiens varētu būt baigais našķis? Rīsu nav un zivi ar etiķi nevar nopirkt mūsdienās? Nu ieveda suši kā baigo virtuves kliedzienu, bet būtībā neko daudz nav pārāks par kāpostu tīteņiem..

pirms 10 gadiem, 2011.03.26 20:09

Gunta

Cilvēki ir tik dažādi! Mani vecāki par dzīvi izsūtījumā runāja nelabprāt, gāja grūti, bet strādājot un kopā ar citiem, izdzīvoja! Esmu tur piedzimusi, atceros tikai to, kā smaržoja saulē sasilušie dēļi, no kuriem būvēja baržas! Vecāki rūgtumu glabāja dziļi sirdī... Tur palika vectēvs. Es tikai ļoti vēlētos uz turieni aizceļot, bet ne jau lopu vagonā......

pirms 10 gadiem, 2011.03.27 14:22

Novados