Mājsēde attiecības ne tikai uzlaboja, bet pārvērta tās citā kvalitātē

Ar Smilteni Ancei Elstiņai saistās skaistas atmiņas. Te viņa ir uzaugusi, izbaudījusi piedzīvojumiem pārpilnos skolas gadus Smiltenes ģimnāzijā un skaisto draudzību, kas raksturīga vien jaunībai. Kādā draugu ballītē 9. klasē Ance pirmo reizi pamanīja 12. klases skolnieku Aivi – “slikto” puisi gariem, blondiem matiem un cepuri galvā. Todien abi viens otrā ieskatījās un juta, ka tur kaut kam ir jābūt. Taču vairākus gadus nekas nenotika, vien pāris draudzīgu zvanu gadā no Aivja. Līdz atkal abi satikās kopīgā draugu pasākumā Smiltenē. Kopš tā laika viņi ir nešķirami. Šovasar Elstiņi svinēs piekto kāzu jubileju, bet attiecībās ir jau 13. gadu, kurās audzina 11 gadus veco dēlu Evertu. Šī pāra sirds ir krietni plašāka. Viņi vēl nebija sasnieguši trīsdesmit gadu slieksni, kad pirmo reizi kļuva par audžuvecākiem pavisam maziņam brālītim un māsiņai no bērnunama. Šobrīd māju sajūtu Elstiņu ģimene sniedz kādai citai bērnunama meitenītei.

Daudzās ģimenēs pēdējais gads ir ienesis lielas pārmaiņas gan sadzīvē, gan partnerattiecībās. Ārējie faktori ietekmē arī Ances ģimeni, kurus viņa kopā ar vīru prata izmantot savā labā. Šis gads abiem iesācies pavisam jaudīgs it visā, ko nolemj darīt. Kā spēt priecāties par dzīvi, izbaudīt ikdienišķo kopā gluži kā tad, kad tikko iepazinās, un kā sasniegt savus mērķus, to visu vairāk stāsta Ance – Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas skolotāja, Liepājas Universitātes pasniedzēja, Liepājas pilsētas izglītības pārvaldes Zinātnes un Izglītības inovāciju centra Dabas māja programmu izstrādātāja un Rīgas Koučinga skolas studente.

- Pastāsti, kā jūs, vidzemnieki, par savām ģimenes mājām izvēlējāties vēju pilsētu Liepāju?

- Pēc Smiltenes ģimnāzijas absolvēšanas sāku studēt Rīgas Tehniskajā universitātē Nekustamo īpašumu pārvaldību, bet pēc nepilna pusgada sapratu, ka tas mani nemaz nesaista. Pārtraucu studijas un sāku strādāt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības fakultātē par sekretāri. 

Liepāju biju iemīlējusi, ciemojoties pie vecākā brāļa Ivo, kurš uz to pārvācās pēc vidusskolas absolvēšanas. Bieži biju dzirdējusi cilvēkus sakām, – ja viņiem būtu iespēja, tad pārceltos uz dzīvi Liepājā. Kamēr biju sekretāre augstskolā, Aivis strādāja ostā Rīgā. Reiz viņu norīkoja komandējumā uz pusgadu Liepājā. Saruna nebija gara, līdz sapratām, ka visi uz tiem sešiem mēnešiem brauksim uz Liepāju. Kad komandējums beidzās, nevienam vairs negribējās braukt prom. 

Sāku Liepājā strādāt ainavu arhitektūrā un studēt Liepājas Universitātē pedagoģiju. Pirmā darba pieredze pedagoģijā bija Dunalkas skoliņā, kas atradās četrdesmit kilometru attālumā no Liepājas. Tā pusotru gadu diendienā mēroju simts kilometrus. Studēt pedagoģiju man nebija ārprātīgs izaicinājums, tas notika dabiski. Pedagoģija ir tā, ko es pazinu, jo esmu skolotājas bērns. Mamma joprojām ir skolotāja Smiltenes vidusskolā.

Tad pēc tā pusotra gada mani uzaicināja strādāt Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolā, kas ir viena no lielākajām skolām Latvijā. Sāku strādāt par sākumskolas skolotāju, pasniedzu arī mājturību un dabaszinības. Vēlāk maģistros studēju bioloģiju.

Uz Liepāju mūs aizveda darbs, bet šī pilsēta ir absolūti maģiska. Pajautājiet jebkuram liepājniekam! Vasaras dzīve šeit ir neatsverama, pilsētas ritms pielāgojas cilvēka dabiskajam ritmam. Vasarā atvērti ir visi krodziņi, pludmales bāri, kafejnīcas, cilvēki plūst pa ielām. Tā ir pavisam cita dzīvība! Ziemā iestājas miera periods gan pilsētā, gan sevī. Liepāja iet vienā ritmā ar mani.

- Kā šis pēdējais gads ir mainījis ģimenes dzīvi?

- Pagājušā gada martā mēs ar vīru bijām tik laimīgi – gan es, gan viņš sāka strādāt no mājām. Pirmo reizi dzīvē pavadījām tik daudz laika kopā, un mums tas patika. Ne mirkli nenožēloju, ka šādi notika, jo pārmaiņas mūsu dzīvē nāca par labu. Vasara bija brīvāka, rudenī atsākās darbs skolā, bet šī gada sākumā atkal visi trīs bijām mājās 24/7. Mēs riktīgi priecājāmies, jo tieši tas mums bija vajadzīgs, citādi tikāmies vien vēlu vakaros, jo daudz strādājam. Kopā gatavojām ēst, kā komanda strādājām ar pašizaugsmi, mācījāmies un skatījāmies iedvesmojošus videoklipus. Mūsu attiecības ievērojami uzlabojās janvārī pēc Tonija Robinsa piecu dienu izaicinājuma, kurā piedalījāmies kopā ar vīru. Viņš kļuva par ārkārtīgi uzņēmīgu cilvēku, piemēram, pagājušajā nedēļā Aivis noskrēja simts kilometrus. Skrienot viņš iesaistās labdarības akcijā, kur ziedo naudu bērniņiem. Vīrs kļuvis par manu lielāko mentoru un atbalstu. 

Attiecības noteikti uzlabo kopīgas intereses, mums to ir daudz. Netālu no Liepājas esam iegādājušies lauku īpašumu. Dārzs ir mana meditācija, sazemēšanās ar zemi. Audzējam redīsus, zaļumus, tomātus. Vīrs uzcēla siltumnīcu, mēs kā mazi bērni priecājamies par katru mazo, pašu izaudzēto tomātu. Esam sastādījuši arī zemenes, avenes un mellenes. Pagājušajā gadā sākām turēt vistas un paipalas, kopš tā brīža veikalā vairs nespēju nopirkt olas. Arī dēlam patīk kopīgā darbošanās laukos.

Mums visiem kopā patīk ceļot, kad tas bija iespējams, bieži braucām atpūsties uz Klaipēdu. Tā mums ir daudz tuvāk nekā Rīga.
Jebkurās attiecībās ir svarīgs arī laiks divatā. Tagad, kad dēls ir izaudzis, varam vakaros divatā ar vīru aiziet līdz jūrai, dzert kafiju un izbaudīt skaistos Liepājas saulrietus.

- Tagad tu esi ne tikai trešās klases audzinātāja, lektore augstskolā, bet arī pati turpini apgūt jaunas zināšanas. Vai esi kādreiz pārstājusi mācīties? 

- Esmu mūžīgais students. Ar mani ir tā, vai nu ir izaugsme, ko saucu par progresu, vai arī pretējā gadījumā notiek regress. Tāda dīkstāve man neeksistē. Visu laiku sevi cenšos uzturēt progresa stāvoklī, eju uz priekšu. Šobrīd studēju koučingu. Par to sāku interesēties pagājušā gada novembrī, klausījos Lienes Uresinas “Facebook” grupas lekcijas, grāmatu plauktā parādījās aizvien jaunas grāmatas par koučingu, tad uzzināju par amerikāņu personīgās izaugsmes treneri Toniju Robinsu. Mani koučingā aizrāva pozitīvisms un spēja saskatīt labo. Tāpēc pati iestājos Rīgas Koučinga skolā, ko absolvēšu 3. jūlijā, tieši vīra dzimšanas dienā. To visu daru gan priekš sevis, gan citiem. Vēlos atbalstīt cilvēkus, tā ir mana misija, ko izjūtu. Plāni man ir lieli! Studijas man palīdz izprast sevi un veidot sevis vislabāko versiju. Koučingā cilvēks var sasniegt neiedomājamas virsotnes. Raugoties uz saviem kursabiedriem, redzu, kā visi esam attīstījušies pa šo laiku. Apgūtās zināšanas padarījušas mani  spēcīgāku. Tagad situācijās, kurās agrāk būtu teikusi jā, varu mierīgi pateikt nē. Esmu nostiprinājusi iekšējo pārliecību.

- Pieminēji, ka tava misija ir atbalstīt cilvēkus, taču jūs ar vīru jau tagad darāt ko ļoti svētīgu – sniedzat māju sajūtu bērniem, par kuriem nevar parūpēties bioloģiskie vecāki. Jūs paši esat jauni, jums ir dēls, kāpēc vēl sveši bērni?

- Sirds sāp, domājot par bērniem, kuriem nav māju. Mums bērnībā abiem ir iedots daudz, vēlējāmies atdarīt ar to pašu. Kursabiedrenes mamma bija audžumamma. Ik pa laikam kursabiedrene uz lekcijām līdz ņēma šos bērnus. Daudz par to domāju, pārrunājām šo tematu ar vīru, līdz secinājām – pietiek par to runāt, jāsāk darīt. Kad pieteicāmies kļūt par audžuvecākiem, ja nemaldos, man bija 27 gadi. Nolēmām, ka ņemsim vienu bērnu, taču bērnunamā bija brālītis ar māsiņu. Nolēmām parūpēties par abiem. Viņi vēl bija maziņi, neko nezinājām par to, kā būs, vai bērniem ir alerģija, kā reaģēs uz ēdienu, kā gulēs. Tā ir milzīga atbildība, taču vēlme padarīt šo bērnu dzīvi labāku, parādīt, ka var dzīvot citādāk, bija lielāka par jebkurām grūtībām. Katrs ir pelnījis ģimeni, tās siltumu un mīlestību, nevis nolemtību bērnunamā. Mūsu pirmie audžubērni pie savas īstās mammas atgriezās pēc diviem gadiem. Mēs nekad nevaram zināt, cik ilgi tie augs pie mums, vai bioloģiskie vecāki labosies. Šī mammīte patiešām mainījās, nodibināja normālu ģimeni. Lai arī bērniņi vēl bija mazi, es ticu, ka mūsu ģimenē pavadītais laiks atstās pozitīvu ietekmi uz viņu nākotni. 

Kopš pagājušajiem Ziemassvētkiem mājas esam devuši desmitgadniecei. Mūsu pašu dēls Everts ir ļoti pieņemošs un saprotošs. Viņiem veidojas brāļa un māsas attiecības. Vēlos, lai šajās attiecībās viss ir pa īstam – joki, strīdi, rotaļas. Lai ir forši! Protams, neviens ceļš nav kaisīts rozēm. Ikdienā iesaistām daudz speciālistu.

- Šobrīd tava darba ikdiena lielākoties paiet pie datora ekrāna. Daudz tiek runāts par lielo slodzi skolotājiem, pārgurumu un pat izdegšanu attālinātajā mācību procesā. Kā jūties tu?

- Manas darba dienas ir saplānotas pa stundām. Guļamistabas stūrītis pārvērsts par darba kabinetu, jo lielākoties visas stundas notiek tiešsaistes platformā “Zoom”. Darbs ar bērniem ir interesants, ja runājam par sākumskolēniem, tad lielākais izaicinājums ir veidot saistošas un aizraujošas mācību stundas. Mūsdienās lielākais konkurents ir viedierīces, tās ir grūti pārspēt. Tāpēc meklēju risinājumus, kā ar to palīdzību dažādot mācību procesu.

Kamēr skola bija klātienē, darbs bija limitēts. Mājās pārrados pēcpusdienā un vairs par to nedomāju. Attālinātajā darbā darba laikam limita nav, tāpēc pašam ir stingri jānovelk robežas. Ja man skolēnu vecāki zvana brīvdienās pulksten 9 no rīta, es neatbildu. Rekords ziņu saņemšanā no skolēnu vecākiem ir sešos no rīta un vienos naktī. Ziņas “WhatsApp” atveru darba laikā, citādāk neviens nerēķinās, vai es esmu ar ģimeni brīvdienā vai guļu. Cienot sevi un otru cilvēku, stingri pieturos pie robežām. 

Taču mani skolēni ir forši. Audzinu 3. klasīti. Pie “Zoom” visi esam pieraduši, tomēr sirdī jūtu, cik ļoti pietrūkst klātienes tikšanās un enerģijas apmaiņas starp cilvēkiem. Mazo uzmanību pie datora ekrāna ir grūtāk noturēt nekā klasē. Ja kādā brīdī bērniem kļūst garlaicīgi, viņi sāk griezties krēslā, izslēgt man skaņu vai atslēgt klasesbiedrus no “Zoom” programmas. Garlaicīgi mums nav. 

Neatkarīgi no tā, ka savus skolēnus klātienē vēl nevaru satikt, uz mācību stundām vienmēr sapucējos. Bērni mani nekad neredzēs neizmazgātiem vai ciet saņemtiem matiem. Arī skropstas būs uzkrāsotas. 

Ar skolēniem ir līdzīgi. Meitenēm mati smuki sapīti bizēs, tikai retu reizi kāds vēl nav paguvis izkāpt no gultas un pieslēdzies stundai zem segas. Ar studentiem ir grūtāk, tie reti kurš ieslēdz kameru un tad man rodas sajūta, ka pusotru stundu runāju pati ar sevi. 

Manuprāt, ja cilvēks dara to, kas viņu aizrauj, viņš nevar izdegt. Katram ikdienā ik pa laikam ir vērtīgi uzdot sev šādus jautājumus – kādēļ es to daru, ko man tas sniegs, uz kurieni tas viss mani ved. Varbūt brīžiem mēs par daudz laika veltām tām lietām, kas patiesībā nemaz neiet kopā ar mūsu vērtībām. Šie jautājumi palīdzēs jums saprast, vai esat īstajā vietā. Iespējams, ir laiks pārmaiņām. Un no tām nevajag baidīties.

- Tas nozīmē, ka cilvēkam nepieciešama uzdrīkstēšanās?

- Jā! Ļoti vienkārši un nemanāmi ir iesēdēties gan darba vietā, gan ģimenē. Vajag atrast veidus, kā uzlabot savu dzīvi. Ne visiem mājās būšana 24/7 nāk par labu. Citi nav raduši būt visu laiku kopā un kādā brīdī sāk trūkt savas telpas. Šādos gadījumos ir svarīgi, lai katram ir kāds hobijs, kam nodoties.

Mēs izaicinājumus meklējam kopā, lai nekļūtu garlaicīgi. Pagājušajā gadā tās bija vistas, ko sākām turēt. Tad no dedzināta koka sāku veidot interjera priekšmetus. Noīrējām garāžu, kur to darīt. Tagad to visu pārņēma vīrs, nodibināja uzņēmumu, kura darbības joma būs saistīta ar dedzinātiem apstrādes materiāliem un pēc pasūtījuma izgatavotiem interjera priekšmetiem. No tā nedaudz atgāju malā, jo sevi veltu koučingam. Vēlos cilvēkiem iedot ticību tam, kāds mūsos katrā iekšā ir spēks.

Smiltene