Miera osta un enerģijas lādiņš – vienlaikus un par brīvu

Mums priekšā ir četras brīvas dienas, kad gaidīt un svinēt Lieldienas un atpūsties kopā ar savu ģimeni. Teju vienīgā vieta, kurai nav uzlikti ierobežojumi, ir daba. Pandēmijas laikā populārākās dabas takas un apskates objekti ir tik ļoti ļaužu pārpilni, ka Dabas aizsardzības pārvalde pat aicina atpūtai dabā izvēlēties mazāk populārus apskates objektus, ko  iespējams atrast un maršrutus plānot aplikācijā “Dabas tūrisms” (var lejupielādēt “Google Play” vai “Apple Store App”).

Daba iedvesmo! Šo moto jau daudzus gadus ievēro smilteniete Inese Meldere – divu meitu mamma, copes un garu, sarežģītu pārgājienu cienītāja, tālab “Ziemeļlatvija” viņu pirms Lieldienām uzrunāja citu iedvesmošanai un arī padomu došanai.

Ar linu dvieli pār plecu muti mazgāt

Lieldienas ik gadu Inese kopā ar ģimeni svin savas vecmāmiņas lauku mājās Palsmanes pagasta Rauzas pusē. “Lieldienu rītā ar manas vecmammas austo balto linu dvieli pār plecu kopā ar meitām ejam mazgāt muti uz upīti, kas tek uz austrumiem. Ticējums vēsta, ka tad visu gadu būšot veselība. Tad arī ir laiks salasīt visādus zaļumus, skujiņas, pērnās papardes, ko likt klāt, krāsojot olas. Olas krāsojam sīpolu mizās, kuras sāku krāt jau no Ziemassvētkiem. Tāpat tiek izmēģināts arī kurkumas un melleņu novārījums. Šogad jau laikus veikalā nopirku lillā kāpostu. Redzēs, kas sanāks?” prāto Inese.

Viņa dodas dabā, lai to saprastu un ieklausītos tajā, lai atrastu savu miera ostu un enerģijas lādiņu vienlaicīgi. Sevi  raksturo kā  mežonīgo, dabīgo dabas taku bridēju. Jau maza meitene būdama, ar patiku devusies pastaigās pa pļavām, upēm, mežiem gan sēņojot, gan ogojot. 

Inese strādā par skolotājas palīgu jeb auklīti Smiltenes pirmsskolas izglītības iestādē “Pīlādzītis” un ikdienu pārsvarā pavada telpās, – kā pati teic, mierinot, palīdzot un samīļojot daudzas mazas sirsniņas un atbildot uz viņu neskaitāmajiem jautājumiem “kāpēc?”. Atšķirībā no dzīvesbiedra, kurš visas darba dienas nedēļā strādā ceļu un  tiltu būvē un nedēļas nogalē grib atpūsties mājās, Inese brīvdienas vēlas pavadīt ārā, svaigā gaisā, lai saņemtu dabas doto enerģiju un rastu arī kādas atbildes uz savu “kāpēcīšu” jautājumiem.

“Daba nomierina un iedvesmo! Katram gadalaikam ir savs šarms. Saullēkti un saulrieti, ziemas spelgonis un vasaras tveice, ceļā sastaptie zvēri un putni, dabas veidojumi un puķes. Pavasarī sadzirdēt zāli augam, skatīties jūras nomierinošajos viļņos,” jūsmo Inese.

Tur, kur Brasla un Amata plūst...

Taujāta, kur dabā doties Vidzemē, Inese iesaka Braslas upes taku un Amatas  ģeotaku. Tiesa, ir jārēķinās, ka Braslas taka ir mežonīga, – vasarā tas vispār esot bridiens pa zāļu un paparžu audzēm, kāpiens augšup un lejup, toties ir gandarījums redzēt skaistus iežu atsegumus upes krastos. Amatas ģeotaka ir paaugstinātas grūtības taka, jo vietām ir aizaugusi un prasa fizisku piepūli, tāpēc tā ir piemērota jau lielākiem bērniem, ja taku vēlas izstaigāt visa ģimene. Taka sākas pie Melturu tilta Vidzemes šosejas malā un ved līdz atpūtas vietai pie “Veclauču” mājām. Var arī uzreiz doties uz Zvārtes iezi, kas ir viens no ainaviskākajiem smilšakmens atsegumiem Amatas upes krastā, no tā  taka aizvijas uz abām pusēm. Pie ieža ir  galdiņi un soliņi pļavā, trošu tiltiņš pāri upei un kāpnes līdz pat ieža spicei. 

“Cilpojot gar Amatu pa līču loču taciņu, ir redzami skaisti iežu atsegumi. Pēc kāpiena stāvajā Ainavu kraujā elpa aizraujas gan tiešā, gan skatienu aizraujošā nozīmē. Ir, kur skatienam ieskrieties virs egļu galotnēm, veroties lejā skrienošajos Amatas ūdeņos,” kārdina Inese. 

Lai pastaiga pa dabas takām būtu interesantāka, viņa piedalās slēpņošanas spēlē jeb geokačingā (slēpņus var atrast, ielādējot viedtelefonā aplikāciju “geocaching” vai “c:geo”). Amatas takā vien esot vismaz 40 slēpņu. Slēpņi Latvijā lielākoties ir pārtikas kārbiņas, “kinderolas”, PET pudeļu sagataves vai putnubūrīši, bet šad un tad gadās arī neparasti, oriģināli veidojumi, piemēram, pie tilta pār Gauju Strenčos. Bieži vien slēpņu autors aprakstā ir devis raksturojumu, interesantu vēstures skatījumu uz vietu vai objektu. 

Vēl viens Ineses hobijs ir garie, mērķtiecīgie pārgājieni. Pavisam 136 kilometrus garo pārgājienu Kolka–Dubulti, kas 2019. gadā  bija jāpieveic 55 stundās, Inese nogāja 46 stundās.  

Nākamais lielais mērķis, ko Inese sev izvirzījusi, ir  Jūrtaka (Eiropas garās distances pārgājienu maršruta daļa gar Baltijas jūras piekrasti) posmā Nida–Ainaži šovasar atvaļinājuma laikā. Viņa jau tagad cer, ka tas būs kā savdabīgs Santjago ceļš tepat Latvijā. Savukārt tuvākajā laikā smilteniete plāno kopā ar meitām Andu un Agnesi izstaigāt  pārgājiena “Raunis aizrauj” maršrutu gar  ainavisko un straujo Rauņa upi. Pēc maršruta apraksta Inese spriež, ka  pārgājiens būs mežonīgs – kāpiens augšup un lejup, jāšķērso upe pār kokiem, un tieši tas esot interesantākais.

Garākās marķētās takas Latvijā ir Mežtaka, Jūrtaka un maršruts “Zaļie dzelzceļi” Vidzemes pusē, kas izveidots bijušo dzelzceļu līnijās, bet to visu var iziet pa posmiem. Inese iesaka ieskatīties interneta vietnēs, piemēram, baltictrails.eu, kur  ir ļoti labi atrodama informācija par taku posmiem, kartes un apskates objekti tuvumā.  

Kas gan var būt skaistāk?! 

Inesei ir vēl citi, ar būšanu dabā saistīti vaļasprieki – viņa skrien garās distances, piemēram, skrējienu seriālā “Stirnu buks” un sacensībās “Noskrien ziemu”, bet pāri visam ir  makšķerēšana, ar ko Inese “saslima” jau bērnībā, kad upītē netālu no mājām ķēra mailītes ar lazdas maiksti.

“Aiz vārda “makšķerēšana” ir daudz citu lietu – klusu lavīties gar upi, redzēt zivis spēlējamies, vecajā ozolā pūci snaužam dienas miegu, agrā rītā  sagaidīt sauli uzlecam, uz ledus vērot leduspuķes uzziedam, lasīt ūdeņu rakstus. Daudz ko makšķerēšanā man iemācīja mamma, un vēl joprojām mācos pati. Nav man trofeju tālās jūrās. Tepat vien cenšos piemānīt Latvijas zivis.   Noķertais zivju daudzums vai kilogrami neliekas tik svarīgi, galvenais ir pats makšķerēšanas process un būšana dabā,” uzsver Inese, bet taujāta tomēr nosauc prāvāko lomu. Tā ir piecus kilogramus smaga līdaka, ko Inese izvilka ar spiningu Gaujā pie Vijciema Otrajā adventē, kad upi neklāja ledus sega. 

“Dažreiz visa ģimene braucam ķert vimbas vai vēdzeles Gaujā, un tas mums ir vesels  pasākums. Kad makšķeres saliktas ūdenī, sākas malkas gatavošana ugunskuram no vietējā krasta kritalām. Gaujmalā iekurtajā ugunskurā ceptās desiņas ir visgaršīgākās! Satumst, pie debesīm iezaigojas zvaigznes un mēness sirpis, tālumā ierejas buks vai ūjina pūce. Taču ir tik silti un mīļi pie ugunskura pavadīt laiku sarunās un, ja vēl iešķindas makšķeres zvaniņš un visi domā – kuram gan upju leopardveidīgā skaistule būs pieķērusies... Pērn rudenī arī atklājām jūras burvību un bušu makšķerēšanu lieljūrā, Ventspils pusē,” stāsta Inese.

Makšķerējot viņa satikusi daudzus cilvēkus, uzklausījusi  dažādus dzīves stāstus. Visspilgtāk  atmiņā palicis pērn pavasarī, pandēmijas laikā, satiktais pensionāru pāris Gaujas krastos Virešu pusē, kur Inese ķērusi vimbas un ar satiktajiem vietējiem senioriem uzsākusi sarunu par copi. 

“Ak, cik viņi bija interesanti sarunu biedri! Visu mūžu dzīvojuši Gaujmalā pie Virešiem, visādus notikumus piedzīvojuši. Dalījās savos stāstos ar mani. Piemēram, kādā pavasara vakarā uz upes ledus salikuši ūdas (naktsšņores ar dzīvajām zivtiņām), bet pa nakti ūdens pacēlies, ledus saplaisājis. Taču pēc ūdām jātiek! Kungs apsējis virvi ap vidukli un kāpis uz ledus, tikām kundze krastā turējusi virves galu, lai nu šis neaizpeld ar visu ledus gabalu. Izrunājāmies, izsmējāmies, jo tobrīd tik svarīgas sarunas likās klātienē. Sāka krēslot, atvadījos, devos uz auto. Viņi vēl brīnījās, kāpēc tik tālu man jāiet. Nākamreiz lai droši braucot viņu pagalmā. Pat uzveda augšup pa līkumoto taciņu un parādīja savu māju,” priecājas Inese.

Lai piedzīvotu tādus mirkļus, ir jādodas cilvēkos, kas šobrīd ir diezgan maz iespējams, bet pavasaris, dabas atmoda un Lieldienu laiks ir arī cerību laiks, – reiz taču dzīvei jāatgriežas ierastajā kārtībā!

Smiltene