Olimpiete Līna Mūze Smiltenes vārdu pret citu nekad nemainīs

Aizvadītā 2020. gada Latvijas labākā vieglatlēte. 2020. gada Smiltenes novada Gada balvas sportā ieguvēja. Šķēpmetējai Līnai Mūzei aizvadītā sezona atnesusi ne tikai uzvaru šajās abās  nominācijās, bet arī lieliskus rezultātus, par ko liels prieks ir līdzjutējiem viņas dzimtajā pusē, –  Latvijas mēroga sacensībās Līna pārstāv Smiltenes sporta centru un nes Smiltenes vārdu un, kā teic intervijā “Ziemeļlatvijai”, nekad nav  domājusi pārstāvēt citu pilsētu, kaut arī tādus piedāvājumus  saņēmusi vairākkārt.

Aizvadītā gada sezonā Līna Mūze piedalījās 12 sacensībās, 6. augustā sasniedzot savu sezonas labāko rezultātu – 63,19 metrus. Līna septiņās sacensībās šķēpu raidīja vismaz 60 metru tālumā. Savukārt pasaules 2020. gada sezonas labāko šķēpmetēju sarakstā viņai ir 11. vieta.

Līna arī izpildījusi olimpiskās kvalifikācijas sacensību prasības vieglatlētikā un ir iekļauta Latvijas olimpiskajā komandā dalībai Tokijas olimpiskajās spēlēs, kas notiks šovasar. Šim startam, kas Līnai ir ļoti svarīgs vairāku iemeslu dēļ, viņa ir pakārtojusi visu un šobrīd trenējas Somijā, bet pirms došanās uz Somiju atlicināja laiku intervijai “Ziemeļlatvijai”.

 –  Pēc tam, kad Latvijas Vieglatlētikas savienība paziņoja 2020. gada labākos vieglatlētus Latvijā – tevi un šķēpmetēju Gati Čakšu, “Ziemeļlatvijai” atzini, ka esi patīkami pārsteigta. Par Latvijas labāko vieglatlēti  kļuvi pirmo reizi. Cik  nozīmīgi sportistiem ir iegūt šo titulu? 

Līna Mūze: – Tikt atzītam par gada labāko vieglatlētu ir svarīgs sasniegums. Sezonā, kad sākās “Covid-19”, mana stabilitāte arvien uzlabojās. Tas, ka es pati uzskatīju, ka man ir laba, izdevusies sezona  un to novērtēja arī Latvijas Vieglatlētikas savienības valde, noteikti ir patīkami. Vēl aizvadītajā gadā tiku  izvirzīta “Trīs Zvaigžņu balvai sportā” nominācijā “Gada sportiste” (tas ir  jauns koncepts sasniegumu godināšanā  Latvijas sportā – redakcijas piezīme), kas arī ir ļoti patīkami. Tas nozīmē, ka ne tikai es uzskatu, ka man bija laba sezona, bet tā domā arī cilvēki man apkārt un sporta organizācijas. 

– Kāda ir konkurence uz Latvijas labākās vieglatlētes titulu?

– Liela. Gada vieglatlētes balvai līdz ar mani tika nominētas vēl četras sportistes: Rūta Lasmane, kura šogad sasniedza personīgos rekordus gan tāllēkšanā (6,14 metri – redakcijas piezīme), gan trīssoļlēkšanā (13,79 m), Līga Velvere (Latvijas rekordiste 800 metru skrējienā), šķēpmetēja Anete Kociņa un sprintere Sindija Bukša (Latvijas vadošā sprintere, disciplīna – 200 metru skrējiens – redakcijas piezīme). Viņas visas ir labas vieglatlētes, bet uz starptautisko sacensību fona es biju vienīgā, kura startēja tādā līmenī, jo man tolaik bija vieglāk tikt uz lielākām sacensībām ārzemēs. Šogad esmu 11. pasaulē un Eiropā 7. labākā šķēpmetēja. Mans mērķis ir mēģināt iekļūt šķēpmetēju TOP 6 pasaulē. Tikt atzītai par gada labāko vieglatlēti Latvijā man ir motivācija sevi pierādīt arī nākamajās reizēs. Šis gads nebūs izņēmums.

– Vai kādai vieglatlētei tas jau ir izdevies vairākus gadus?

– Daudzcīņniecei Laurai Ikauniecei.

– Un cik tev ir nozīmīga Smiltenes novada Gada balva sportā?

– Tas ir gan ikviena Smiltenes novada iedzīvotāja un citu sporta līdzjutēju balsojums, gan arī žūrijas lēmums, un man vienmēr ir patīkami būt nominantei. Uzvarēt ir vēl patīkamāk. Smiltenes novada balva man ir tikpat līdzvērtīga kā Latvijas Vieglatlētikas savienības gada balva. Sportists un viņa ieguldītais darbs tiek novērtēts, cilvēki redz, ko viņš ir sasniedzis, atbalsta un grib pateikt paldies. Tas ir ļoti patīkami arī novadā.

– Kāda tev tagad, kad dzīvo Rīgā, ir palikusi saikne ar Smilteni? Cik bieži esi dzimtajā pusē?

– Lielākoties Smiltenē esmu aptuveni vienu līdz divas reizes mēnesī, lai apciemotu vecākus. Smiltene man vēl aizvien ir nozīmīga. Laika gaitā man ir piedāvātas citas pilsētas, ko pārstāvēt sacensībās, un  mana atbilde vienmēr ir bijusi – “nē”. Man nekad nav bijusi doma pārstāvēt citu pilsētu, jo savas saknes redzu Smiltenē arī nākotnē. Te dzīvo mana ģimene. Ar Smilteni saistās manas labās atmiņas par sportošanas sākumu, bērnudārza laiku un skolas gaitām Trīs pakalnu pamatskolā un Smiltenes ģimnāzijā līdz pat 11. klasei, kad sāku mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Tās ir atmiņas, kuras nevar tik viegli izdzēst. Un pārstāvēt citu pilsētu finansiālu apsvērumu dēļ nav manā garā. Es palieku pie savām saknēm, palieku savā dzimtajā pilsētā un tā būs, domāju, līdz manas sportistes karjeras beigām. Ko var zināt, varbūt kādreiz arī atgriezīšos Smiltenē.

– Lieki pat jautāt, skaidrs, ka šobrīd tava prioritāte ir gatavošanās Tokijas olimpiskajām spēlēm.

–  Jā, tā ir viena prioritāte. Otra prioritāte ir būt veselai. Uz doto mirkli zinām, ka olimpiskās spēles notiks, atklāšanas ceremonija pagaidām ir izziņota 24. jūlijā. Taču jau tagad ir skaidrs, ka tās būs pavisam citādākas olimpiskās spēles, nekā bija pierasts iepriekš. Olimpiskajā ciematā būs ierobežots laiks, cik ilgi sportisti tur varēs atrasties. Katru dienu būs jāveic “Covid-19” testi. Pēc savām sacensībām sportistiem uzreiz jāpamet Tokija. Manu sacensību datumi  ir 4. un 6. augusts.

–  Šīs būs tavas otrās olimpiskās spēles? 

–  Mana pirmā olimpiāde bija 2012. gadā Londonā, kur izcīnīju 13. vietu, bet pēc vienas sportistes diskvalifikācijas tagad esmu 12. vietā. Tokijā būs manas trešās olimpiskās spēles, jo izpildīju arī 2016. gadā notikušo Riodežaneiro olimpisko spēļu normatīvu, taču uz olimpiādi netiku ceļgala traumas dēļ. Mēnesi pirms olimpiādes startēju Eiropas čempionātā, kur jau pirmajā metienā pārplīsa krusteniskās saites.

– Atceros, toreiz par to vēstīja daudzi plašsaziņas līdzekļi, arī par smago operāciju, ko pēc tam pārcieti. Tas tev bija smags laiks.

– Jā, bet pēc tam tas bija mērķtiecīgs ceļš uz šo olimpiādi. Pirms operācijas apsolīju sev, ka tikšu uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, startēšu tur un izcīnīšu labu vietu.

– Kāds tagad ir tavs sadzīves un treniņu režīms? Kā trenējas olimpieši?

– Pagājušajā gadā bija problēmas ar gatavošanos, jo, esot nometnē Tallinā, pirms robežu slēgšanas nācās braukt atpakaļ uz Latviju un pavadīt karantīnā divas nedēļas. Divu nedēļu ilga karantīna vēlāk bija jāievēro arī pēc sacensībām ārzemēs. Tagad ir mazliet vieglāk. Ņemot vērā, ka visi sporta centri ir slēgti, izlēmu doties uz trijiem mēnešiem trenēties Kuldīgā, jo tur ir pieejama vieglatlētikas manēža. Pēdējos trīs mēnešus esmu pavadījusi Kuldīgā, trenējoties un gatavojoties Tokijas olimpiādei. Tagad es to daru Somijā, kur  pavadīšu 2,5 mēnešus. Dzīve ir vienkārša. Nav nekādu citu lietu, kā tikai treniņš, mājas, paēst, gulēt. Man nedēļā nav pirmdienas, otrdienas, trešdienas... Man ir sešas treniņu dienas un viena brīvdiena, kad ar mani strādā fizioterapeits. Dienā ir viens vai divi treniņi. Tas ir  atkarīgs no trenera plāna un perioda, kurā sportists gatavojas. Tagad slodze sāk samazināties uz vienu treniņu dienā, jo drīz sāksies sezona. 

– Kā ziemā trenējas šķēpmetēji? 

– Piemēram, Kuldīgā manēžā ir nolaižamais tīkls. Uz šķēpu asmeņiem tiek uzlikti aizsargi. Vari mest šķēpu tīklā, jo šķēps nokrīt zemē uz paklājiem. Rīgā mēs ar treniņu biedru šķēpu metam ārā neatkarīgi no tā, vai ir sniegs, lietus vai vējš, jo iekštelpās iespēju to darīt nav. Pielāgojamies situācijai. Manuprāt, cilvēks, kurš spēj pielāgoties, iegūst handikapu.  

– Nu jau ilgāku laiku jāpielāgojas arī amatieriem un sporta entuziastiem, jo sporta klubi un zāles ir slēgtas.

–  Ja no vienas puses cilvēki tiek pasargāti no vīrusa, tad no otras puses viņi netiek pasargāti no iedzīvošanās lielās veselības problēmās, kas saistītas ar ķermeni. Sports vienmēr ir uzlabojis veselību. Ļoti daudzi cilvēki cieš no muguras un ceļgalu problēmām, un tādos gadījumos fiziskas slodzes ir nepieciešamas. Ziemā  āra apstākļos tāda vingrošana nav iespējama. Daudziem cilvēkiem ir arī nepieciešami treneri vai fizioterapeiti.

– Kad lasu par taviem sasniegumiem, ne reti pie sevis nodomāju, ka iepriekšējās intervijās, iespējams, neuzvaicāju, kā sākās tava patika pret sportu. Kā nokļuvi sportā?

–  Bērnībā biju liela palaidne. Mūsu lauku mājā man patika ne tikai palīdzēt lauku darbos, bet arī visu kaut ko mētāt. Visu laiku gribēju kaut ko darīt. Mamma bieži teica – “kā driģenes saēdusies”. No 1. klases man vēl aizvien saglabājušies Toma un Džerija diplomi. Skolā lēcām tāllēkšanu, skrējām, metām bumbiņu. Tas viss aizsākās jau pirmajās klasēs. Nebūt ne pēc ilga laika nonācu pie sava pirmā trenera Guntara Marksa, un viņam jāsaka lielākais paldies par to, ka mani ievirzīja sportā. Šķēpu pirmo reizi paņēmu rokās, trenējoties pie viņa. 2005. gadā notika olimpisko čempionu Ineses Jaunzemes un Jāņa Lūša kausu izcīņas sacensības, tajās es paņēmu šķēpu pirmo reizi rokās un uzvarēju, kas bija liela motivācija pēc tam pāriet uz šķēpmešanu. Toreiz man bija 13 vai 14 gadi. Atceros, aizmetu šķēpu 25 metrus tālu. Esmu pielikusi klāt diezgan daudz.

– Jau ilgāku laiku tavs treneris ir soms  Kimmo Kinnunens. Kā nokļuvi pie viņa? 

– Kad sāku mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā, nonācu  pie trenera Andreja Vaivada. Kad sāku studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā Rīgā, aptuveni pusotru gadu mana trenere bija Valentīna Eiduka. Kimmo Kinnunens mans treneris ir jau sešus gadus. Ceļš līdz tam bija interesents, ļoti izglītojošs un pamācošs, jo katrs treneris man ir iedevis savu informācijas devu ar vingrinājumiem, ar treniņiem, arī mentālo pusi. Esmu no viņiem ieguvusi ļoti daudz. Taču man ir princips, kāpēc esmu mainījusi tik daudz treneru. Es domāju par savu karjeru un savu izaugsmi, tāpēc katru reizi, kad mans rezultāts apstājās vai pat kritās, es izlēmu iet uz priekšu, pieņemt jaunus izaicinājumus, jaunus trenerus, iemācīties ko jaunu un paaugstināt rezultātu. Tāpēc šī līkne man vienmēr bijusi augšupejoša un katrs mans lēmums par treneru maiņu ir bijis pareizs. 

–  Kāpēc treneris sportistam ir tik svarīgs? Vai tas ir kaut kas vairāk par šķēpa mešanas tehnikas mācīšanu? 

– Ļoti svarīga ir saskarsme. Ja audzēknis ar treneri kaut kādā ziņā nesaprotas vai audzēknis neuzticas trenerim un viņa ieguldījumam, tad rezultāts nekad nekāps uz augšu, bet samazināsies. Ir jābūt mijiedarbībai starp audzēkni un treneri. Par sevi un savu treneri varu teikt, ka mēs esam ļoti līdzīgi gan mentalitātē, gan mūsu karjeras ziņā, tajā, kā viņš redz sportu, mani un manu tehnisko pusi, un to, kā mani attīstīt, lai es realizējos sacensībās. Tas man ir ļoti svarīgi. Neteikšu, ka tā nebija pie iepriekšējiem treneriem, viņi ir ļoti attīstījušies gan profesionālajā ziņā, gan sadarbībā ar audzēkņiem, taču bija kaut kādi brīži, kad mēs līdz galam nesapratāmies. Tāpēc tik svarīgi bija veikt to pirmo soli un doties tālāk. Domāju, ka Kimmo Kinnunens būs arī mans pēdējais treneris manā karjerā, jo neredzu citu, ar kuru es varētu realizēties vairāk nekā pie viņa.

– Vai tev lielā sporta dēļ no kaut kā nākas atteikties? Tik augsta līmeņa sportistei, kāda esi, noteikti jāievēro dzelžaina disciplīna.

– Jebkurā situācijā domāju uz priekšu trīs soļus, kā katra mana rīcība mani ietekmēs un ko tā man atņems. Ja mēs pieļaujam kļūdas, pieņemam nepareizus lēmumus, tad tas mūs kaut kādā ziņā atsit atpakaļ. Ja mēs pieņemam pareizus lēmumus, tas dod divus soļus uz priekšu. Tāpēc nekad neesmu domājusi, ka man kaut kas ir ļoti aizliegts. Ja es kādu dienu gribu apēst šokolādes konfekti vai “Smiltenes piena” kūku, kas man ļoti garšo, es to arī apēdu un zinu, ka nākamajā dienā treniņā man būs jānoskrien 20 minūtes ilgāk, lai būtu atpakaļ formā. Dzīvot pilnīgā visa aizliegumā nav labi, un emocionāli tas nepalīdz. Es cenšos uz visām lietām skatīties pozitīvi, ar veselīgu skatienu un cenšos sev visu neaizliegt. Manuprāt, cilvēkam ir iekšējā sajūta, kas daudzreiz pasaka priekšā, kas mums ir nepieciešams gan no pārtikas, gan no vitamīniem, gan  arī to, cik daudz ūdens vajag dienā izdzert. Es vienmēr ieklausos sevī un savā ķermenī un dzīvoju pēc sajūtas. Tāpat es arī gatavoju ēst – nekad negatavoju pēc receptes, bet ar čuju. Tāpat ir sportā.

– Vai tev jau ir plāns, ko darīsi pēc tam, kad beigsi profesionālās sportistes karjeru? Augstākā izglītība tev jau ir (bakalaura grāds menedžmentā un sporta vadībā). 

– Esmu liela plānotāja, bet nodomus, ko es varētu darīt pēc sportiskās karjeras, paturēšu pie sevis, jo domas var mainīties. Sportā man var būt vēl 10 gadi, un tas ir ilgs laiks. Daudzi bērni sociālajos tīklos man raksta, vai es varētu būt viņu trenere. Vienmēr atbildu, – ja es būtu trenere, es nevarētu pilnvērtīgi darīt vienu vai otru darbu, trenēt citus un sportot pati, tāpēc iesaku bērniem šobrīd labākos trenerus. Jā, man ir sakrājies milzīgs informācijas daudzums, ko es gribētu nodot tālāk, bet vai es kādreiz varētu būt trenere? Esmu emocionāla, ļoti pārdzīvoju par saviem panākumiem vai neveiksmēm. Ja man būtu 10 līdz 20 audzēkņi, kā es tiktu galā ar emocionālo slodzi? Bet, iespējams, vēl 10 gadi sportā mani norūdīs.

– Kuras no tavām sacensībām tev visvairāk palikušas atmiņā?

– Manas pirmās olimpiskās spēles Londonā. Toreiz man bija 19 gadi. Tās bija visskaistākās sacensības ar īpašu atmosfēru, kuras nekad neaizmirsīšu. Gatavošanās, tikšana uz olimpiskajām spēlēm, atklāšanas un noslēguma ceremonija... Tas daudz ko izsaka, tāpēc ik pa laikam man uznāk ne pārāk pozitīvas domas, ka šī olimpiāde tomēr nebūs tāda, kādu to biju iedomājusies pirms četriem gadiem. Bet tas ir mans darbs – braukt, startēt pēc iespējas labāk, pēc iespējas labāk realizēt to, ko esmu ieguldījusi, un censties iegūt kādas citas emocijas. 

– Citu sportistu vidū tu  izcelies ar pamanāmu manikīru un gariem, platīnblondiem matiem un tiec dēvēta par vienu no skaistākajām Latvijas sportistēm. Ne tik sen kādā žurnālā izlasīju, ka tu savu sapucēšanu uztici Smiltenes un Valmieras meistarēm – jau astoņus gadus brauc pie savas manikīres Tatjanas Daņiļevičas uz Smilteni, savukārt matus uztici salona “Soho” frizieriem Valmierā.

– Par matiem un nagiem saņemu visvairāk jautājumu no žurnālistu puses, kā es ar tādiem nagiem varu mest šķēpu un kurš man taisa tik skaistu manikīru, vai tik gari mati, metot šķēpu, netraucē un kā es tos veidoju. Jūtos labi, kad esmu sakopta, un domāju, ka tā ir katrai sievietei. Jā, mana manikīre ir Smiltenē, bet friziere – Valmierā.  Kad apciemoju vecākus, tad atlicinu laiku arī manikīres un frizieres apmeklējumam.

– Un kā tad ir ar tiem nagiem? Netraucē metot šķēpu?

–  Kad met šķēpu, tad īstie nagi lūst, jo ir trausli. Tās lietas, ko ikdienā daru, ir agresīvas – svaru celšana un tamlīdzīgi. Sakopjot sevi, es nepazaudēju sievišķību, darot tik vīrišķīgu sporta veidu.

– Ar kādu smagumu tiec galā, ceļot svaru stieņus? 

– Vingrinājumā svaru stieņa celšana pie krūtīm – 105 kilogrami. Piesēdienos – līdz 160 kilogramiem. Jā, tie ir lieli skaitļi, bet tāpēc arī trenējamies katru dienu, lai rezultātus vēl audzētu. Vingrinājumi netiek veidoti uz muskuļu apjomu, bet uz spēku. Mana ķermeņa uzbūve arī ir tāda, ka man ir slaidi, gari muskuļi un tādi tie arī paliks. 

– Vēl, atgriežoties pie tā, ko lasīju tavā intervijā, ja, nemaldos, “Privātajai Dzīvei”, – tev sociālajos tīklos tiek izteikti arī precību piedāvājumi? 

– Jā, turklāt no man nepazīstamiem vīriešiem, uz ko es atbildu, ka esmu aizņemta. Man ir draugs. Ja cilvēks ir kaut mazliet atpazīstams no  TV raidījumiem vai žurnāliem, viņam tiek pievērsta liela uzmanība sociālajos tīklos, un privātums tiek pārkāpts. Es par to nepriecājos un neteiktu, ka tāda uzmanība mani interesē un iepriecina. Taču cilvēkiem vienmēr ir iespējas man jebko pavaicāt. No manis ir atkarīgs, vai es šos jautājumus ignorēšu vai ne. Es vairāk komunicēju ar bērniem, ar pusaudžiem, kuri jau ir sportā vai kuri nolēmuši nākotni saistīt ar sportu. Savu privāto dzīvi internetā nekomentēju, nepublicēju  privātās bildes ar ģimeni un draugiem.  

– Vai tev atliek laiks hobijiem?

– Ļoti maz. Pāris reižu gadā rudenī, kad sezona beigusies, spēlēju golfu. Mans lielākais hobijs ir kārtot māju, jo tas mani nomierina. Patīk arī adīt un šūt. Tie ir hobiji, kas nomierina prātu, jo agresīvā sporta daļa mani ļoti nogurdina.  

– Esi sev kaut ko uzadījusi un uzšuvusi?

– Jā. Man ir daudz cepuru, cimdu un šaļļu. Nesen mani cimdi tika izlozēti  sporta centra “Mežaparks” mājaslapā. Man padodas tādas lietas, tikai ir jautājums, cik bieži es tām varu pieķerties, jo pēc treniņiem ir milzīgs nogurums, plus vēl piecas reizes dienā jāpagatavo maltītes. Ja nu tomēr spēks un enerģija vēl ir atlikuši, tad piesēžos pie adāmadatām vai šujmašīnas. Ja vakaros ir laiks, tad jauna cepure man ir gatava trijās dienās. Esmu sev uzšuvusi izlaiduma svārkus un kleitu. Kad uznāk iedvesma, varu uzšūt daudzas lietas.

– Skat, vēl viens variants, ko tu varētu darīt nākotnē – radīt savu apģērbu līniju ar zīmolu “Līna”.

– Līdz nākotnes plāniem vēl daudz laika. Tagad ir tikai un vienīgi sports. Nekam citam man laika nav, it īpaši olimpisko spēļu gadā.

Smiltene