Pirro dzimtas stāsts – par mīlestību, cilvēku stiprumu un brīnumainu uzziedēšanu

Cilvēki, kuru vārdi dažādu iemeslu dēļ ir saglabāti vēstures grāmatās un vietējos novadpētniecības arhīvos, reiz bijuši vīrieši un sievietes ar miesu un asinīm, mīlējuši, strādājuši, bēdājušies, priecājušies un Latvijas mazpilsētās un laukos reizēm izdzīvojuši tādu mūžu, par ko šodien varētu rakstīt bestsellerus. Šis būs stāsts par dažiem no viņiem.

Fotogrāfa Arnolda Oskara Pirro (25.04.1881.–16.07.1949.) vārds arī mūsdienās nav svešs daudziem smilteniešiem. Vairākus gadu desmitus viņš fotografējis Smilteni un iemūžinājis cilvēkus un viņu sadzīvi gan priekos, gan bēdās, un radījis unikālas kultūrvēsturiskas liecības par šo Vidzemes pilsētu un tās iedzīvotājiem no pagājušā gadsimta sākuma līdz pat  40. gadu beigām.

Taču vīrietim ir vajadzīgs sievietes atbalsts, viņš to vienmēr atceras un ir pateicīgs, un tas jau ir stāsts par Arnolda Oskara Pirro sievu, par viņu 17 gadus jaunāko Mildu, un par sieviešu spēku Pirro dzimtā. 

Šo svētdien, 9. maijā, svinēsim Mātes dienu, tādēļ “Ziemeļlatvija” uzrunāja Arnolda un Mildas Pirro mazmeitu Inesi Upmali, kura pati ir mamma meitām Ivetai un Edītei un vecmāmiņa dvīņiem Emīlijai un Arnoldam. Bijusī Latvijas Nacionālās operas kora māksliniece jau 12 gadus kopā ar vīru Oļegu, operas solistu, dzīvo sava vectēva uzceltajā mājā Smiltenē. Viņas sirdslieta ir savas dzimtas vēstures pētīšana un dokumentēšana. Vēl viens iemesls intervijai ir tas, ka šopavasar 25. aprīlī apritēja 140 gadi, kopš pasaulē nāca Arnolds Oskars Pirro. Atzīmējot ievērojamā novadnieka gadadienu, Smiltenes bibliotēkā līdz 31. maijam ir izlikta izstāde “Foto zibsnis mūžībai”, kurā apkopoti daudzi interesanti fakti, fotogrāfijas un personiskās lietas, ko ekspozīcijai uz laiku nodevusi Inese Upmale. 

Viņa arī uzrakstījusi pašas un no mammas Intas  Vēciņas un vecmāmiņas Mildas Pirro dzirdētu atmiņu stāstu par Pirro dzimtu, kas tagad glabājas Smiltenes bibliotēkas novadpētniecības krājumā. Kad Inese šogad sāka rakstīt atmiņas,  pirmo reizi pēc 1981. gada, kad viņsaulē aizgāja vecmāmiņa Milda Pirro, uzziedējis vecais Pirro dzimtas kaktuss. “Neticami, pēc 40 gadiem, un uzreiz ar 11 ziediem! Nejaušība vai tomēr sakritība?” brīnās Inese.

– Trejmeitiņas, – tā mūs sauca: mani, mammu un vecmāmiņu, –“Ziemeļlatvijai” stāsta Inese Upmale.  – Kad vēl negāju skolā, mans tēvs izvēlējās citu ģimeni. Mana un tēva saikne gan nepārtrūka, taču mani izaudzināja mamma un vecmāmiņa. Vecmāmiņa man ir vismīļākais cilvēks pasaulē. Viņa mani pa rokām turēja, braucot ekskursijās, sēdēju viņai klēpī, radu godos un zaļumballēs ar viņu dejoju. Mamma bieži bija projām slimnīcās. 14 gadu vecumā viņa pārdzīvoja tajos laikos šausmīgu slimību poliomelītu (bērnu trieku), pēc kuras palika sekas.

– No Pirro dzimtas zināmākais cilvēks ir jūsu vectēvs Arnolds Oskars Pirro. Pateicoties viņam, uz laiku laikiem fotogrāfijās ir saglabāta pirmās Latvijas brīvvalsts laika Smiltene, kas pēc Otrā pasaules kara vizuāli ļoti izmainījās. Jūsu vectēvs ir iedzimtais smiltenietis? 

–  Nē, vectēvs ir no Rankas puses, “Magnūžu” mājām. Viņa tēvs, mans vecvectēvs Jānis bija tautskolotājs, muzikāls cilvēks. Kopā ar brālēnu Frici Lozi izgatavojuši koka klucīšu klavieres, bet stīgu gan nebija. Tad uz šīm skaisti izdreijātajām klavierēm arī apguvis pirmās iemaņas klavieru spēlē. Vēl nebija piedzimis Arnolds, kad Jānis savu dibināto jaukto kori, kurā dziedāja arī vecākais dēls un divas meitas, aizveda uz 2. Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem Rīgā. Apmēram 160 kilometrus tālo ceļu mērojuši ar zirgu pajūgiem. Koris bijis pirmais, kas uz svētkiem ieradies sava novada tautu tērpos. Jānim un viņa sievai  Helēnei piedzima 12 bērni, no kuriem divi mira agrā bērnībā, nesasniedzot pusaudžu vecumu. No 10 bērniem bija trīs dēli.

– Tik daudz bērnu izskolot jau mūsdienās būtu grūti, nerunājot par tiem laikiem. Vai ir saglabājušās liecības, kādu izglītību ieguva jūsu vectēvs?

–  Maziņš būdams, viņš mācījās Rankas Elizabetes skolā. Mūsdienās tā bija Rēveļu pamatskola, ko 2009. gadā slēdza. Vectēvs alka pēc izglītības, daudz ko apguva pašmācības ceļā, līdz ar to viņa zināšanas un intereses bija plašas. Viņš brīvi runāja un rakstīja vāciski un krieviski. Vēlāk   pašmācības ceļā apguva esperanto. Pašmācības ceļā izmācījās saprast nošu rakstu, spēlēja pēc notīm altu (zemāka skanējuma vijoli) un savam priekam – klavieres. Savas korekcijas vectēva dzīvē ieviesa  Pirmais pasaules karš. Lietuvā apšaudē viņu smagi ievainoja. Esot gulējis zemē ilgi bez kustībām, kamēr apkārt viss satumsis un norimis. Tālumā izdzirdējis balsis, cilvēki apstaigājuši kritušos  un saukuši, vai kāds vēl ir dzīvs. Tad  saņēmies visiem spēkiem, lai caur sāpēm atsauktos. Pēc ievainojuma vectēvam tika piešķirts kara invalīda statuss un kara invalīda pensija. Visu tālāko mūžu vectēvs staigāja ar štociņu, bet, kā teica mana omīte, pēdējos gados – tikai stila pēc. Lode bija izskrējusi cauri ribām gar mugurkaulu, neatstājot pārāk bēdīgas sekas. Tā kā smagus darbus vairs nebija iespējams darīt, Arnolds sāka lūkoties pēc kāda piemērotāka amata.

– Un kā ar vecāku mājām, “Magnūžiem”?  Jūsu vectēvs negribēja palikt tajās?

– Māte Helēne jau bija mirusi. 1916. gadā nomira arī tēvs. “Magnūžu” mājās, kā tas laiku laikos bija pieņemts, sāka saimniekot vecākais dēls Aleksandrs ar savu ģimeni. Visi bērni jau bija pieauguši, un lielākajai daļai jau bija savas ģimenes. Visiem vietas vienā saimniecībā nevarēja būt, vajadzēja domāt par kādu citu dzīvesvietu. Ap to laiku “Magnūžos” bija  traģisks notikums. Arnolda piecus gadus jaunākā māsa Milda bija sapazinusies ar kādu precētu vīru un gaidīja bērniņu. Lai tiktu no lielā negoda vaļā vīrietis ar medību bisi Mildu nošāva. Vecākie radi zināja vīrieša vārdu, turpat netālu jau dzīvoja. Notikuma vietu vēl ilgi sauca par Mildas pļavu, bet pats šāvējs arī dabūja sliktu galu. Domājot par nākotni, Arnolds jau laikus Rīgā izmācījās foto lietas. Pēc trīs gadu zināšanu apguves viņš 1909. gadā ar ģimeni pārcēlās uz Smilteni. Uz tirgoņa Kārļa Zaķīša zemes no firsta Paula Līvena noīrēja mazu māju un piemēroja fotografēšanas vajadzībām. Nomira Arnolda sieva, atstādama divas pieaugušas meitas. Abām meitām mūža izskaņa bija traģiska. Lidijai slimība liedza rūpēties par saviem trīs bērniem. Austru kara laikā nošāva vācieši. Bieži Arnolds brauca uz savu dzimto Rankas pusi. Vienmēr fotografēja. Jaunpiebalgā viņš ievēroja meiteni ar skumīgu skatienu, 17 gadus vecu, vārdā Milda – tāpat kā sauca viņa bojāgājušo māsiņu. Meitene stāstīja, ka nobeigusi Jaunpiebalgas draudzes skolu un tagad gribējusi nākt uz Smiltenes tirdzniecības skolu mācīties, bet tas vairs neesot iespējams. Kāpēc tad nē? Tāpēc, ka nodegusi dzīvojamā māja ar visu iedzīvi. Meitene palikusi ar to, kas mugurā. Jā, bet Arnoldam esot vajadzīga retušētāja. Viņš viens pats arī vairs nevarot ar visiem darbiem pie fotogrāfijas tikt galā. Kur dzīvot rūme būšot, un par apmācību naudu neprasīšot.

–  Tad arī sākās jūsu vectēva un jūsu vecmāmiņas mīlestības stāsts?

– Nav neviena dokumenta, kas apliecinātu, tieši kurā gadā Milda Rasa (1898–1981) pārnāk uz Smilteni, bet ir pagājuši vairāki gadi, kad Arnolds saprot – bez šī jaukā cilvēka viņš tālāk negrib dzīvot. Ir saglabājusies laulības apliecība, kurā rakstīts, ka Jāņa un Helēnes dēls Arnolds Oskars Piro (ar vienu “r”) un Milda Rasa (dažos dokumentos ar diviem “s”), Pētera un Marijas meita, 1922. gada 7. oktobrī salaulāti Rankā. Laulība iesvētīta no mācītāja Smiltenē 1926. gada 15. martā.   

Milda ilgi vilcinājusies ar “jā” vārdu.  Arnolds bija vecāks, ar garām, skruļļainām ūsām, kara invalīds ar kūju… Tik daudz jaunu puišu bija Mildai apkārt. Taču  Ar­nolds tik ļoti iemīlējis jauno meiteni ar brīnišķīgo raksturu, ka rakstījis uz kartiņas ar savām asinīm: “Palieku tavs līdz kapa malai. Ko tu, Mildiņ, ar mani dari? Ar vienu roku tu mani pievelc, ar otru atgrūd!” Dzīvē tā arī palika. Līdz kapa malai. Kad Arnolds nomira, Mildai bija 51 gads, sieviete plaukumā. Bet lai cik  vīriešu pievērsa uzmanību, viņa ne ar vienu nesaistījās. Atceros omītes vārdus: “Neviens nebūs tik labs vairs kā mans papīts!” Mildas māte Rassu Marija gan nedeva svētību šīm laulībām, Arnolds  bija tikai 10 gadus jaunāks par viņu pašu. Lai nu kā, viņa paspēja paucināt mani, savu mazmazmeitiņu Inesi, un no viņas man uz visiem laikiem ir palicis pantiņš, ko viņa skaitīja, mani uz ceļiem turēdama: “Dej, dej, meita,/ Skan, skan kleita/ Kaņepāji lindrakos.”  Kad  esmu pie savas vecvecmammas kapiņa, vienmēr noskaitu to dīvaino pantiņu, ko nedzirdēju ne no viena cita. Manas meitas noklausās un smaida. Mani mazbērni noklausās un ausās. Vecvecmāmiņa aizgāja teju 90 gadu vecumā. Savu māti viņa neatcerējās. Bijusi pārāk maza, kad viņa nomirusi. Tāpēc arī Marija nevarēja padziedāt “Tek saulīte tecēdama”, jo pie pantiņa  “birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas” pati sāka birdināt asaras. Un es arī.

– Pat šodienas Smiltenē jūsu vectēva Arnolda Oskara Pirro vārds daudziem nav svešs. Mazāk, iespējams, ir to cilvēku, kuri zina, cik daudz savam vīram palīdzēja viņa sieva Milda, jūsu vecmāmiņa.

–  Arnolds fotografēja kāzās un bērēs, kristībās un iesvētībās, jubilejās, Jāņos, izbraucot arī uz mājām pilsētas dzīvokļos un lauku saimniecībās. Vectēvs bija zinātkārs eks­perimentētājs fotografēšanas lauciņā. Viņa mūža sapnis bija fotogrāfijas, pat naktīs mēģināja, eksperimentēja, kā tās iegūt. Pirmskara laikā Vācijā vectēvs pasūtīja speciālas filmiņas diapozitīviem, jo Latvijā tādu vēl nebija. Milda bija labi apguvusi praktiski visus citus darbus, kas bija saistīti ar fotografēšanu: kopēt, attīstīt, apstrādāt bildes ar zālēm, pieņemt publiku, izkārtot grupas, lai ikviena seja uz foto būtu saredzama. 1923. gada 10. decembrī piedzima Arnolda un Mildas vienīgais bērniņš Inta Irēne, mana mamma. Mājas aprūpei un ēst vārīšanai klāt nāca vēl viens pienākums. Papa ļoti mīlēja savu sievu un meitiņu. Visā mājā bija ļoti liela tīrība un kārtība. Istabās nekad pie krāsns nestāvēja ne malka, ne krāsns kruķis. Ja iegadījās pusdienot, tad visi šķīvji un krūzes pazuda uz plīts, aiz skaisti izšūta balta rokdarbu aizslietņa. Fotogrāfa darba laiks nekur neuzrādījās. Visi tika laipni lūgti nākt, kad pašiem ērtāk. Tante no laukiem, izslaukusi govis, klauvēja pie parādes durvīm jau pulksten 6 no rīta. Vajadzīga bilde pasei! Vakar vakarā abi mani vecvecāki līdz vēlai naktij bija strādājuši, kopējuši un attīstījuši, bet vajadzēja celties un laipni sagaidīt. Visi tika apkalpoti. Varēja nopirkt arī jau gatavas “Post Kart” jeb pastkartes ar kluso dabu, ar ziediem, ar Smiltenes attēliem un dabas ainavām. Jāuzlīmē tikai marka, un var sūtīt pa pastu. Arnolds vispār bija dabas vērotājs. Mācēja sarunāties ar putniem, dārzā bija putnu būrīši. Vēroja viņus un ziemas vakaros izgrieza viņu formiņas no koka. Divi putniņi ir vēl “dzīvi”: viens – krāsots, viens – bez astes galiņa.

– Smiltene, salīdzinot ar pirmskara laiku un mūsdienām, ir mainījusies, daudzu veco ēku vairs nav, bet jūsu vecvecāku māja Atmodas ielā (netālu no Tautas lietišķās mākslas studijas ēkas) ir saglabājusies. No ielas puses to neredz, bet pagalma pusē nams pārsteidz ar lielu stiklotu paviljonu.

  – Jaunās mājas celtniecība sākās 1929. gadā. Pāris logu un paviljona stikla sekcijas varēja paņemt no vecās nojaucamās mājas. Tās tika izmantotas iekštelpās un kalpoja līdz 1998. gadam. Uz jaunā zemes gabala pirmais tika uzbūvēts malkas būris ar vienu telpu pirtiņai, kurā sākumā arī īslaicīgi dzīvoja. Tirgotājs Prikašs deva naglas, metāla skavas, eņģes un citas lietas Pirro kungam uz parāda, bez procentiem. Prikašs labi pazina kaimiņu un teica, ka viņš esot godavīrs, kam varot uzticēties.  

Mājas būve negāja ātri. Pirmā bija gatava tikai viena istaba, kurā uzņēma apmeklētājus ar māliem un skaliņiem apmestās sienās, uz kurām piestiprināti bija bilžu trafareti, rāmji, lielformāta foto. Viss veidojās pakāpeniski. Mājas celtniecība beidzās ap 1936. gadu, bet vēl šodien mēs ar vīru mājā visu ko labojam un pārveidojam.  

– Vecajās Smiltenes fotogrāfijās, ko esmu redzējusi, pirmās Latvijas brīvvalsts laiks izskatās tāds mierpilns, cilvēki – smaidīgi.

– Svētdienās bija atpūtas pastaigas vai izbraucieni ar velosipēdiem, pikniki, jautrība, sēņošana, ogošana ar draugiem. Vecvecāki ar manu mammu, tolaik jau skolnieci, daudz ceļoja, izbraukāja Latviju krustu šķērsu. No visām vietām saglabājušās fotogrāfijas. Manai mammai bija interese visus foto sakārtot glīti albumos, ko nedarīja ne Arnolds, ne Milda lielās darba aizņemtības dēļ. Bet saulainais dzīves laiks un darba spars, panākumi un uzplaukums gāja uz beigām. Tuvojās karš. Pirmais nelaimes vēstnesis bija 1940. gads ar lielu salu. Dārzā nosala visi ķirši. Tad sākās nacionalizācija.  1940. gada novembrī līdzās latam ieviesa arī Krievijas rubli. Lata pirktspēja strauji kritās, bet jau nākamā gada martā lats vairs nebija derīgs. Tika izsludināts rīkojums, ka arī vecās pases nav derīgas. Bet jaunajām vajag jaunu bildi iekšā! Fotogrāfiem stress un darbs, ļaudīm stress un fotografēšanās. Cilvēkiem nebija naudas, un viņi lūdza, vai nevar samaksāt ar to, kas mājās – olām, speķi, kartupeļiem. Varēja. Vilks paēdis, un kaza dzīva. Lielas izbailes piedzīvoja visi mājas iedzīvotāji 1941. gada 14. jūnijā. Pie čekas jau agrā rītā piestāja mašīnas un sastājās uz ielas rindā, arī Pirro nama priekšā, drebinādamas ēkas rūtis, jo aizdedze nebija izslēgta. Logi uz čekas pagalmu bija aizklāti ar tumši zaļu gofrētu kartonu. Vectēvs, piedzīvojis Pirmā pasaules kara šausmas, bija pārlieku satraucies un nervozs. Vecmāmiņa ar manu mammu baidījušās kustināt aizklāto logu, bet pa maliņu tomēr esot bijis redzams, ka pazīstami cilvēki ar sasietām rokām uz muguras no šķūnīša (tā pamati vēl šodien ir skatāmi iegāzušies mūsu īpašuma sētmalē) tikuši dzīti uz mašīnām. Mamma vēl zināja nosaukt dažu vīriešu vārdus. Pēc mēneša jau pa Raiņa ielu straumēm plūda vācu armija ar lepnām kara mašīnām, motocikliem ar blakusvāģiem. 7. jūlijā jau atjaunoja darbos bijušos atstādinātos,  arī  vectēva fotogrāfijās redzamos paziņas: pilsētas vecāko Jāni Venneru, Emīlu Apsi bankā, Valdoni Kalniņu ģimnāzijā. 18. jūlijā iznāca vectēva kaimiņa Jēkaba Zušmaņa spiestuvē pirmā avīze “Smiltenietis Nr.1”, kurā bija nodrukāts saraksts ar visām 65 ģimenēm, kas izsūtītas no Smiltenes.

– Vai vecmāmiņa un mamma jums stāstīja arī par Smiltenes degšanu 1944. gadā?

– Jā. To nevar aizmirst. Jau 1944. gada 27. augustā divi krievu bumb­vedēji ar iznīcinātājiem nometa kravu garā strēlē pār Smilteni. Mūsu mājai ieplaisāja viens no sētas puses logiem. Tāds saplaisājis tas stāvēja līdz 70. gadiem.  Smiltenes bēdu diena bija  1944. gada 22. un 23. septembris, kad pilsēta liesmoja elles ugunīs. Gaiss kauca no bumbu spēcīgajiem sprādzieniem un zenītapšaudēm. Sprāga  degošo māju logu stikli. Vecvecāki ar manu mammu devās patverties pie vectēva jaunākā brāļa Artūra viņa mājās pie meža un pie kartupeļu lauka iekļuva frontes līnijā. Vecmāmiņa gūlusies manai mammai vagā virsū un segusi lakatu pār galvu. Mamma līdz 60 gadu vecumam nevarēja skatīties filmas par karu. Tā ložu spingšana virs galvas visu mūžu skanējusi ausīs. Kad ģimene no Cēsu puses ienāca Smiltenē pa Daugavas ielu, atklājās šausmīga pilsētas postaža. Mājas nodegušas, viss odis pēc apdeguļiem un vēl kūpējis, bet pa visu centru plīvojuši Arnolda darbi – fotogrāfijas.

Vissāpīgāk bijis redzēt centrā vislielāko un krāšņāko Latviešu biedrības namu drupās. Taču pašu māja stāvēja neskarta, kā tikko uzbūvēta.  

– Kas notika ar jūsu ģimeni pēc kara?

– Dzīve lēnām iegriezās sliedēs, kurās varēja turpināt strādāt. Bija jādzīvo tālāk. Mamma pabeidza ģimnāziju un iestājās Valsts Universitātes mākslas vēstures nodaļā. Vectēvs sāka slimot. Diagnoze bija slikta. Vecmāmiņa uzskatīja, ka pie saslimšanas vainojama darbošanās ar ķīmiskām lietām. Kad 1949. gada sākumā kārtējo reizi vajadzēja braukt uz veselības pārbaudi Rīgā, visa ģimene aizgāja kopīgi nofotografēties. Vectēva smaids ir miera un laimes pilns, bet vecmāmiņai, zinot ārstu slēdzienu, bija jāpieliek visas pūles, lai varētu sapozēt pēdējo reizi kopā ar savu papu. Mammas sejas izteiksme arī ir izmocīta. Drīz Milda un Inta palika vienas un sākās jauns posms viņu dzīvē. Vecmāmiņa viena vairs netika galā ar fotogrāfa darbiem, tāpēc mammai nācās pamest augstskolu un pārcelties uz Smilteni palīgā. Nepabeigtās studijas mammai kremta visu mūžu.

Šogad  mūsu dārzā palikušas vēl trīs vectēva stādītās ābeles. Bumbierābeles diametrs sasniedzis  171 centimetru. Ar āboliem es visus cienāju radu saiešanas salidojumos, kas notiek katru gadu otrajā augusta sestdienā. Jau vairāk nekā 20 gadus tiekamies ap 60 cilvēku – gan pieaugušie, gan bērni. Smiltenes pusē salidojums ir bijis trīs reizes, pēdējais – 2016. gadā uz bijušās Staltes kundzes zemes, tagadējā Māra Zālīša īpašumā, kurš laipni atļāva izmantot telpas pirms dzeltenās divstāvu mājas nojaukšanas. Pandēmija ir pārtraukusi mūsu satikšanos, bet ikviens cer, ka tas nebūs mūžīgi un, kad sāksies pilnvērtīga dzīve bez “Covid-19” liegumiem, mēs atkal tiksimies. 

Savukārt tagad gribu izteikt pateicību  bibliogrāfei Aldai Liukei par ļoti interesanti iekārtoto izstādi “Foto zibsnis mūžībai” Smiltenes bibliotēkas telpās. Paldies par lielisko sadarbošanos! Bez viņas tāda izstāde nemaz nevarētu būt, visi eksponāti stāvētu mājās plauktiņos un kastītēs, kā līdz šim.

Alda Liuke, Smiltenes novada bibliotēkas bibliogrāfe:

-  Esmu priecīga par mūsu sadarbību ar Arnolda Oskara Pirro mazmeitu Inesi Upmali, par to, ka man izdevās viņu pierunāt uzrakstīt atmiņas par Pirro dzimtu. Tajās ir interesanti vēsturiskie fakti, bet interesanti ir arī arī, kā šīs atmiņas tiek nodotas cilvēkiem no paaudzes paaudzē. Klāt ir katra personīgās izjūtas. Atspoguļojas cilvēku emocijas, pārdzīvojumi. Ir saistoši lasīt. Priecē arī tas, ka izstāde “Foto zibsnis mūžībai” ir papildināta ar personīgajām lietām, un katrai lietai līdzi nāk savs stāsts. Tas šo izstādi padara īpašu.

Smiltene