Puķu dārziņš – sirdspriekam

Palsmanē teju katrs īpašums ir rūpīgi un gaumīgi iekopts. Ja rīkotu daiļāko dārzu konkursu, būtu sarežģīti noteikt uzvarētāju. Mīlestība un rūpes par savu zemes pleķīti, ko iedzīvotāji uzņēmušies, ir lielas. Turpat pagasta centrā līdzās daudzdzīvokļu nama “Smaidas” pagalmam atrodas seniores Līgas Līdaciņas puķu dārzs.

Tajā lielākoties aug daudzgadīgas puķes un augi, ko saimniece gadu gaitā ir iegādājusies, pamanījusi grāvmalā, saņēmusi dāvanā vai ieguvusi, apmainoties stādiem ar citām čaklām dārzniecēm. Vienkāršībai piemīt savs šarms – to noteikti var attiecināt un L. Līdaciņas akurāti iekopto puķu dārzu. 

“Agrāk man bija gan sakņu, gan augļu dārzs, bet, kad bērni pieauga, vairs nebija pēc tā nepieciešamības. Arī, kļūstot vecākai, vairs nav tik daudz spēka. Ziedi man ir ļoti mīļi kopš bērnības, esmu staigājusi pa pļavām, mežmalām un grāvmalām plūcot puķes, pat smilgas nesu uz mājām un kaltēju. Citi aizraujas ar literatūru vai adīšanu, es ar puķēm. Tās man ir kas vairāk kā hobijs. Uz dārziņu aizeju katru dienu, lai palūkotu, kas pa nakti ir mainījies, jo galvenā plaukšana notiek naktī. No rīta ieraugot jaunu ziedu, pasaku paldies, ka tu esi uzziedējis, un mana sirds ir priecīga,” ar vislielāko iejūtību par savām puķēm stāsta palsmaniete.

Ziedēšanās laikā sajūsmina ne tikai piemājas dārziņš, bet arī ziedu pilnās vāzes kundzes istabās. L. Līdaciņa atklāj, ka reizēm dzīvoklī vienlaikus ziedi salikti pat septiņās vāzēs. “Jūs man jautājat, ko tieši es audzēju, bet daudzām puķēm pat nezinu nosaukumu. Reizēm, kad, braucot ar velosipēdu, ceļmalā pamanu ko interesantu, ar lāpstiņu izroku un iestādu dārzā. Tomēr ne viss izaug,” teic seniore.
Piemēram, ja lilijas ik gadu krāšņi uzzied, tad citas sīpolpuķes šajā vietā aug nelabprāt. “Milzīgi kaitēkļi manā dārziņā neciemojas, bet sīpoli gan kādam garšo. Savulaik esmu mēģinājusi visu ko iestādīt, bet nekā. Vēl siltā un sausā laikā te patīk skudrām,” piebilst L. Līdaciņa.

Viņa savā mazdārziņā veido platas dobes, šopavasar neko jaunu nav iestādījusi apzināti. Seniore katram augam ir atvēlējusi lielu rūmi, ļaujot tam kuploties un parādīt, cik katrs no tiem ir krāšņs. “Katram ziedam ir savs skaistums, un tam ir jāļauj parādīties,” noteic pedantiskā palsmaniete. 

Ja vien seniore nebūtu samulsusi no intervijas, jo šī ir viņas pirmā, kā arī uz mirkli aizmirstu par pieticību, tad katra mazākā nianse dārziņā būtu stāsta vērta. Piemēram, pirms ieejas dārzā gar malu ir rūpīgi salikti koka fragmenti, kas atnesti gan no upes malas, gan nejauši pamanīti ceļā. Ziemas periodā L. Līdaciņa tos rūpīgi glabā šķūnī, lai nesabojātu. Arī dažādu formu un izmēru dobes ir precīzi nomērītas. Tikpat lielas rūpes seniore uzņemas dzīvoklī, kur katrai lietai ir sava vieta, izņemot putekļiem, jo tos pat ar lupu nebūtu iespēja saskatīt. 

Ārēji, iespējams, stingra un nelokāma, ar savu nostāju un prasībām, taču nevar nepamanīt, ar kādu mīlestību seniore runā par dabu un cilvēkiem, kam klājas grūtāk. Kā pati saka, viņa izjūt aicinājumu palīdzēt līdzcilvēkiem. “Tas ir mans iekšējais aicinājums un darbiņš. Palīdzu vecākiem cilvēkiem, viņu vietā aizejot līdz aptiekai vai veikalam. Pagājušajā gadā palīdzēju kaimiņienei dārzu iekopt. Labais vienmēr atgriežas. Var jau domāt, ka pensionāriem ir daudz brīva laika, taču man katra diena ir saplānota. Pa vasarām iesaistos dažādos darbiņos – saimniecībā lasu avenes, ievācu smiltsērkšķus. Kamēr varu, tikmēr rosos,” noslēgumā teic L. Līdaciņa.

Smiltene