Sibīrijas bērnu stāsti bērnu bērniem

1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīja 42 125 cilvēkus,  viņu vidū bija 10 987 bērni. Starp šiem bērniem bija arī Smiltenes vidusskolas 10.klases skolnieces Kristiānas Kļaviņas vecmāmiņa Dzintra Zavadska, 4.a un 11.b klases skolēnu Rēzijas un Rodrigo Jurciņu omīte Dace Jurciņa.

Kristiānas Kļaviņas vecmāmiņu kopā ar vecākiem izsūtīja no dzimtas mājām Smiltenes pagastā. “25. martā sākās stāsts, kas ģimenes atmiņās sāpīgi smeldz joprojām,” atzīst Kristiāna Kļaviņa. “Tālāk manas vecmammas atmiņas.”

“Ir 1949. gada 25. marts - saulains, silts pavasara rīts manās vecāku mājās Smiltenes pusē. Mūsu ģimenē ir iesākusies kārtējā darbīgā diena - māte devusies slaukt govi, tētis apdarīt ikdienas darbus. Pagalmā ar zirgiem iebrauc nepazīstamas un negaidītas viešņas. Māte ir neizpratnē par pavēli steigā doties visai ģimenei līdzi.

Mums nebija daudz laika,  paķērām pašu nepieciešamāko - kādu maizes gabaliņu, kādu drēbes gabalu un dažas mantas. Nebija ne jausmas, kam jābūt gataviem un kur dosimies. Neviens jau neticēja, ka tie būs astoņi gari gadi, kad savas mājas redzēsim vien sapņos.  Ceļš, kas vilciena vagonā veda uz nekurieni Mihailovkā,  Volgogradas apgabalā Krievijā,  bija gandrīz 2 000 km garš, mokošs un neparedzams. Dienu skaitam un laikam  pazuda nozīme. Saspiesti vagonā kā siļķes mucā, pazemoti, izsalkuši, izslāpuši un bezspēcīgi, bez izvēles iespējām cilvēki garajā ceļā sāka zaudēt saikni ar dzīvi. Es saslimu, mani vecāki atceras, ka mani noguldīja maliņā, jo likās, ka neizturēšu. Tikai brīnums mani atgrieza dzīvē.

Nonākot galamērķī, mums tika piešķirta istaba, pilna ar divstāvīgām gultām, un pieaugušie nosūtīti mežā strādāt. Izsalkums bija mūsu ikdienas pavadonis, lai kaut mazliet to mazinātu, staigājām pa laukiem un meklējām izsalušos kartupeļus, lai remdētu bada sajūtu un spētu izdzīvot. Vara izmisīgi kontrolēja izsūtītos cilvēkus, katru nedēļu bija jāiet atskaitīties, ka nekur nav pazuduši. Tomēr ilgas pēc dzimtenes un latviskumu vara nespēja apspiest - ik reiz, kad Latvijā tika atzīmēti kādi svētki,  tie netika palaisti garām arī svešumā. Logi tika aizklāti, durvis aizslēgtas un klusītiņām bariņš latviešu dziedāja savas tautas dziesmas un sapņoja sapni par mājām.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā iestājās cerīgāks laiks, tomēr iespēja atgriezties mājās pienāca vien 1957. gadā.

Kad saņēmām atļauju atgriezties, man jau bija 12 gadi, atmiņas par mājām bija pabalojušas, Latvijas izjūtu uzturēja manu vecāku stāsti un ilgas. Ceļš mājup bija garš, taču to vērts. Atšķirībā no daudzām citām ģimenēm mums laimējas - no izsūtījuma izdevās atgriezties visiem – abiem maniem vecākiem un man. Latvijā ieradāmies vēlā vakarā, ārā jau bija tumšs. Izkāpām no vilciena un devāmies pie mammas māsas. Atgriešanās dzimtas mājās nebija iespējama, jo īpašumu padomju vara bija atņēmusi un mājās jau dzīvoja sveši cilvēki.

Mūsu dzīve palēnām sakārtojās. Tētis sāka strādāt, es uzsāku mācības skolā. Vecāki noskaidroja arī to, kā notika izsūtīšana un kuri cilvēki bija tajā iesaistīti.

Esmu nodzīvojusi bagātu mūžu, līdzās man ir tuvi un mīļi cilvēki, šodienas Latvijā jūtos droši. Mana lielākā laime bija atgriezties mājas kopā ar saviem vecākiem.

Manas  atmiņas ir kā saules stars negaisa mākoņos, kā dzirksts kamīnā un kā ilgi gaidītais apskāviens, taču reizēm tās ir arī kā dūmi plaušās, kā plaisas uz ledus un kā neredzams trieciens no mugurpuses. Es nevaru izdzēst no atmiņas 25. marta rītu vecāku mājās, vilciena dunoņu garajā ceļā, nosalušās rokas, meklējot sasalušus kartupeļus, vecāku izmisumu, kad biju slima... 

Šodien savas atmiņas stāstu piemiņai cilvēku sāpēm un dzīvības trauslumam. Stāstu ar cerību, lai neaizmirstu un nekad nekas tāds neatkārtotos.”

Omītes Sibīrijas stāsts

“1949.gadā.25.martā mūsu omīti Daci Jurciņu 8 gadu vecumā kopā ar viņas ģimeni un citiem blomēniešiem aizveda uz Sibīriju,” stāsta Rēzija un Rodrigo Jurciņi. “Viņas māsai tad bija tikai 4 gadiņi.

Omītei bija jāmācās krievu skolā. Viņai nācās vēlreiz mācīties 2. klasē. Bija ļoti grūti pierast pie krievu valodas, bet ar laiku viņa pierada un to apguva.

Kā Sibīrijas skolā lika atzīmes? - Liela izmērā lielus divniekus, mazliet  mazākus trijniekus, vēl mazākus četriniekus un pavisam mazus pieciniekus. Omīte mācījās ļoti cītīgi un jau 4. klasē viņa kļuva par izcilnieci.

Krievijā - salā, aukstumā un pusbadā - omīte pavadīja gandrīz 10 grūtus gadus. Šo laiku viņa atceras kā bezcerības pilnu. Bija jācīnās par izdzīvošanu. Taigā, kas bija visapkārt ciematam, naktīs gaudoja vilki. Daudzi nespēja šo smagumu izturēt un mira no slimībām un bada.

Reiz ģimenei bija tā laime tikt pie neliela desas gabaliņa. Mamma katram nogrieza pa šķēlītei un iedeva nobaudīt. Tajā laikā vistas turēja istabā, jo citur nebija, kur turēt. Omītei iedotais desas gabaliņš izkrita no rokām un vista to paķēra un aprija. Tā omītei bija jāpaliek badā. 1958. gadā viņa bez iestājeksāmeniem tika Tomskas medicīnas institūtā, taču studijas neturpināja, jo ļoti ilgojās pēc mājām un atgriezās Latvijā. Pateicoties Dievam, visa omītes ģimene atgriezās Latvijā.

Kad atgriezās Latvijā, viņa vēlējās turpināt studijas un  1962. gadā iestājā Rīgas medicīnas institūtā, kur mācības bija latviešu valodā.

Smiltene