Būtiskais ir sevī atrast Dievu 2

Šonedēļ Valkas evaņģēliski luteriskā baznīca svin savas draudzes 531. pastāvēšanas jubilejas gadu. Par godu svētkiem rīt baznīcā notiks mūziķu grupas "Sliekšņi un griesti" koncerts.

 

Uz dievnama svinībām ir ieradušies arī Dānijas Lindholmas māsu draudzes locekļi. Jubilejas priekšvakarā uz sarunu uzaicināju Valkas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieci Annu Dreimani un Valmieras iecirkņa prāvestu Arni Bušu, kurš pēdējos 10 gadus Valkas baznīcā ir kalpojis par mācītāju.

 

Kristiešu draudze vairāk nekā 500 pastāvēšanas gados ir piedzīvojusi dažādus pārbaudījumus un joprojām darbojas. Pašlaik draudzē ir 160 cilvēku."Visas mūsdienu tehnoloģijas ir nebūtiskais. Būtiskais cilvēku dzīvē ir Dieva vārds un pats Dievs," saka A. Bušs.

 

 

A. Dreimane stāsta, ka pirms 531 gada tagadējās baznīcas vietā pamatakmeni dievnama celtniecībai ielika Lugažu muižas barons Kārlis Johans fon Vrangels. "Barons bija nolēmis uzcelt baznīcu savas muižas zemniekiem. Sākumā uzbūvēja koka ēku. Tā vairākas reizes dega. Pēc tam uzcēla mūra baznīcu. Draudzes pastāvēšanas vēsturi rēķinām no pamatakmens ielikšanas laika," saka A. Dreimane.

 

Rakstos pirmo reizi draudze pieminēta 1477. gadā. Tolaik tajā ietilpa Lugažu, Burgas, Liellugažu un Coru muižu iedzīvotāji. "Draudzes patroni bija Vrangeļu dzimtas locekļi. Toreiz draudze bija ļoti liela. Vēsturiskajos dokumentos esmu lasījusi, ka tajā atradušies 2000 un 3000 cilvēku. Tad par draudzes locekli uzskatīja katru piedzimušo.

 

 

Nav dokumentu, kas stāstītu par draudzes dzīvi gadu gaitā. Vairāk ir saglabājušies materiāli par pašu baznīcu. Ir daži raksti saglabājušies no pirmās brīvvalsts laikiem. Interesanti, ka toreiz kristiešus nesauca par draudzes locekļiem, bet par dvēselēm," stāsta A. Dreimane.

 

Viņa piebilst, ka mūsdienās pirmo reizi baznīcas svētki svinēti tās 520. jubilejā. "Kaut pērn dievnamam un draudzes pastāvēšanai apritēja apaļa jubileja, mēs svētkus atlikām līdz šim brīdim, jo agrāk nevarēja ierasties ārvalstu viesi, kurus uzaicinājām uz svinībām," saka A. Dreimane. Draudze laika ritumā ir piedzīvojusi dažādus laikus un attieksmi pret sevi.

 

 

"Es dziļā pateicībā varu noliekt galvu to cilvēku priekšā, kuri baznīcā darbojās padomju varas gados. Tajos gados nebija iespēja ne malku dievnamam sagādāt, ne arī veikt telpu remontu. Tomēr, neskatoties uz aukstumu ziemā, ticīgie devās uz baznīcu. Tad mācītājs bija Elmārs Mačs. Viņš stāstīja, ka reiz pie viņa ienākuši pat ar revolveri un draudējuši. Tie viņam bija smagi gadi," nosaka A. Dreimane.

 

Šodienas draudzes locekļus A. Dreimane vērtē kā ļoti dažādus. "Problēma ir tā, ka daļa šo cilvēku nedzīvo Valkā. Ir ļoti aktīvi cilvēki, bet daži apmeklē vien kādu dievkalpojumu. Tomēr iepriecina, ka kopš 1995. gada, kad sāku darboties draudzē, man ir vairāki kristieši, uz kuriem varu paļauties," atzīst A. Dreimane.

 

A. Bušs uzskata, ka pašreizējā draudze ir jauka un tā ir tāda pati kā daudzviet citur Latvijā. "Nezinu, kā vispār var vērtēt draudzi. Tie ir cilvēki, kuri sapulcējas ap Dieva vārdu. Cilvēki, protams, ir dažādi, bet visus vieno ticība. To, ka tas ir spēks, apliecina tas, ka baznīca nekad nav bijusi slēgta. Pāri tai ir gājuši kari, mēra laiki, bet draudze ir bijusi un ir," atzīst A. Bušs.

 

A. Dreimane atceras, ka īpaši daudz baznīcas apmeklētāju bija Atmodas laikā. "Tad visā Latvijā baznīcas bija ļoti apmeklētas. Tagad ir tie, kas palikuši," secina A. Dreimane.

 

A. Bušs apliecina, ka Dieva vārds mūsdienu sabiedrībā joprojām ir pati būtiskākā lieta. "Ja mēs runājam par šodienas zinātnes sasniegumiem un tehnoloģijām, tad tas ir nebūtiskais, jo dzīvē viss ļoti strauji mainās. Nemainās cilvēka dvēsele. Tās slāpes pēc Dieva vārda ir palikušas nemainīgas kopš senās Romas laikiem. Tie, kuru dvēseles jūt šīs slāpes, arī sapulcējas draudzē," apliecina A. Bušs.

 

Mācītājs uzskata, ka baznīcas lomai mūsdienu sabiedrībā ir liela nozīme. "Pasaulē liela daļa cilvēku gan sabiedrībā, gan ģimenē cīnās, lai piepildītu vienu vārdu "labklājība". Tomēr jau Svētais Augustīns ir teicis, ka cilvēks tikmēr neatrod mieru, kamēr nav atradis Dievu. Tikai tad cilvēks ir ieguvis mieru, kad ir atradis savu vietu Dievā. Tad apkārtējais viņam nav vairs tik svarīgs un primārs," secina A. Bušs.

 

To, ka mūsdienu sabiedrība par to ir iedomājusies, apliecina diskusijas par Bībeles mācīšanas ieviešanu skolās. "Reliģiju gan nevienam nedrīkst uzspiest. Jautājums ir cits - cik godīgu informāciju mēs cilvēkiem sniedzam. Tā ir ikviena mācību priekšmeta būtība. Ja mēs esam dzimuši un auguši uz kristietības bāzes, tad neko nestāstīt un nemācīt par kristietību būtu noziegums pret nākamo paaudzi. Tomēr tas viss jāskaidro un jāmāca tā, lai cilvēks justu šīs jau manis pieminētās dvēseles slāpes.

 

 

 Svarīgi ir , lai tās būtu. Lasām, ka bērni kļuvuši nepaklausīgi, bet viņiem, tāpat kā visiem cilvēkiem, vajadzīgi ideāli, kam līdzināties. Labi, ja tas ir Dievs, bet, ja bērniem iepotē, ka esam cēlušies no pērtiķiem, tad nebrīnīsimies par to, kādi esam," saka A. Bušs.

 

Šobrīd sabiedrībā pieaugušo vardarbību un nežēlību A. Bušs skaidro ar jau minēto pareizo ideālu trūkumu. "Nav šīs mērauklas, kam līdzināties. Lielākā sabiedrības daļa vadās pēc evolūcijas teorijas, bet tas ir džungļu likums, kur visās jomās uzvar stiprākais. Katrs savu patiesību cenšas izcīnīt uz aizstāvēt ar tām metodēm, kuras viņam pašam šķiet vispiemērotākās.

 

 

Tagad zinām informāciju, ka dažās valstīs skolēni mācību iestādēs ir šāvuši uz skolotājiem un klasesbiedriem. Tad jāatceras, kas senlaikos bija mūsu skolas. Toreiz skolotāji, kā saka Mārtiņš Luters, bērniem bija tikpat kā otri vecāki. Daļa no tā laika pedagogiem kļuva par mūsu tautas dižgariem. Ja mēs tagad uzskatām, ka toreiz izglītībai nebija īpašas kvalitātes, tad jāuzdod jautājums, ko mēs tagad gribam panākt," saka A. Bušs.

 

Daudzi uzskata, ka mūsdienas ir zinātnes laikmets. A. Bušs uzskata, ka laika gaitā zinātne ar saviem atklājumiem tuvinās tam, kas jau aprakstīts Bībelē. "Arī vēstures hronoloģija arvien vairāk tuvinās Bībeles scenārijiem. Šeit nav vairs jārunā par Dieva vārda nepilnību, bet problēma ir zinātnes pilnība. Mums priekšā vēl ir daudz nezināmā, un to var izpētīt ar Dieva palīgu. Tomēr arī tik daudz, cik Dievs to atļaus," uzskata A. Bušs.

 

Runājot par draudzes nākotni un cilvēku pievēršanos Dievam, A. Bušs atzīst, ka neko citu par Rakstos minēto nevarot pateikt. "Domāju, ka būs diezgan liela atkrišana. Mūsdienās daudzi cilvēki skrien pakaļ visādām māņu teorijām. Esmu pārliecināts tikai par to, ka tie, kuri visu laiku ticējuši Dievam un godinājuši Viņa vārdu, arī turpmāk to turēs godā," apliecina A. Bušs.

Komentāri 2

xxx

kam jau nu tas ir būtiski tad lai tā ar paliek.. daudziem nau būtiski atrast sevī dievu.

pirms 12 gadiem, 2008.08.08 20:24

Ainārs Radovics

Diez vai ir pareizi par baznīcas pamatakmens licēju uzskatīt zviedru armijas majoru Kārli Johanu Vrangeli, kurš tikai 17. gs. saņēma muižu no Zviedrijas karaļa Kārļa XI. Līdzīgs vārds bija viņa mantiniekam landrātam Kārlim Johanam Vrangelim.
Iespējams, ka pirmās baznīcas cēlājs bija Lorencs Ermess - muižas īpašnieks 16. gs.

pirms 12 gadiem, 2009.04.03 20:25

Valka