Jo vairāk puķu izdala labiem cilvēkiem, jo tās vairāk aug pašas dārzā

Ieraugot sociālajos tīklos dārzkopes Ērikas Podnieces vilinošo piedāvājumu dāvināt ziemcietes, ņēmu rokās telefonu un zvanīju, lai vienotos par tikšanās laiku un tiktu pie sen kārotā košuma – oranžām karaliskajām fritilārijām jeb ķeizarkroņiem, kā mana vecmāmiņa tās sauca. Kāds pārītis tagad augs arī manā puķu dārziņā. 

Ērika aicināja visus, kas vēlas, braukt pēc dažādu šķirņu ziemcietēm uz Valkas pagasta Lugažiem, kur viņai jau daudzus jo daudzus gadus ir dārzs. Pēc garās ziemas Ērika kopā ar mīļo kaķu meiteni no Rīgas mēroja ceļu uz Lugažiem, lai sakoptu dārzu un visiem gribētājiem izdalītu ziemcietes. Pēc stādiem brauca ne tikai valcēnieši un tuvējo pagastu iedzīvotāji, bet ieradās puķu mīļi pat no tālās Kurzemes pilsētas Saldus. Dārzkope par to nebrīnās, jo šajā pandēmijas laikā katra izkustēšanās no mājām ir kā svaigs gaiss, un, ja vēl ir vēlme papildināt puķu stādījumus, tad brauciens uz Latvijas – Igaunijas pierobežu ir sava veida piedzīvojums. 

Godīgi teikšu, neba jau tikai puķes bija iemesls, kāpēc vēlējos tikties ar Ēriku. Izpētot internetā viņas pašas radīto un loloto mājaslapu www.pppcreative.eu, atklājās, ka Ērika ir radoša un talantīga personība. To apliecina viņas adījumi, stilīgas somas, kas ir tikai vienā eksemplārā, tamborējumi un dekori, kas gatavoti no dabas materiāliem, gan mājas interjeram, gan dāvanai, kā arī dabas materiālu kompozīcijas. 

Satiekoties saulainā svētdienas pēcpusdienā, protams, mūsu sarunu sākām pie puķēm par puķēm.

- Teicāt, ka atbrauksiet ar kaķi no Rīgas un tikai nākamajā dienā gaidīsiet ciemiņus.

- Tāda doma bija gan. Tikko paspēju kaķi ienest istabā, un pirmie ciemiņi no Rīgas jau bija klāt. Paldies Dievam, cilvēki brauc, jo mājas priekšā puķes saaugušas kā biezs mūris. Tas viss ir jālikvidē, tāpēc visu, ko redzat, var dabūt. Kad atnācu dzīvot šajā mājā, man te iedalīja zemes gabaliņu. Ierīkoju puķu dobi, jo tajos laikos nebija pieejami tik moderni pļaujamie, bet ar elektrisko pļaujmašīnu te neko nevarēja izdarīt. Stādus iegādājos Rīgas Centrāltirgū, tā izveidojot ziemciešu kolekciju. Godīgi teikšu, savos septiņdesmit gados man kļuvis par grūtu visu šo platību uzturēt nevainojamā kārtībā. Vēl jau pagalmā ir plašs dārzs, kas jāuzrok un pēc ziemas jāsaved kārtībā.

Manam aicinājumam internetā atsaucās vairāk nekā 150 puķu stādu gribētāju. Visu to daru no labas gribas ar mērķi – lai pašai būtu mazāk darba. Katram atbraucējam dalu pa kripatiņai – ja labi rūpēsies, puķes vairosies. Daudzi savos dārzos grib redzēt ziedam ķeizarkroņus. Tiem patīk saulaina vieta. Jūlija beigās vai augustā ķeizarkroņiem laksti kļūst dzelteni, tie noiet un tad atkal nākamajā gadā jāgaida, kad izlīdīs no zemes. Pirms stādīšanas jāizrok diezgan dziļa bedre, kurā jāieber spainis ar satrūdējušiem mēsliem, nedaudz jāuzber virsū zeme un tad ķeizarkroņi jāiestāda. Noteikti ir arī jāaplaista.

- Vai arī kaimiņi nāk pēc puķēm?

- Tiem jau ir iedots. Es neesmu skopa. Daloties ar puķēm, man tagad ir maiss ar laukos audzētiem kartupeļiem, olas. Puķes nemaz nedrīkst par brīvu dot un ņemt, tad tās neaugs. Tagad gan daudziem gribas tikai pārdot un pārdot, bet es saku – lūdzu, brauciet paši pakaļ un ņemiet, ko gribat. Daudziem iesaku pie mājas durvīm iestādīt dievkociņu, tikai ar viņu ir jārunā. Dievkociņš ir mājas gars. Vecos laikos latviešiem tas auga pie katras mājas.

- Ērika, jums ir svarīgi, lai latvieši sakoptu savas sētas un dārzus?

-  Man svarīgāk ir, lai latvieši būtu cilvēki. Vēlreiz uzsveru – cilvēki. Zinu, ka slikti cilvēki nemaz puķes nekopj. Tāpat kā nemīl kaķus. Slikti cilvēki piemēslo mežus un kaķus izmet no mājām. Puķes kopj tikai labi cilvēki. Tādi ir mani dzīves novērojumi. Es jau nesaku, ka pati esmu dikti laba.

- Izrādās, ka esat ne tikai puķkope, bet arī zeķu adītāja un tamborētāja. Vārdu sakot – talantīgs cilvēks ar zelta rokām.

- Paldies! Jā, es adu. Arī šuju, mezgloju. Savās dabas materiālu kompozīcijās izmantoju bērza tāsis. Iespējams, tāpēc man ir pircēju piekrišana tirdziņos Doma laukumā Rīgā. Tagad, kad pandēmija neļauj rīkot tirgus, es neesmu lepna – ar saviem darinājumiem dodos arī uz Rīgas Centrāltirgu. Tur izdodas nopelnīt tikpat daudz, cik Doma laukumā. Teikšu godīgi, man nav kauns ar savu preci iet un tirgoties, jo neko neesmu zagusi. Tas viss ir manis darināts un izaudzēts.

- Lai radītu tik skaistus darbus, kur sameklējat dabas materiālus? Un vai ar šiem darbiem tiešām var nopelnīt iztikšanai?

- Vecums taču nenāk viens, dullums nāk līdzi. Ideju man nekad nav trūcis. Dzīvē bija laiks, kad man tiešām bija izcili grūti, jo bija jādomā – vai nu es dzīvošu, vai miršu. Tajā laikā fotogrāfs Aldis Dubļāns sabildēja bildes ar maniem darbiem un es aizbraucu uz Rīgu, uz žurnāla “Mūsmājas” redakciju. Tur strādāja Ilze Strautiņa, un viņa nopirka visas manas radošās idejas, piebilstot, ka nauda tiek samaksāta tikai pēc materiāla nopublicēšanas žurnālā. Pieļauju, ka man seja izstiepās tik gara, ka viņa man prasīja, kas noticis. Es kā pie bikts arī izstāstīju par saviem dzīves sarežģījumiem. Tolaik saņēmu pensiju – 15 latus mēnesī, bet, lai izdzīvotu, man viena zāļu ampula maksāja 11 latus. Bija sajūta, ka visiem ir pie vienas vietas, vai man būs zāles vai nebūs. Cepuri nost, Ilze Strautiņa honorāru man samaksāja uzreiz. To es nekad mūžā neaizmirsīšu. Stāvēju pie Preses nama, man no laimes bira asaras kā pupas. Pienāca klāt sveša sieviete un jautāja, kas noticis. Neko tādu līdz šim nebiju piedzīvojusi, ka divi pilnīgi sveši cilvēki izrādīja interesi par manu nelaimi. Tā viss izvērtās, ka man Preses nams piedāvāju darbu, pēc tam manus darbus pamanīja televīzija un arī Rīgas restorāni, kuriem veidoju interjeru. Man bija fantastiska brigāde ar kolosāliem cilvēkiem. Taču gribu teikt – labāk runāsim par puķēm.

- Jūs ikdienā dzīvojat Rīgā vai te – Lugažos?

- Vasarās pārsvarā vairāk pa laukiem, bet ziemās gan vairāk esmu Rīgā. Atceros, ka aizvadītajā gadā, kad tikko sākās pandēmija, atbraucām uz laukiem, lai nedomātu par kovidu. Vispār neko par šo tēmu nelasu, ņemu rokās lāpstu, un uz priekšu. Teikšu godīgi, man arī ne sevišķi interesē tenkas un klačas, jo man te – laukos – darba pietiek. Esmu apņēmusies katru dienu uzrakt vismaz vienu kvadrātmetru lielu zemes pleķīti. Tas man ir lielāks gandarījums.

- Kur jums tādas zināšanas par puķēm? Jūs visām puķēm zināt  nosaukumus.

- Tā dzīvē sanācis, ka man šīs zināšanas un nosaukumi stāv galvā.

- Vai te esat ienācēja vai vietējā?

- Ienācēja gan, jo ņēmu un apprecējos. Mana vīramāte bija Valkas pusē slavena audēja Olga Podniece. Viņa dzīvoja Omuļos. Mana vīramāte tiešām bija fantastiska sieviete. Cepuri viņai nost. Atceros, ka man – meitenei no pilsētas – vīrs mācīja sīpolus stādīt. Tagad pati labprāt dalos ar dārza kopšanas padomiem.

- Agrākos laikos daudziem jauniem cilvēkiem dārza darbi bija kā katorga, bet tagad – modes lieta. 

- Reizēm nesaprotu mūsdienu vecāku attieksmi pret bērnu radināšanu pie darba. Jā, esmu veco laiku cilvēks un uzskatu, ka bērni jau kopš bērnības jāradina pie darba. Tas ir dzīves pamats. Mums nebija psihologu un sociālo darbinieku, pašiem vien bija jātiek galā. Reizēm nopelnījām arī “dakteri bērziņu”. Savulaik strādāju bērnudārzā blakus mājai, mācīju bērniem dziedāt. Varu teikt, ka tomēr kaut ko saprotu no bērnu audzināšanas.

- Ērika, teicāt, ka jums bija nopietna kaite. Jūs ar to tikāt galā?

- Joprojām ļoti nopietni vingroju. Es nečīkstu par dzīvi – eju un daru. Ar visu ir jāiemācās sadzīvot. Lai sevi dziedētu, daudz staigāju pa mežu, gar jūru. Pirmajā gadā, kad iepazinos ar draugu Juri, viņš brīnījās, ka, pastaigājoties pa mežu, vācu visu, ko ieraudzīju. Viņš jautāja, kur es tos žagarus likšot. Tad, kad sāku veidot dekorus, novērtēja un slavēja manus darbus. Juris ir mans lielākais atbalsts un arī lielākais kritiķis. Jurim nemaz nepatīk zemes darbi. Es to pieņemu un otram neuzspiežu darīt to, kas galīgi neiet pie sirds. Es respektēju arī to, ka viņš ir kaislīgs makšķernieks. Dodos viņam līdzi pie ūdeņiem, jo zivis mums patīk visiem trijiem. Kopā braucam uz nakts zveju, un tur tu redzi pa īstam, ko vīrietis par tevi domā un jūt. Vakarā abi uzceļam telti, pēc tam Juris dodas uz mežu un atpakaļ nāk ar kurināmo ugunskuram, lai tikai es nenosaltu. Naktī prasa, vai man viss labi, vai nav auksti. Ārpus ierastās vides visvairāk var redzēt un sajust otra cilvēka patiesās jūtas un domas. Kopā ar Juri esam jau vienpadsmit gadus.

- Tad, kad vairs nav divdesmit gadu, saka, ka ir grūti iepazīties. Kā jūs iepazināties? Vai nebija grūti pieņemt otru cilvēku, jo katram – savs niķītis.

- Mums bija tā, – kad satikāmies, uzreiz viens otram atklājām savus niķus. Nolēmām, ja ar to varam sadzīvot, tad būsim kopā, ja ne – iesim katrs uz savu pusi. Gribu teikt, ka mīlestība – tie ir skaļi vārdi. Ir cieņa vienam pret otru.

- Jums ir svarīgi, lai otrs cilvēks ir blakus?

- Droši vien. Kas uzrok dārzā zemi, var atrast, bet normālu cilvēku kopdzīvei – tas ir daudz grūtāk izdarāms. Man šajā ziņā ir paveicies.

- Kur jūs viņu atradāt?

- Jums ar viss jāzina. Labi, izstāstīšu. Mēs iepazināmies pilnīgi nejauši. Tikko sākās mobilo telefonu ēra, un Juris bija iegādājies jaunu telefonu. Mācījās ar to apieties, un viņa rakstītā īsziņa nejauši atnāca uz manu telefonu. Skatos telefonā, numurs tāds jocīgs, svešs un vēl atnāk dumja īsziņa. Tolaik biju biznesa lēdiju, tāpēc reakcija bija tāda – man, kundzei, kaut kas uzdrīkstējās kaut ko tādu uzrakstīt. Atbildēju ar jautājuma un izsaukuma zīmēm, kā drīkst kaut ko tādu rakstīt. Tā nu vārds pa vārdam viss sākās no nejaušas īsziņas. Katram tas liktenis ir ierakstīts kaut kur tur. Tas nu gan ir skaidrs. Pret likteni nevajag skriet.

Valka