Mums jābūt vairāk lepniem. Nevis lecīgiem un augstprātīgiem, bet sevis un otra cienošiem

Gan kino, gan literatūrā burātāji parasti tiek attēloti kā vīri baltos kapteiņu kostīmos un vēju appūstām sejām, un tik tiešām kuģošana ir joma, kurā dominē vīrieši, tomēr arvien vairāk šajā pasaulē ienāk sievietes, arī Latvijā. 

Valcēniete Andriga Lozda kopš bērnības sapņojusi par tālām jūrām, tomēr līdz šim dzīvi pārsvarā veltījusi darbam pedagoģijā. Pirms aptuveni gada viņa nolēma beidzot īstenot savu bērnības sapni, uzsākot mācīties par jahtas kapteini. 

- No kurienes tāda ideja – mācīties par jahtas kapteini?

Andriga Lozda: - Interese par kuģiem un jūrām man ir bijusi ļoti sen. Jau ļoti agrā bērnībā man šī tēma patika, ļoti vilināja, daudz lasīju par to un skatījos filmas. Nu, protams, “Kapteiņa Granta bērni” kā obligātais materiāls. Ar bērnības draudzeni Daigu viņas istabā gandrīz katru dienu cēlām no krēsliem kuģi un apceļojām visu pasauli. Pēcāk radās iespēja braukt ar jahtu un katamarānu, un tas mani tik ļoti aizrāva, ka pieņēmu lēmumu mācīties jūras lietas. Šobrīd esmu tikai šī sava ceļa sākumā, mūsu mācību grupa ir apguvusi pamatīgu teorētisko zināšanu bloku, lai tiktu pie kapteiņa tiesībām. Tās ir zināšanas, kurās ir ļoti daudz dabas mācības, fizikas, kas iedod līdzsvaru manai pedagoģiski liriskajai ikdienai. Diemžēl šobrīd pandēmijas dēļ viss ir apstājies, mēs nevaram kārtot eksāmenu un doties pirmajos jahtu pārgājienos. Es ļoti gaidu to brīdi, kad tiks dota zaļā gaisma un mēs beidzot varēsim atsākt un pabeigt iesākto. Un te būtu vietā teikt, ka šai intervijai par jūras lietām vajadzētu notikt pēc gada diviem.

- Vai tev bērnībā bija iespēja braukt ar laivu?

- Mūsu lauku mājas bija pie Gaujas, kuras attekas pavasaros bieži pārplūda, un tad, lai varētu tikt tai pāri un nokļūtu turp un atpakaļ, mēs braucām ar laivu. Tas bija kas ļoti īpašs, es vēl joprojām to ļoti spilgti atceros. Esmu vēlāk ar laivām braukusi pa Gauju ar ģimeni un draugiem, tomēr tie vairāk bija vasarīgi atpūtas braucieni ar vakara atpūtu pie ugunskura, nevis nopietna laivošana.

- Vai tavā dzimtā ir kāds, kas ir bijis saistīts ar jūru, bijis jūrnieks?

- Mans brālēns studēja jūras akadēmijā Maskavā, pabeidza Rīgā, un es uz viņu skatījos kā uz ļoti lielu brīnumu, viss, ko viņš man stāstīja, šķita ļoti interesanti. Vēl rados tēta māsīca bija kuģa kapteiņa sieva, viņi ļoti ilgu laiku dzīvoja Kubā. Es kā bērns ar neatslābstošu interesi klausījos stāstos par tālo Kubu, tas viss noteikti ir veidojis arī manu interesi par jūrām, kuģošanu un to, kas aiz apvāršņa.

- Kā praktiski notiek mācīšanās process, lai saņemtu jahtas kapteiņa tiesības?

- Ir jāapgūst ļoti daudz teorētisku zināšanu. Mācības saistītas gan ar fiziku, gan matemātiku, gan ar navigāciju, takelāžu, aerodinamiku, meteoroloģiju,  mezglu siešanu ‒ ar ļoti daudzām zināšanām, lai varētu uz jahtas atrasties un spēt saprast notiekošo. Arī ugunsdrošību un medicīnu, jo nekas uz jahtas nav bīstamāks par divām lietām – ja cilvēks ir aiz borta un ja ir izcēlies ugunsgrēks. Mēs mācījāmies pagājušajā gadā, un šis mācību kurss ilga pusgadu, nodarbības notika divas reizes nedēļā, starp lekcijām bija un ir vēl jāveic arī liels patstāvīgais darbs.

- Cik tas ir izplatīti – sieviete kā jahtas kapteine?

- Nemaz tik reti tas nav. Mūsu grupā, kurā ir septiņi cilvēki, esam divas sievietes. Bet kopumā ir samērā daudz sieviešu, kuras aizrauj kuģošana, tālas jūras un plašuma izjūta.

- Vai tava izvēle pievērsties šīm mācībām ir saistīta ar to, ka pēc 40 gadiem cilvēks sāk vairāk dzirdēt sevi, ieklausīties savās vēlmēs un īstenot idejas, kurām līdz šim nav bijis laika?

- Manuprāt, tu ļoti precīzi noformulēji – cilvēks pēc 40 gadiem sāk dzirdēt sevi.  Jo tā arī ir – bērni ir izauguši, iet savu dzīves ceļu, un pieaugušais nonāk pie secinājuma, vismaz manā gadījumā tā ir, ka es vēlos izdarīt kaut ko tādu, ko neesmu izdarījusi līdz šiem 40 gadiem. Un tāpēc es uzdrošinājos paskatīties savam sapnim acīs un pateikt sev – jā, es to vēlos!  Vēl pirms gadiem trim, četriem nevarēju iedomāties, ka es ko tādu varētu darīt, bet tagad man ne šķērslis, ne attālums ir par lielu, lai to darītu, jo tas mani piepilda, tas mani gandarī un motivē.

- Nav jēgas izmācīties par jahtas kapteini un neburāt! Vai esi jau noskatījusi jahtu?

- Lai burātu patstāvīgi, ir jāpaiet zināmam laika posmam, tikmēr ir jāmācās un jādarbojas kopā ar kādu, kurš šajā ziņā ir pieredzējis, rūdīts jūras vilks. Sākums jau ir tepat tuvumā, vēlāka plāna daļa pēc tiesību saņemšanas, kārtīgas prakses ir doties jahtas pārgājienā uz Grieķiju un, iespējams, vasarās burāt komandā uz kādiem citiem galamērķiem hobija līmenī. Šobrīd neceļu gaisa pilis un nezīlēju kafijas biezumos, kādā regatē varētu piedalīties, jātiek galā ar maziem attālumiem, tāpēc jāsāk ar visnotaļ praktiskām lietām soli pa solim.

- Arī uz sauszemes tu esi nepārtrauktā kustībā – tu bieži brauc uz Rīgu, strādā Valmierā, dzīvo Valkā. Vai tev ir nepieciešama šī kustība un ceļošana?

- Jā. Visa mana dzīve ir nepārtrauktā diagonālē – Valka‒Valmiera‒Rīga. Man kustība ir nepieciešama organiski. Nevaru nosēdēt nedēļu pie datora, man nepieciešams atrasties kustībā, satikt cilvēkus. Tas gan pandēmijas dēļ bijis ļoti ierobežoti kā ikvienam no mums. Rīgā esmu iesaistīta dažādos projektos. Jau trīs gadus esmu bijusi Valsts izglītības satura centra organizētājā vasaras nometnes “(Iz)aicinājums” realizēšanas komandā. Tās ir lieliskas nometnes radošiem un talantīgiem bērniem, jauniešiem, tās notiek dažādās Latvijas vietās.  Pašreiz attālināti vadu C līmeņa latviešu valodas kursus pieaugušajiem. Pagājušajā gadā biju iesaistīta televīzijas projektā “Tava klase”, kurā trīs mēnešu laikā Rīgā padarījām ļoti lielu darba apjomu. Šobrīd esmu kreatīvā procesā vienam gabaldarbam, kas saistīts ar kino. 

Valmieras Viestura vidusskolā, kas ir izteikti radoša un mākslinieciskas auras skola,  vidusskolēniem pasniedzu latviešu valodu, literatūru,  turklāt esmu arī mācību priekšmeta teātra māksla skolotāja, tur darbojamies ar ceturtās un septītās klases skolēniem, savukārt 10. klases skolēniem pasniedzu priekšmetu, kas saucas publiskā uzstāšanās. Teātra māksla ir pilnīgi jauns mācību priekšmets, un attālināti to mēģināt pasniegt ir īsts pārbaudījums.

- Vai šim jaunajam mācību priekšmetam teātra māksla ir izstrādāta programma, pēc kuras pedagogs var strādāt, vai tomēr katrs to pasniedz pēc savas gaumes un sapratnes?

- Jā, ir ieteikumi, kā to darīt, tomēr šajā ziņā esmu neērta un neizdevīga, jo, ja man prasa rezultātu, es gribu zināt, kas man ir jāizdara un kā tas jāizdara. Lai varētu dot  prasmes un prasīt no bērniem atdevi, vispirms man pašai ir jāsa­prot un jāizlaiž caur sevi tas, ko es viņiem pasniedzu un prasu. Un šajā ziņā neskaidrību ir ļoti daudz.

- Tiem, kas nezina, šis jaunais priekšmets teātra māksla ir jaunieveduma – kompetenču izglītības sastāvdaļa. Jāatzīst, ka es no vairākiem pedagogiem esmu dzirdējis ne pārāk glaimojošus vārdus par šo jaunievedumu. Ko par to domā tu?

- Es pievienošos viedoklim, kas neglaimo. Parasti neiesaistos diskusijās, tomēr man ir diezgan kritisks viedoklis par projektu “Skola 2030”. Manuprāt, lai skolotājs varētu prasīt no bērniem, viņam ir jāzina, ko prasīt. Lai varētu saprast, ko prasīt, viņam rīcībā ir jābūt standartam, programmai, metodēm un paņēmieniem, instrumentiem, kā pasniegt, nevis tikai ieskatam tajos. Ir jāzina, ko galu galā mēs ar šo priekšmetu gribam sasniegt. Ja man ir klase, kurā ir 30 bērni un ir viena 40 minūšu nodarbība nedēļā, tad gribu, lai paskaidro, kas man ir jāizdara, lai mācību gada noslēgumā jaunais cilvēks spētu bez bailēm uzstāties publiski un runāt skaidri. Vai to var iemācīties tik īsā laikā, turklāt vēl attālināti? Nebūs tā.  Ne jau tikai teātra māksla, ir daudz neskaidrību vispār. 10. klases sākumā būtu jābūt zināmam, kas un kā konkrēti tiks jautāts 12. klases eks­āmenā. 

Tomēr pati ideja par to, ka izglītībai ir jāmainās, nav slikta. Jautājums ir, cik šīs pārmaiņas ir sagatavotas, pārdomātas, jēgpilnas. Ideja kompetenču izglītībai par to, ka skolēns apgūst pamatprogrammu un tam klāt vēl to, kas viņu individuāli interesē, nav slikta, tomēr vienmēr atceros to, ko mums mācīja universitātē, – tas, kas sabiedrībā mainās vislēnāk un visgrūtāk, ir izglītības sistēma. Skaidrs, ka vienmēr būs jaunās sistēmas salīdzināšana ar iepriekšējo, tomēr atkārtoju vēlreiz – tas nav normāli, ja es kā pedagogs nezinu, kas manam skolēnam pēc pāris gadiem tiks jautāts noslēguma eksāmenā. Pedagogam ir jābūt zināšanā tiem trīs vaļiem jeb skaidrām pamatlīnijām, viņam nav jāimprovizē, jo cilvēks tikai tad var improvizēt, ja viņš skaidri zina pamata baušļus, un te nerunāju par Bībeli.

- Ja tev prasītu, izglītības sistēmu veidojot, kas ir tas, kas noteikti būtu jāapgūst skolēnam, ko tu atbildētu?

- Jau senie grieķi zināja nodot vēsti nākamajiem gadsimtiem – ka cilvēkam jāmācās un jāapgūst divas lietas: mūzika un tas, kas patīk. Domāju, ka mūsdienās cilvēkam noteikti ir jāmācās un jāzina valodas, matemātika, dabas zinības, mūzika. Tās ir pamatzināšanas, kas ir vissvarīgākās. 

– Kāpēc, tavuprāt, mēs esam labākie olimpiādēs, mūsu izglītības sistēma ir intensīvāka nekā ārzemju pamatskolās un koledžās, bet galarezultātā viņi dzīvē un valstiski sasniedz labākus rezultātus? 

- Viens iemesls ir tas, ka mums kopš padomju laikiem ir deformēts kolektīvais prāts un atmiņa, tā jo­projām ir padomiska. Mēs ilgstoši neesam domājuši kritiski, atļāvušies būt individuāli, un to nevar mainīt vienas paaudzes laikā vai iemācīt skolā, ir jāpaiet laikam, lai reāli spētu domāt citādi. Mums teju visās jomās joprojām ir svarīgs rezultāts – ja ir rezultāts, tad esmu  izcils. Bet tā nav, ir gluži otrādi. Process ir svarīgāks. Bet vērtē pēc rezultāta, trīsgades plāna. Bieži vien no tā labā rezultāta cilvēks nav ne labāks, ne sliktāks. Tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks, kurš, teiksim, centralizētajos eksāmenos saņēmis izcilus vērtējumus, iestāsies augstskolā un to arī izcili absolvēs. Iespējams, tas, kuram ir bijis pietiekami vidējs rādītājs eksāmenos, dzīvē sasniegs daudz vairāk, jo viņam ir citredzība, prasmes, drosme, krampis. Mūsu sabiedrībā ir ļoti izteikta tendence uz redzamiem panākumiem, mums vajag šos redzamos panākumus. Piemēram, ja kādam ārzemēs ir panākumi, tad mēs uz šo kādu skatāmies pavisam citādāk, mums pret viņu ir īpaša attieksme. Jā, izsisties ārzemēs – tas ir pamatīgs darbs, tā ir. Taču mums ir jāpriecājas arī par to, ko mēs šeit, uz vietas, darām, arī par mazajām lietām, mums jābūt vairāk lepniem. Nevis lecīgiem un augstprātīgiem, bet sevis un otra cienošiem.

- Kam ir taisnība – tam, kas brauc studēt ārzemēs, vai tam, kas studē šeit, Latvijā?

- Domāju, ka abiem. Studēt ārzemēs ir ļoti vērtīgi, jo tas paplašina redzeslauku un redzesloku. Bet tajā pat laikā, manuprāt, ir vērtīgi pabeigt bakalaura studijas Latvijā un pēc tam doties padziļināt zināšanas ārzemēs, jo tad tu jau ar zināšanu bāzi nonāc uzreiz starptautiskajā vidē, kas tev paver pavisam citas iespējas. Tomēr es teiktu, ka nav vienas pareizās, universālās formulas, kā ir labāk.
Tajā pat laikā manā pedagoģiskajā pieredzē esmu novērojusi, ka mūsdienās vidusskolas absolventam ir tik daudz studiju iespēju, ka viņš apjūk un nezina, ko galu galā grib studēt. Tāpēc mans ieteikums, ja man jautā viedokli, vienmēr ir šāds – sāc ar to, kas tev patīk. Neizvēlies profesiju tikai naudas vai prestiža dēļ!

- Kādas, tavuprāt, ir izglītības iespējas Valkā? Vai tās ir pietiekamas un ko vajadzētu pilnveidot?

-  Nevaru analizēt, kādas tās ir šobrīd un kas ir jāpilnveido, jo kādu laiku neesmu pietuvināta Valkas ģimnāzijai un izglītības izpausmes sistēmai novadā kopumā. Pēc savas 15 gadu pieredzes zinu to, ka ģimnāzijā ir ļoti akadēmiska vide, tā ir ļoti laba skola. Tajā nekad nerunā un nedara tukšas lietas un neizpaužas darbos tikai ārišķības pēc, tur vienmēr ir ļoti skaidri un konkrēti noformulēts, kāds galarezultāts ir sasniedzams, rodot kompromisa risinājumu, kā tas izdarāms. Skolā ir ļoti spēcīgi angļu valodas, matemātikas pedagogi, regulāri redzu “Facebook”, kādas labas lietas ģimnāzijā tiek darītas un arī kādi panākumi sasniegti, tie ir ievērojami un cienījami.

- Latvijā slēdz mazās skolas, lielajās skolās klasēs ir daudz skolēnu, skolotāji pārslogoti. Vai optimizācija un centralizācija izglītībā ir pareizais ceļš?

- Ir tāds teiciens – ja mazā ciematā aizver skolu, tad ciemats iet bojā. Tā es arī patiešām domāju. Manuprāt, mazajai skolai ir ļoti liela nozīme mazā ciemata sociālajā dzīvē. Bieži vien lielo skolu skolotāji runā par mazo skolu pasniedzējiem: kas tad tur, mācīt dažus skolēnus klasē. Tā jau nav māksla, pamēģini strādāt ar 30 skolēniem klasē kā es! Es nepiekrītu, ka mazajās lauku skolās bērnos tiek ieguldīts mazāk. Darbu labošanas apjoms, nenoliedzami, ir mazāks, bet vai, gatavojoties stundai, skolotājam ir mazāk darba jāiegulda un tāpēc viņa darbs ir vieglāks? Domāju, ka nē. Mazās skolās katrs skolēns saņem vairāk skolotāja uzmanības, attieksmes, atgriezeniskās saites un laika.  Bet tajā pat laikā atklāts ir jautājums, vai visas mazās skolas iespējams nodrošināt ar mūsdienu tehnoloģijām, lai izglītība tajās būtu mūsdienām atbilstīga. 

- Kas vēl bez pedagoģijas un kuģošanas tevi aizrauj?

- Ļoti patīk ātri traukties ar automašīnu,  tuva ir mūzika, es to klausos, kā jau mēs katrs – pēc garastāvokļa un noskaņas, mēdzu  lasīt dažādu literatūru, ne tikai daiļliteratūru, arī izziņas un populārzinātniskos materiālus. Emocionāli aizpilda teātris, kino. Tā tas bija līdz pandēmijai, šobrīd neskatos “sintētiski” ne koncertus, ne teātra izrādes, man ir nepieciešama klātesamība.

- Ja runājam par teātri un koncertiem, kultūras cilvēki bieži saka, ka kultūra mūs izglābs. Vai tu tam piekrīti? 

- Cilvēks, protams, nevar izdzīvot bez ēšanas un praktiskām lietām, tāpēc viņam ir nepieciešams darbs, lai šīs lietas nopelnītu. Tomēr vai mēs varam iztikt tikai ar Maslova piramīdas pašu zemāko līmeni? Nedomāju. Man ne manta, ne nauda nav prioritāte, man ir nepieciešama kultūra. Patiesībā, ja aizdomājamies, jebkas mums apkārt ir kultūra. Nekad neesmu glorificējusi kādu no mākslām un teikusi – jā, šis ir kaut kas absolūts. Priecājos gan par klasisko mākslu, gan moderno. Tas, kas mani uzrunā, ir skaidrs stāsts, zemteksti, fons. Lai tajā brīdī mani kā kultūras patērētāju uztver kā līdzvērtīgu spēlētāju, lai es, izejot no pasākuma, justu gandarījumu, lādiņu, iedvesmu. Lai varu domāt. Tad vēl tādi kultūrbrīži, kad saslēdzas vairākas sajūtas kopā, notiek iekšējs klikšķis, deja vu, esmu ko tādu piedzīvojusi, piemēram, Luvrā un arī tepat Gaujas pļavās. Mēs kultūrā un izglītībā kādu reizi arī esam nepamatoti sevi pārvērtējuši, domājot, ka zinām un saprotam vairāk, tā nav, viss ir relatīvs un subjektīvs. Viena no manām vidusskolniecēm, kura ieguvusi augstāko pakāpi skatuves runā, pārdzīvo, vai un kā varētu vēl labāk. Tad viņai saku ‒ ja, darot darbu, sajuti savu iekšējo rīvi, ja stāstā nodevi savu “message”, tad pašreizēji izdarīji maksimāli.  Meistarības un tehnikas tvaicēšana ir augstskolas uzdevums. Protams, jā, cilvēks nav meža zvērs, kas bez kultūras var iztikt, cilvēkam tā ir nepieciešama, tā ir mūsu gara maize.

- Es kā cilvēks, kas nedzīvo Valkā, pēc kāda laika aizbraucot uz Valku, redzu, ka tā mainās, kļūst sakoptāka, eiropeiskāka. Vai tu Valkā esi teju katru dienu? Kā tu redzi šo pilsētu?

- Man ļoti patika, kad pagājušajā gadā igauņi rīkoja māju kafejnīcu dienas, un viņi šajā pasākuma iesaistīja arī Valku. Draugi mani uzaicināja pievienoties aplūkot šīs mājas kafejnīcas, un tas man deva iespēju uz Valku un Valgu paskatīties no citiem rakursiem. Atzīšos ‒ man ļoti patika tas, ko es redzēju. Patīk jaunais dvīņu pilsētu centrs, un es piekrītu tev, ka Valka ir kļuvusi eiropeiskāka. Es ļoti lepojos ar savu pilsētu! Un zinu, par ko balsošu.

Andriga Lozda

Izglītība: beigusi Valkas 1. vidusskolu; Latvijas Universitāti, studējusi žurnālistiku, latviešu valodu, literatūru, pedagoģiju, psiholoģiju, maģistra grāds izglītības zinātnēs

Patīk:

filma – “Whatever works”, latviski –“Lai notiek, kas notikdams”
izrāde – no pēdējo laiku VDT “Hamlets”
grāmata – Andrejs Makins “Franču testaments”
dzejnieks – Ojārs Vācietis
ceļojums – ar auto uz Romu
dzīves atziņa – “Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev”
mākslas darbs – Mikelandželo “Pieta”
notikums – izcils koncerts Cimzes piemiņai Valkā “Kroņu pinējs”

Valka