Robeža krīt: No traģisma pilnām situācijām līdz kurioziem

1920. gadā uzstādītie robežstabi starp Valgu un Valku zuda padomju okupācijas laikā, bet atkal parādījās Igaunijas un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā. Tiesa, piemēram, Valkas pagastā vecais čugunā lietais robežstabs ar abu valstu ģerboņiem bija apskatāms vēl 80. gados.

Kārtējā robežstabu noņemšana pilsētā notiks nākamnedēļ pēc abu valstu pievienošanās Šengenas telpai."Robežas atvēršanu Raiņa ielā gaidu ar sajūsmu un nepacietību. Mūsu māja no robežas atrodas burtiski piecu metru attālumā. Strādāju arī Igaunijā un man uz darbu jādodas pa apkārtceļiem. Pats galvenais - no rītiem ļoti gribas siltu bulciņu, un veikals "Selver", kas atrodas gandrīz blakus mājai, tādas piedāvā," smaida valcēnietis Andris Niklavičs.Savukārt Rīgas ielas galā, kur atrodas robežpārejas punkts, pārdesmit metru attālumā no tā dzīvo Olita Cīrule. Viņa robežas atvēršanu gaida ar bažām. "Ja tā būs iela tikai gājējiem, tad viss ir kārtībā, taču, ja pa to atsāksies autotransporta kustība, tad mūsu mierīgā un klusā vieta strauji mainīsies mājas iedzīvotājiem par sliktu," norūpējusies Olita.Bijusī Valkas rajona padomes juriste Daina Dzilna savulaik visnotaļ aktīvi nodarbojās ar visdažādākajām lietām, lai kaut nedaudz cilvēkiem atvieglotu robežas šķērsošanu, Viņa domā, ka kādu laiku robežas šķērsošana, vēl nebūt nebūs tik vienkārša, kā daudzi iztēlojas. "Likumsargi jebkurā brīdī varēs pārbaudīt pasi. Tas nozīmē, ka arī turpmāk, pierobežā ejot ogot vai sēņot, jāņem līdzi pase. Joprojām nav īstas skaidrības, kā traktēs katru situāciju. Tas nozīmē, ka kaut kādas neērtības tomēr paliks," stāsta juriste. Viņa atceras, ka visskarbākais laiks bija tad, kad iešanai uz otru valsti bija 90 dienu limits. Gadījās, kad māte bija vienā, bet viņas bērns - otrā robežas pusē. D. Dzilna atceras divus gadījumus, kad pati pārnesusi raudošus bērnus pie mātes. Protams, daudzi meklēja un atrada iespējas pārkāpt likumu.Juriste panāca, ka sastādāms īpašs saraksts ar to cilvēku uzvārdiem, kuri ir cieši saistīti ar abām valstīm. Vienubrīd šo personu skaits sasniedza gandrīz divus simtus. Itin bieži mazuļi netika uz bērnudārzu. Vairāk nekā sarežģīti bija satiksmes nelaimes gadījumos, kad cietušo vajadzēja nogādāt uz vienu vai otru valsti. Kad cilvēks ir asinīs un viņa pase atrodas pie policista, tad vispirms jādomā par cietušā dzīvību, taču likuma burts to neatļāva. Visnotaļ sarežģīta bija mirušo pārvešana uz kaimiņvalsti pie radiniekiem uz dzimtas kapiem. Pasi ar bildi vajadzēja ne tikai sunim, bet arī tikko Valkā dzimušam bērnam, kuram vecāki dzīvo Valgā. "Tas bija kā traks murgs. Protams, valsts robeža ir viena no valstiskuma pazīmēm, taču visos laikos robeža ir veicinājusi likumpārkāpumus, piemēram, kontrabandas lietas," uzskata D. Dzilna.Daudzie sarežģījumi un pārdzīvojumi bija iemesls ģimeņu izjukšanai. Daudzas jauktās ģimenes no Valkas pārcēlās uz igauņpusi. Tas ir briesmīgs pārbaudījums, ja robežpārejas punktā tev pasaka, ka šodien uz māju neiesi. Lielākā vai mazākā mērā tas notika 10 gadu garumā.Netrūka arī kuriozu. Kāds vīrs ar motociklu uz Valgu caur Semināra ielas robežpunktu blakusvāģī veda vistas un gaili. Igauņu robežsargs, protams, gribēja par to pārliecināties savām acīm. Nelīdzēja brīdinājumi, ka gailis ir agresīvs un var izveidoties liela šmuce. Tā arī notika - gailis izlēca no blakusvāģa un vistas aiz viņa. Jezga bija pamatīga.Valcēnieši bija pirmie, kas kopš 1993. gada cīnījās par ātrāku identifikācijas karšu ieviešanu. To nav joprojām, bet igauņiem ir jau otro gadu.

Valka