Viss dzīvē ir iespējams. Galvenais – lai patīk un pietiek gribasspēka

Jau kādu laiku mieru nelika doma par to, ka noteikti uz sarunu jāuzaicina Jevgēnija Aleksandrova. Nu jau pēc trīs gadu dzīvošanas Valkā viņa sevi sauc par valcēnieti un ir sajūsmā par priekšrocībām, ko sniedz dzīve Latvijas – Igaunijas pierobežā. 

Pēc sarunas jāatzīst, ka Jevgēnijai piemīt ārkārtīgi liela mērķtiecība, neatlaidība un mīlestība pret visu, ko dara. Vēl viņa ir spilgts piemērs tam, – ja vien cilvēks kaut ko ļoti grib, tas ir izdarāms. Tas attiecas ne tikai uz viņas un vīra Jāņa kopīgo sapni – kafejnīcas izveidošanu –, bet arī latviešu valodas apguvi. Jaunā sieviete saka, ka latviešu valoda ir ļoti skaista un bagāta, reizēm viņa jau domā latviski, nevis savā dzimtajā – krievu – valodā. Turklāt Jevgēnija kopā ar Jāni ļoti rūpējas par savu īpašo bērniņu – Teodoru. Tas viņai iemācījis nešķirot cilvēkus, pieņemt katru, kāds viņš ir, izprast viņu, neizdošanās gadījumā mierīgi paskaidrot, nevis norāt.

- Vai tev – divu mazu bērnu māmiņai – nebija bail no dzīves Rīgā pārcelties uz mazpilsētu Valku? Turklāt dēliņš ir ar īpašām vajadzībām.

- Latvijā ir ļoti maz speciālistu, kas nodarbojas ar šādiem bērniņiem. Ārzemēs pieejamas daudz vairāk iespējas, tur viss ir attīstītāks. Dzīvojot Valkā, trīs četras reizes mēnesī braucam uz Jelgavu, kur apmeklējam speciālo skoliņu. Esmu riktīga rīdziniece – tur esmu dzimusi, mācījusies, ieguvusi pirmās darba iemaņas. Uz dzīvi Valkā pārcēlāmies vīra dēļ, kuram te piedāvāja labu darbu. Pirms tam viņš ar jaunajiem basketbolistiem bieži brauca uz vasaras nometnēm Latvijas mazpilsētās, un man patika doties līdzi. Šajās vietās parasti ir tāds miers, var atpūsties no visa un izvēdināt galvu.

Kādu dienu Jānis atnāk no darba un paziņo, ka viņam piedāvā darbu Valkā. Mans pirmais jautājums bija – kur tas atrodas (smejas). Līdz tam kaut kā nebija sanācis uz šo Latvijas vietu atbraukt. Uzreiz pateicu vīram – noteikti nē, aizmirsti, nekas nebūs. Pazīstot mani, Jānis zina, ka jautājums jāatliek malā un jānogaida. Pēc kāda laika viņš mani aicina apsēsties un uz papīra lapas uzrakstīt visus plusus un mīnusus, ja tomēr nolemjam pārcelties uz šo pilsētu. Uzrakstot sapratām, ka vairāk ir plusu, nevis mīnusu. Viens no plusiem bija tas, ka ar maziem bērniem Valkā ir daudz vieglāk. Līdz tam dzīvojām blakus Mārupei. Bērniem bērnudārzs bija it kā tuvu, bet kājām jāiet vismaz četrdesmit minūtes. Vakaros Jānis ar auto brauc uz treniņiem, un man kājām bija diezgan sarežģīti bērnus atvest no dārziņa vai pulciņiem. Tobrīd es nestrādāju. Lai gan Jānim bija sava basketbola skola “Ķeizarmežs”, viņam gribējās kaut ko vairāk. Jāni šī ideja par VEF basketbola akadēmiju ļoti uzrunāja. Iespējams, tas bija pat viņa sapnis, ko gribēja īstenot. Pēc kāda laika man sāka parādīties attālināta darba iespējas. Kādu dienu Jānis mani aicināja atbraukt līdzi uz akadēmijas prezentāciju Valkā. 

Pilsētu pirmo reizi ieraudzīju pelēkā un lietainā dienā. Uzreiz nodomāju – nē, negribu te dzīvot. Jutos kā dekabrista sieva. Pēc prezentācijas mums uzreiz rādīja iespējamos dzīvokļus, kur varētu dzīvot pēc pārcelšanās. Man izbrīnā iepletās acis, jo vēl nebijām devuši piekrišanu. Pēc tam jau nebija variantu, teicu Jānim – labi, mēģinām. Protams, sākumā man nekas nepatika, bija asaras, pietrūka draugu un vecāku. Kad pārcēlāmies, saslima meita. Jānis aizņemts savos darbos, man nav neviena pazīstama cilvēka, nav arī omes. Pamazām lēnā garā iedzīvojos. Valkā cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Kad pirmo reizi vedām Teodoru uz bērnudārzu Puškina ielā, visus pabrīdinājām, ka viņš ir īpašais bērniņš. Arī pašai bija bail, kā viņš iejutīsies, jo pirms tam audzinātājām nebija bijusi pieredze un saskarsme ar šādu bērniņu. Varu būt mierīga, jo bērnudārzā mums visi bija un ir ļoti pretimnākoši. Sākumā gribēju dēlam dzīvot līdzi un palīdzēt, bet man pateica: “Mammīt, jūs varat nenākt. Labāk mājas atpūšaties.” Teodors bērnudārzā uzturas pusdienu. No šī gada viņam ir asistente Kristīne, kas mums ļoti daudz palīdz un atvieglo dzīvi. Grūti teikt, vai dēliņš varēs mācīties skolā Valkā, visticamāk, mums būs mājapmācība. Tas nav atkarīgs tikai no viņa, bet arī no pedagogiem, vai viņi spēj ar šādu bērnu sadarboties. Saprotams, ka ne jau visi tam ir gatavi, daži arī nobīstas. Domāju, ka būs jau labi. Arī meita Anna apmeklē to pašu dārziņu, jo mums tomēr ir bilingvāla ģimene. Viņai vajag sakārtot valodas, un dārziņā ir pieejami divi logopēdi, kas ikdienā darbojas ar bērniem. Tur ir arī Montesori kabinets, koriģējošā vingrošana un masāžas. Tādā ziņā tas ir forši.

- Cik ilgs laiks pagāja, līdz saprati, ka tagad esi valcēniete un jāpieņem šī pilsēta?

- Pirmajā gadā šķita, ka tomēr brauksim atpakaļ uz Rīgu. Nevarēju saprast, vai tiešām paliksim uz ilgāku laiku. Arī man parādījās oficiāls darbs Rojā. Reizi mēnesī uz turieni aizbraucu, bet darbs ir attālināts. Man ļoti patīk šis darbs – lielā uzņēmumā esmu finansiste. Mūsdienu tehnoloģijas atļauj strādāt attālināti, un tas ir jāizmanto. Tas ir arī ļoti ērti.

- Tavs stāstītais apliecina, ka divu mazu bērnu mamma, kurai ir savs uzņēmums, var strādāt arī kāda cita labā.

- Viss ir iespējams. Galvenais – lai patīk un pietiek gribasspēka kaut ko darīt.

- Jevgēnija, tu teici, ka esi krieviete. Kā iepazinies ar latvieti Jāni?

- Pabeidzot 12. klasi Puškina licejā, latviski gandrīz nerunāju. Mācījos kārtīgā krievu skolā, sociālekonomiskajā klasē. Joprojām atceros, ka skolotāji mūs – skolēnus – uzrunāja uz jūs. Latviešu valodas stundas bija, bet tolaik dzīvoju Vecmīlgrāvī, kas arī ir diezgan liels krievvalodīgo mikrorajons. Tajā laikā man latviešu valoda nebija īsti vajadzīga. Iestājoties Latvijas Universitātē, uzreiz sāku strādāt. Tad sapratu, ka nav variantu – ir jāapgūst latviešu valoda. Sāku kā viesmīle restorānā “Planeta Suši”, pēc tam biju pārdevēja apģērbu veikalā “Diezel”. Nepārtraukti lūdzu kolēģus runāt ar mani latviski, labot manas kļūdas. Tā pamazām apguvu valodu, sāka parādīties latviešu draugi. Šobrīd varu teikt, ka man pārsvarā visi draugi ir latvieši. Mana labākā draudzene dzīvo Ventspilī. Jānis ir no tās pašas kompānijas, jo mācījās Ventspilī. Abi iepazināmies vienā sanākšanas reizē 2008. gadā. Kopā jau esam trīspadsmit gadus.

- Noteikti visus interesē, kā jums iešāvās prātā doma izveidot savu kafejnīcu.

- Jau ilgu laiku ar Jāni bijām domājuši par savu kafejnīcu. Mums visiem kopā patīk apmeklēt dažādas vietas ne tikai Rīgā, bet, braucot kopīgos ceļojumos, noteikti apmeklējam arī vietējās kafejnīcas un pētām, kā tur viss izskatās. Arī dzīvojot pie Mārupes, jau skatījāmies vietas, kur varētu izveidot savu kafejnīcu. Taču līdz šim sapņi neīstenojās, iespējams, nebija īstā finanšu situācija. Sākot dzīvot Valkā, sapratām, ka te reāli nav, kur aiziet, pasēdēt un atpūsties, izbaudīt garšīgu ēdienu un kādu glāzi vīna vai kokteili. Valkā ir vairākas vietas, kur tiešām garšīgi var paēst, bet līdzīgas kā “Walk Cafe” nebija. Jānis jau pirms kopīgā centra izbūves bija pamanījis šo māju Raiņa ielas galā. Pirmo reizi to apskatot, sapratām, ka māja ir paveca, tai ir vairāki īpašnieki, būs sarežģīti kaut ko izdarīt. Domāju, ka lēmumu uzsākt kaut ko darīt deva tas, ka varējām pieteikties Lauku atbalsta dienesta finansējumam, taču piecu dienu laikā mums bija jāuzraksta projekts. To darīju pirmo reizi. Šķita, ka reāli tas nav izdarāms, zinot, cik daudz ir jāraksta un jāsniedz informācijas, bet saņēmu gandrīz maksimālo punktu skaitu. Sākumā neticēju, jo tas bija mans pirmais projekts. Šo uzsākot, nebiju pārliecināta, ka izdosies, to darīju vienīgi pieredzes dēļ. Lauku atbalsta dienests apstiprināja mūsu projektu, tāpēc bija jāsāk kaut kas darīt. Sākumā vienojāmies ar īpašniekiem un tad paši pieķērāmies remontdarbiem. Pirms tam telpā bija saliktas ģipškartona sienas un piekaramie griesti, bet mums gribējās izveidot mazliet senatnīgu interjeru. Noraujot iepriekšējās sienas, sapratām, ka būs ļoti daudz darba. Nomainījām arī griestus. No grīdas noņemot linoleju, kas mums nepatika, cerējām ieraudzīt vēl labus vecos grīdas dēļus. Neieraudzījām, tāpēc uzlikām jaunu dēļu grīdu. Pirms “Covid-19” pandēmijas remontdarbi uz kādu laiku apstājās. Gandrīz gadu pašu spēkiem un ar strādnieku palīdzību tapa šīs kafejnīcas telpas. Vairākas reizes bija doma visam atmest ar roku, īpaši tad, kad pašiem melnām mutēm jānes laukā veco krāšņu ķieģeļi. Taču saņēmāmies, jo mūsu raksturā nav darbus atstāt pusceļā. Paldies jāsaka arī mūsu projekta koordinatorei – valmierietei no Lauku atbalsta dienesta. Viņai cepuri nost, neļāva mums padoties. Aprīlī lielākie darbi bija padarīti, bet tad Jānim sākās otrā trenera darba pienākumi Latvijas U-19 izlasē. Es paliku te viena pati, jo viņš visu laiku bija projām. Maija beigās apņēmos, ka jāpaspēj uz Valkas un Valgas pilsētas svētkiem. Gāja traki, bet paspējām un izdarījām. Daudz mums palīdzēja Edgars Lazdiņš, kurš profesionāli izveidoja dzērienu karti. Edgars ir vietējais, viņš zina, ko valcēnieši grib. Mums pašiem sākumā bija nedaudz citādāks skatījums – aicināt apmeklētājus uz rīta kafiju un svaigām bulciņām. Taču Valkā cilvēki vairāk pieraduši pirms darba ieskriet vietējā veikalā “top!”, bistro “Jumis” vai “Oļupē”. Sapratām, ka veidosim vakara piedāvājumu. Tagad esam izstrādājuši arī pusdienu piedāvājumu.

- Sava uzņēmuma popularizēšanā aktīvi un veiksmīgi izmantojat sociālos tīklus – katru nedēļu ir kādi jauni piedāvājumi un informācija.

- Man gribas, lai ēdienkarte mainītos. Lai nav tā, ka cilvēks atnāk vairākas reizes un viņš visu jau ir nogaršojis. Mums ir daudz jaunu plānu un ieceru.

- Ja jums abiem šeit ir īstenojies viens no sapņiem – sava kafejnīca –, iespējams, Valkā dzīvosiet ilgi un laimīgi.

- Droši vien. Dzīve rādīs. Es vispār dzīvi neplānoju. Mājas ir tur, kur ģimene. Valkā mums šobrīd ir mājas.

- Kā tu pati vērtē pirmos trīs “Walk Cafe” darba mēnešus?

- Jāatzīst, sākums visiem ir grūts. Arī mums bija ļoti daudz kļūdu, jo pašiem visa šī joma ir liels izaicinājums un jaunums. Mēs visu laiku ieklausāmies cilvēku atsauksmēs, arī negatīvajās. Var jau saprast arī apmeklētājus, ka viņiem ilgi jāgaida pasūtītais ēdiens vai viesmīlis kaut ko sajauc. Mēs strādājam, lai tā nenotiktu. Jāņem vērā, ka arī kafejnīcā strādā tikai cilvēki.

- Personīgi man šķiet simpātiski, ka darbā esat pieņēmuši daudz jaunu cilvēku, tostarp arī jaunieti ar īpašām vajadzībām.

- Jā, tā ir. Nesaku, ka esmu vīlusies. Ar dažiem gan bija vairāk jārunā, lai paši saņemas un ieklausās teiktajā. Esmu nolēmusi nākamajā vasaras sezonā laicīgi savākt komandu un apmācīt darbiniekus apkalpošanā. Ļoti ceram, ka nākamvasar āra terase būs izveidota lielāka un viesu apkalpošana būs daudz labāka. Neteiktu, ka viss bija slikti, meitenes centās un darīja. Viena no problēmām ir arī tā, ka virtuve ir salīdzinoši maza. Pirmajā atvēršanas dienā pavāri strādāja ar divām mazām plītiņām un vienu fritieri. Mums vairāk nekā nebija, tāpēc brīžiem virtuvē meitenēm lija asaras, jo pie kafejnīcas durvīm veidojās gara rinda. Esam virtuvē papildinājuši iekārtu skaitu, tāpēc strādāt ir vieglāk. Katru pasūtījumu gatavojam uz vietas. Protams, ir kādas ēdienu sagataves, bet brīdis ir jāuzgaida, kamēr top svaigs un garšīgs ēdiens.

Kas attiecas uz darbinieku ar īpašām vajadzībām, viss bija kārtībā. Pati audzinu bērnu ar īpašām vajadzībām, tāpēc man gribējās viņu atbalstīt, sniegt iespēju un sapratni, ka viņš kādam ir vajadzīgs. Patiesībā viņš ir ļoti sakarīgs čalis. Viņš negāja pie klientiem, jo ir vājdzirdīgs, bet palīdzēja novākt galdus, mizot sīpolus un ķiplokus un darīja visu nepieciešamo. Viņš pie mums nostrādāja divus mēnešus skolēnu nodarbinātības programmas ietvaros vasaras brīvlaikā.

- Vai mazpilsētā ir sarežģīti atrast labus darbiniekus?

- Ļoti grūti. Īpaši grūti ir atrast labus pavārus. Lai cik dīvaini tas nebūtu, uz trauku mazgātājiem stāv rindā. Ir pat dažas jaunas meitenes, kuras rosinu uzņemties viesmīļa darbu. Taču dažām ir bail, nav pārliecības par sevi. Puisis, kas strādāja pie mums par pavāru, izlēma doties smelties darba pieredzi ārzemēs. Lai brauc, mēs būsim tikai ieguvēji. Manuprāt, cilvēks visu ko var iemācīties, galvenais ir gribēt un nebaidīties.

- Vai tu, Jevgēnija, sevi uzskati par stingru priekšnieci?

- Varbūt esmu ļoti saprotoša. Protams, ja ir tādas situācijas, kad cilvēks par daudz man uzkāpj uz galvas, es viņam to skaidri pateikšu, bet nebļaušu. Man pašai dzīvē trāpījušies priekšnieki, kuri māk ar cilvēkiem runāt, nevis bļaut. Es to novērtēju, ka cilvēks atnāk pie tevis un paskaidro, kas ir izdarīts nepareizi, nevis vienkārši tikai uzbļauj, un tālāk nezini, kā rīkoties. Mēs visi esam tikai cilvēki, tāpēc daudz vieglāk ir paskaidrot pieļauto kļūdu. Man tiešām nepatīk kliegt uz cilvēkiem.

Jevgēnija Aleksandrova

• 34 gadus veca rīdziniece,
• pirms trim gadiem kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Valkā,
• vīrs Jānis Butāns – VEF basketbola akadēmijas treneris Valkā,
• ģimenē audzina sešus gadus veco meitu Annu un piecgadīgo dēlu Teodoru – bērnu ar īpašām vajadzībām,
• pēc tautības – krieviete, pašmācības ceļā apguvusi latviešu valodu,
• absolvējusi Puškina liceju Rīgā,
• Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu starptautiskajā biznesā
un maģistra grādu finansēs,
• attālināti strādā par finansisti uzņēmumā Rojā,
• šogad 11. jūnijā atvēra ģimenes kafejnīcu “Walk Cafe”.

Valka