Pieredze, kritieni un ieguvumi

Profesionālās kvalifikācijas praksi aizstāvējuši arī Smiltenes tehnikuma nākamie viesnīcu pakalpojumu speciālisti! Jaunieši dalījās pirmajā nopietnajā darba pieredzē, stāstīja otro un trešo kursu audzēkņiem, kādas skolā gūtās zināšanas darbā palīdzējušas visvairāk, lepojās ar paveikto, neslēpjot arī tās jomas, kurās vēl jāmācās…

4.viesnīcu pakalpojumu kursa audzēknis Rihards Glaudāns trīs prakses mēnešus strādāja Smiltenes trīszvaigžņu viesnīcā “Park Hotel Brūzis” un tikpat ilgi – grilbārā “Sciacca Grill” Maltā. “Tagad jūtos drošāks un par sevi pārliecinātāks,” atzīst Rihards. “Viesnīcā “Park Hotel Brūzis” lielākoties strādāju saimnieciskajā dienestā un restorānā, kur mani uzdevumi bija: pieņemt pasūtījumus un apkalpot viesus. Prakses laikā iemācījos vairākas, ar viesu apkalpošanu saistītas lietas, kuras skolā biju palaidis garām. Tā bija laba iesildīšanās pirms došanās uz Maltu, kur darba diena bija intensīvāka, jo nācās apkalpot daudz vairāk klientu.

“Sciacca Grill” mani ikdienas pienākumi bija: apkalpot viesus, uzklāt galdus, novākt traukus, spodrināt glāzes utt.. Iemācījos pagatavot dažādu veidu kafijas. Galvenā sarunvaloda bija angļu valoda, kas īpašas problēmas nesagādāja.”

Pēc tehnikuma beigšanas Rihards izmantos “Erasmus+” piedāvājumu skolas absolventiem. Viņš atkal dosies profesionālajā pilnveidē uz Maltu. “Viesnīcu pakalpojumu speciālista darbs man patīk, strādāju ar prieku, taču šī nav mana sapņu profesija. Kā būs tālāk, tad jau laiks rādīs…”

Galvenais – nenobīties!

Arī Larisa Mihailova un Sendija Saliņa, tāpat kā Rihards, pirmos trīs profesionālās kvalifikācijas prakses mēnešus strādāja Latvijā. Pēc tam abas jaunietes ar “Erasmus+” projekta atbalstu devās uz Kanāriju salām.

Larisas prakses vieta Latvijā bija trīszvaigžņu viesnīca “Konventa sēta” Rīgā, kur viņa strādāja arī t.s. mazajā praksē pēc 2.kursa. “Mani galvenie pienākumi lielākoties bija saistīti ar darbu saimnieciskajā dienestā, guvu arī nelielu ieskatu ēdināšanas pakalpojumu sfērā un mārketingā. Vēl man katru dienu vajadzēja informēt saimnieciskā dienesta vadītāju par saimnieciskajā dienestā paveikto. Viņa šo informāciju nosūtīja tālāk uz viesu uzņemšanas dienestu. Prakses laikā iemācījos brīvāk komunicēt ar klientiem un pastāvēt par sevi, kas īpaši svarīgi, strādājot lielā pilsētā. Viesu bija ļoti daudz, kā jau vasarā. Pārsvarā – biznesmeņi un tūristi. Vairākumam viesnīcas apmeklētāju sarunvaloda bija krievu. “Konventa sētā” man ļoti patika, arī kolektīvs – jauks un pretimnākošs.”

Sendija pirmos trīs profesionālās kvalifikācijas prakses mēnešus nostrādāja “Hotel ABC Airport Rīga”. “Arī man, tāpat kā Larisai “Konventa sētā”, šī viesnīca bija arī t.s. mazās prakses vieta. Līdz ar to viss vairāk vai mazāk pazīstams. Galvenokārt strādāju recepcijā un pie bāra, kur mani pienākumi bija: uzņemt, apkalpot un reģistrēt viesus. Nedaudz pastrādāju arī saimnieciskajā dienestā.

“Hotel ABC Airport Rīga” ir maza viesnīca, kurā cilvēki lielākoties pārnakšņo vienu nakti. Līdz ar to nekādu īpašo grūtību nebija. Dažiem klientiem vajadzēja izstāstīt, kā atrast atsevišķas vietas Rīgas centrā un iepazīstināt ar izklaides iespējām. Apmeklētāji pārsvarā bija biznesa cilvēki.

Ja nākotnē strādāšu viesnīcu pakalpojumu speciālista profesijā, tad mana ikdiena noteikti būs saistīta ar darbu recepcijā.” Arī Larisa domā tāpat.

“Viesnīcu pakalpojumu speciālista darbs ir ļoti daudzveidīgs un tajā sev vietu var atrast visu raksturu un temperamentu cilvēki,” uzskata jaunietes. “Vairāki mūsu kursabiedri labāk tīra telpas, nekā komunicē ar klientiem. Taču prakses laikā vajadzētu kaut mazliet pastrādāt visos dienestos, jo tikai tā var pa īstam saprast – konkrētais darbs ir vai nav tev.”

Kanāriju salās

Pēc prakses Latvijā Larisa un Sendija devās uz Kanāriju salām. Bija plānots, ka viņu otrā prakses vieta būs viesnīca “Hotel check in Concordia Playa”. Tiesa, viss negāja tik gludi, kā iecerēts. “Istabiņā, kurā mums prakses laikā vajadzēja dzīvot, bija tikai viena gulta, veļu mazgājām ar rokām. Taču darba formas bija katru dienu jāmaina… Izmazgātas ar rokām, tās tik ātri neizžuva. Mūs izglāba tehnikuma projektu vadītāja, kura palīdzēja izīrēt viesnīcas tuvumā nelielu dzīvoklīti. Darba vietā sākumā viss šķita jauki. Tā atradās divu minūšu gājienā no okeāna. Strādājām ēdināšanas dienestā, apkalpojām restorānā viesus, novācām netīros traukus utt. Vienīgi bija ļoti grūti kontaktēties ar kolēģiem, jo viņi nezināja angļu valodu. Centāmies apgūt spāņu valodas pamatus, lai varētu vismaz saprast, kas mums jādara. Iemācījāmies frāzes, kuras visbiežāk lietoja restorānā. Taču – lai kā centāmies, viņiem laikam tomēr nebija paticis, ka esam sūdzējušās. Pēc trim nedēļām mums piezvanīja no organizācijas, kas organizē viesstudentu apmācību, un pateica, ka “Hotel check in Concordia Playa” ir lauzis ar mums darba līgumu. Ja vēlējāmies turpināt praksi ārzemēs, mums pēc trim dienām vajadzēja ierasties viesnīcā “Tossa Beach hotel” Spānijā. Gājām pie viesnīcas vadības runāties, taču neviens neko īsti paskaidrot nevarēja. Pēc neilga laika uzzinājām, ka šī viesnīca slēgta. Vēl pēc laiciņa to atkal atvēra, bet īpašniece jau bija cita…”

 Ja klausīsiet, jums ies labi!

“Otrā prakses vieta, kas atradās kūrortpilsētiņu Tossa de Mara, 85 km attālumā no Barseolonas, bija pilnīgs pretstats pirmajai,” stāsta Larisa. “Ejot iekšā, visi smaidīja, mūs ļoti laipni sagaidīja, visu izrādīja. Darbinieki prata angļu un krievu valodu.

Tā bija četrzvaigžņu kūrorta viesnīca, uz kuru cilvēki brauca atpūsties un izbaudīt silto klimatu. Viesnīca tūristu vidū ir ļoti populāra, sezonas beigās jau bija rezervētas visas vietas uz nākamā gada jūniju. Šeit bija padomāts par visu. Nevaram nosaukt nevienu viesnīcas trūkumu. Uzskatām: viss sākas ar kolektīvu, kas “Tossa Beach hotel” bija ļoti labs un draudzīgs. Vadība vienmēr visur bija kopā ar darbiniekiem. Mums pašā sākumā tika pateikts: “Ja klausīsiet, darīsiet, ko liekam un pretim nerunāsiet, jums ies labi!” Tā arī bija. Kolēģi viens otram ļoti uzticējās, grūtos brīžos cits citu iedrošināja. Katram bija stingri noteikts, kas viņam jādara. Zināmus noteikumus vajadzēja ievērot arī brīvajā laikā. Darbinieki, staigājot pa viesnīcu, nedrīkstēja runāt pa telefonu. Tāpat mums bija aizliegts atpūsties viesnīcas restorānā vai kafejnīcā. To visu arī respektējām. Klientiem nav jāredz, ka viesnīcas darbinieki darba vietā atpūšas vai restorānā dzer vīnu. Nevar būt tā, ka vienā brīdī skaisti saposusies sēdi recepcijā, bet pēc laiciņa skraidi pa viesnīcu treniņbiksēs. 

Ar kolēģiem prakses laikā tik ļoti sadraudzējāmies, ka tagad viņi visu laiku raksta un jautā, kad brauksim atpakaļ.”

Jauns un liels izaicinājums

Larisa prakses laikā strādāja recepcijā, Sendija lielākoties veica animatora pienākumus. “Tas bija jauns, liels un ļoti interesants izaicinājums,” atzīst Sendija. “Katra diena bija pozitīva, ar kaut ko piepildīta. Pirmajā dienā man izskaidroja, ko vajadzēs darīt un jau pēc dažām stundām bija klāt pirmie bērni. Organizēju diskotēkas, veidojām kopā ar mazajiem frizūras, zīmējām uz sejām, atpūtāmies pie baseina, metām šautriņas, zīmējām, no makaroniem gatavojām meitenēm aproces un rotaslietas, spēlējām kārtis un dažādas spēles. Rīkojām dažādus konkursus. Mums bija arī papagaiļu šovs. Skolēnu brīvlaikā viesnīca bija pilna ar bērniem. Domājot par to, kā viņus visus izklaidēt, gāju uz veikalu un pirku dažādas uzdevumu grāmatiņas, pēc tam kopēju un devu bērniem, kuri gribēja zīmēt un krāsot. Ar pārējiem daudz laika pavadījām brīvā dabā. Gāja labi. Bērni priecājās, ka kāds ar viņiem ir gatavs kopā spēlēties. Sākumā biju mazliet pārsteigta, ka gandrīz visi mazie ļoti labi runāja angliski – arī tie, kuri atbraukuši no Igaunijas, Somijas un Norvēģijas. Bieži spēlēs iesaistījās arī vecāki. Reizēm viņi sēdēja maliņā un skatījās, kā bērni spēlējas. Darbojāmies arī ar pusaudžiem. Viņi bija mani palīgi, kopā mācījām mazos.

Vienreiz sarīkoju konkursu ar dažādām fiziskām aktivitātēm arī pieaugušajiem. Pēc tam, visi dziedājām karaoke.

Vislielākais pārbaudījums prakses laikā bija, kad kādā reizē man atstāja piecus nevaldāmus franču bērnus, kuri nesaprata ne vārda angliski. Sazinājāmies žestu valodā. Izgājām laukā, kur celiņu segums bija no akmeņiem. Puikas sāka savā starpā mētāties ar akmeņiem. Centos to visu kaut kā apturēt, bet viņi sāka apmētāt ar akmeņiem arī mani. Informējām par to viesnīcas vadību. Bērni līdz vecāku atnākšanai tika atstāti recepcijā, kur nevienu neklausīja, lēkāja ar netīriem apaviem pa dīvāniem utt. Par laimi, šādu klientu nebija daudz.”

Mēs to varam!

“Atpūtāmies lielākoties vienatnē, jo mums abām bija atšķirīgi darba laiki,” stāsta Larisa. “Brīvajā laikā iepazināmies ar tuvāko apkārtni, katru vakaru kaut kur aizgājām, kaut vai pagulēt pludmalē, paskatīties zvaigznēs un parunātos par to, kā būtu, ja varētu jau rīt braukt mājās… Tagad domājam par to, cik ļoti atkal atgriezties Spānijā.”

Larisa un Sendija nežēlojas arī pieredzi Kanāriju salās. Piedzīvotais devis iespēju pārliecināties: nav ko baidīties, visas problēmas ir atrisināmas, ja vien tās risina. “Ļoti liels atbalsts ir arī tehnikuma projektu vadītāja Inguna Avota, kurai var zvanīt jebkurā diennakts laikā.

Spānijā pavadītajā laikā iemācījāmies vairāk smaidīt, tik ļoti nekoncentrēties uz negatīvo un neuztraukties par sīkumiem,” atzīst Larisa.

“Prakse ārzemēs mums deva iespēju vispirms jau sev pašām pierādīt - mēs to varam! Melotu, ka pēc atlaišanas no darba sirds netrīcēja. Abām nebija pat mazākās nojausmas, kur atrodas otra viesnīca, kurā vajadzēja būt jau pēc trim dienām. Taču ar visu tikām galā – iegādājāmies biļetes, atradām īstos autobusus utt. Tagad abas jūtamies daudz drošākas, pārliecinātākas par sevi,” saka Sendija. “Prakse bija viens no mūsu lielākajiem tehnikuma laika piedzīvojumiem.”

Sendija pēc tehnikuma beigšanas vēlas Rīgas Tehniskajā universitātē studēt muitas un nodokļu administrēšanu. Ja vien tas būs iespējams, viņa darbu centīsies apvienot ar mācībām. Larisa vasaras mēnešus, visticamāk, pastrādās kādā Rīgas viesnīcā. Ja Sendija netiks augstskolā, tad rudenī abas ar “Erasmus+” projektu atbalstu dosies absolventu praksē uz ārzemēm.

“Hotel Edvards” gūtā pieredze

4.viesnīcu pakalpojumu kursa audzēkne Dārta Āboliņa profesionālās kvalifikācijas praksē bija Rīgā, “Hotel Edvards”. “Tā ir neliela trīszvaigžņu viesnīca ar ļoti jauku kolektīvu. Darba bija daudz, bet ar visiem pienākumiem veiksmīgi tiku galā. Viesnīcas vadība līdz skolas beigšanai piedāvāja darbu piektdienās un sestdienās, bet pēc tam aicināja pastāvīgā darbā.

Prakses vietu man ieteica draudzene, kura ieguvusi bakalaura grādu ar viesmīlību saistītā specialitātē. “Hotel Edvards” vadība bija ļoti pretimnākoša. Prakses laikā man maksāja algu, piešķīra Rīgas centrā dzīvokli, par kuru vajadzēja samaksāt tikai komunālos maksājumus.

Sākumā viegli negāja, bet kolēģi man uzticējās, iedrošināja un bija ļoti izpalīdzīgi. Lielākais pārbaudījums prakses laikā bija, kad kādi viesi no Krievijas manā nakts maiņā izdemolēja numuriņu un aizbēga. Protams, nesamaksājuši. Man pēc tam bija par to jāsniedz liecība policijai.

Tagad varu atzīties – sākumā par profesijas izvēli šaubījos. Uz Smiltenes tehnikumu atnācu tāpēc, ka tā bija dzīvesvietai tuvākā profesionālās izglītības iestāde. Ja pēc vidusskolas beigšanas netiec augstskolā un nav arī profesijas, atrast darbu daudz grūtāk. Praksē iegūtā pieredze deva tādu enerģijas lādiņu! Galvenais – neapstāties un iet uz priekšu!” Dārta uzskata - dzīvē galvenais ir iegūt izglītību un atrast darbu, kas patīk. Tad arī būs stimuls strādāt un pārvarēt grūtības.

Jaunietei Smiltenes tehnikuma laiks paliks atmiņā arī ar skolas aktīvo sporta dzīvi. Dārta vairākkārt devusi iespēju Smiltenes tehnikuma vārdam izskanēt ārpus Latvijas. Jauniete divas reizes profesionāli izglītojošo skolu izlases sastāvā startēja futbola sacensībās Vācijā. “Uzskatu to par fantastisku iespēju! Pirmajā reizē mūs visus pēc spēlēm aizveda ekskursijā uz Parīzi, otrajā reizē – uz Čehiju. Pašai vajadzēja līdzi tikai kabatas naudu.”

Dārtas mīļākais sporta veids ir motosports. “Man arī ikdienā ir vajadzīgs adrenalīns!” Pēc tehnikuma beigšanas jauniete līdz rudenim pastrādās Norvēģijā. Tur viņu jau gaida māsīca, kura arī ir Smiltenes tehnikuma absolvente un strādā kādā viesnīcā par menedžeri. Rudenī Dārta mēģinās tikt Policijas koledžā. Ja netiks, ziemā mēģinās vēlreiz. Mācības, visticamāk, apvienos ar darbu viesnīcā.

Vajadzīga profesija ar augstām prasībām

“Ir zināma atvieglojuma sajūta, bet jauniešiem līdz izlaidumam vēl ir arī vairākas astītes, kas jāsaved kārtībā,” atzīst 4.viesnīcu pakalpojumu kursa audzinātāja un profesionālās kvalifikācijas prakses vadītāja Maija Jančevska. “Tā bija dubulta atbildība. Vienlaikus gribējās savējos pasargāt un tajā pašā laikā izdarīt visu iespējamo, lai viņi prakses laikā apgūtu pamatprasmes, bez kurām turpmākajā darbā neiztikt.” Žēl, ka “Erasmus+” projektu iespējas izmantoja tikai pieci jaunieši. Daudzi, diemžēl, nobijās. Tāpat mazliet žēl to jauniešu, kuri, lai tikai būtu tuvāk mājām, par prakses vietu izvēlējās mazus vietējos uzņēmumus. Šādas viesnīciņas var būt labas pirmās prakses vietas, bet ceturtajā kursā tomēr jābūt vairāk izaicinājumiem, iespējām paplašināt redzesloku un iemācīties kaut ko jaunu. Diez vai viesnīcu speciālists, kuram bail no Rīgas un Siguldas viesnīcām, tā pa īstam apzinās, ko no viņa gaida darba tirgū. Jaunietim ir jāiepazīstas arī ar darba specifiku tādā viesnīcā, kur ir dažādi dienesti, nevis viens cilvēks strādā viesu uzņemšanā, ēdināšanas pakalpojumu jomā, uzkopj telpas un veic arī dārznieka un sētnieka pienākumus.

Tie, kuri izvēlējās praksi lielajās viesnīcās, pirmajā brīdī varbūt jutās kā iemesti āliņģī. Taču atgriezās daudz pieaugušāki, guvuši ļoti vērtīgu pieredzi. Vairāki no viņiem prakses vietās jau uzaicināti pastāvīgā darbā.

Viesnīcu pakalpojumu speciālists ir ļoti vajadzīga un pieprasīta profesija. Taču tās pārstāvjiem ir arī ļoti augstas prasības, kuras ne visi jaunieši, diemžēl, spēj un ir gatavi izpildīt. Turklāt – pasaulē nav divu vienādu viesnīcu! Līdz ar to – tā pa īstam iegūt pieredzi var tikai strādājot. Darbs viesnīcā, īpaši – lielā, prasa būt ļoti korektam, precīzam, apsviedīgam, radošam, ar lielu psiholoģisko noturību un gatavam dažādām nestandarta situācijām. Lielā mērā par to, vai jaunietis šīm prasībām atbilst, pasaka priekšā viņa iesniegtā profesionālās kvalifikācijas prakses atskaite. Daudziem audzēkņiem trūkst prezentēšanas prasmes. Bet ir arī tādi, kuri prot skaisti pastāstīt pat par tādām lietām, ko nemaz nav darījuši (smaida).

Skolotājs var jauniešiem dot līdzi ceļamaizē dažus labus padomus, bet katrs uzņēmums ir ar savu specifiku. Arī tad, ja šķiet: visu jau zini, viesnīcā var ierasties klients un radīt tādu situāciju, kurai risinājumu neatradīsi nevienā mācību grāmatā. Ieguvēji ir tie darbinieki, kuri šādā brīdī spēj saglabāt mieru un ar pašcieņu prot tikt galā ar ikvienu problēmu.

Daži jaunieši prakses laikā atrada savu ampluā, kas pilnībā atšķīrās no iecerēm pirms došanās praksē. Piemēram, viena meitene teica, ka nekad nebūs menedžere, bet viesnīcas vadība viņā saskatīja tieši šo talantu un tagad viņa apsver iespēju pēc skolas beigšanas strādāt par menedžeri. Visvairāk sāp sirds par tiem, kuri joprojām nezin, ko grib. Dažiem jāmācās uzņemties dzīvi atbildību par savu.

Kā audzinātāja priecājos, ka viņi sapratuši, ka mani skarbākie vārdi nav bijuši, lai ieriebtu…” Skolotāja smejas, ka prakses laikā saņēmusi kādu īpašu komplimentu – audzēkņi viņu nosaukuši par raganu ar eņģeļa spārniem. 

 Teksts: Baiba Vahere

Foto: Baiba Vahere un no jauniešu personiskā arhīva.


Izglītība