Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ēnas, kas mācās…

Kā ir būt par lielas iestādes vadītāju? Kā pāris stundas pirms viesu ierašanās jūtas restorāna vadītājs, kura viesmīļi un pavāri vēl tikai mācās kļūt par labiem sava aroda meistariem? Kādi ir skolas datortehniķa galvenie pienākumi? Kā notiek operācija tehnikuma veterinārajā mācību klīnikā? Kā top skolas reklāmas un publikācijas par Smiltenes tehnikumu? – Tie arī bija galvenie jautājumi, uz kuriem skolēni šā gada ēnu dienā meklēja Smiltenes tehnikumā.

Visi ēnotāji skolā bija ļoti gaidīti, bet, lai jaunieši gūtu patiesu priekšstatu par viņu izvēlētajām profesijām, pirms tam tehnikumā nenotika īpaša gatavošanās. Skolas darbinieki darīja savus ikdienas darbus, ļaujot ēnotājiem vērot un iepazīties arī ar tiem darbiem, kurus nākas darīt neplānoti.  Jaunieši redzēja, kā skolas darbinieki izvēlas prioritātes tad, kad vienlaikus jātiek galā ar vairākiem uzdevumiem, kā notiek kolēģu savstarpējā komunikācija, jo darbs skolā ir arī darbs komandā. Var sagatavot visbrīnišķīgāko prezentāciju vai uzrakstīt lielu un skaistu rakstu, taču, ja nestrādās dators vai internets, visi labie nodomi pie tā arī apstāsies…

Iepazinušies ar dažādām Smiltenes tehnikuma profesijām, ēnotāji dienas beigās atzina: tikpat svarīgi kā izvēlēties profesiju ir arī atrast savai būtībai atbilstošāko darba stilu. Vienas profesijas pārstāvjiem tas var būt ļoti dažāds. Piemēram, tehnikuma direktoram nav īpašu pieņemšanas laiku, darbinieki pie viņa nāk visu dienu. Paralēli vadošajam darbam Andris Miezītis ir arī skolotājs. Daudz laika aizņem rūpes par skolas teritoriālo struktūrvienību Alsviķos. Ēnotāji kopā ar Andri Miezīti devās arī uz Alsviķiem. “Skolai jādod iespēja mācīties un atrast savu vietu dzīvē arī skolēniem ar veselības problēmām. Daudziem no viņiem jāpalīdz izrauties no nelabvēlīgās vides, kur bieži beidzas visi labie nodomi dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi,” jauniešiem teica direktors. Atgriezušies Smiltenē, ēnotāji teica, ka brauciens bija ļoti vērtīgs. Šādas specializācijas skolā viņi ciemojās pirmoreiz. Secinājumi - strādājot skolā, vēl jo vairāk - izglītības iestādē, kur mācās cilvēki ar speciālām vajadzībām, nepieciešama liela pacietība, mīlestība un pašaizliedzība. 

Smiltenes vidusskolas 8. b klases skolnieces Laura, Līga un Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas 8.klases skolniece Loreta ēnoja tehnikuma direktoru, jo gribēja redzēt, kā strādā iestādes vadītājs, un vienlaikus iepazīties ar skolas mācību vidi. Visas minētās jaunietes pēc pamatskolas nāks mācīties uz Smiltenes tehnikumu. Laura un Līga būs automehāniķes. Loreta pagaidām vēl domā – izvēlēties ēdināšanas pakalpojumu speciālista vai automehāniķa profesiju. 

Pavadījušas darba dienu kopā ar tehnikuma direktoru, jaunietes atzina – tas ir darbs ar ļoti lielu atbildību. “Stratēģiskā plānošana, darbs ar kolektīvu, atbildība par projektiem, mācību programmām, audzēkņu disciplīnas pārkāpumiem un vēl gatavošanās, lai vadītu stundas – tas patiešām ir daudz un ikdiena gribot negribot iznāk ļoti saspringta,” saka Laura un Līga. 

“Taču tajā visā pārāk neiedziļinoties, kādam no malas var arī rasties maldīgs priekšstats – kas tad tur - parunāties, parakstīt papīrus. Štrunts,” smejas Andris Miezītis. “Nekur jau nemāca, kā kļūt par direktoru. Skolas gados pat iedomāties nespēju, ka kādreiz būšu skolas direktors!  Taču tajā pašā laikā – jau 28 gadus esmu tehnikuma direktors. Ļoti labi atceros 1987. gada februāri, kad kļuvu par Jaunpils lopkopības un izmēģinājuma saimniecības direktoru. Kolēģi mani uzrunā: “Direktor,” bet es klusībā domāju: “Vai tas patiešām esmu es?” 

Šis darbs prasa lielu uzdrīkstēšanos un nav viegls. Grūtākais – sadzīvota ar domu, ka  nekad nebūsi labs visiem. Kādam nepatiksi, kāds būs skaudīgs, gribēs ieņemt tavu vietu…” 

Saskaņā ar Andra Miezīša dziļāko pārliecību – direktoram jābūt labestīgam un atsaucīgam, spējīgam uzklausīt un iedziļināties savu cilvēku problēmās, nešķirojot padotos pēc viņu ieņemamā amata, jo katrs darbs ir cienījams. “Tikai ar šādu attieksmi iespējams izveidot draudzīgu un saliedētu kolektīvu.”

Cita attieksme un vērtības

Smiltenes tehnikuma 2.ēdināšanas pakalpojumu speciāliste Sabīne ēnu dienā gribēja iepazīties tuvāk ar reklāmas speciālista darbu un to, kā tiek gatavotas publikācijas par tehnikumu. Arī viņai bija sagatavots jautājums direktoram: mūsdienu jaunieši bieži pret gados vecākie cilvēkiem, skolotājiem neizturas ar cieņu. Kā tehnikumā tiek risināta šī problēma? 

“Salīdzot ar 1979. gadu, kad sāku strādāt par mācībspēku Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitāte), ir ļoti mainījusies jauniešu attieksme un arī vērtības,” atzīst tehnikuma direktors. “Šodienas jauniešos mani visvairāk uztrauc divas lielas lietas: fiziskais vājums un datoratkarība. Jaunieši, kuriem no agras bērnības bija vecākiem jāpalīdz darīt visus lauku darbus, izauga stipri, piedalīšanās skolas sporta sacensībās – tas bija liels gods, ko ļoti novērtēja arī skolasbiedri.  Tagad daudzi gatavi izdarīt visu iespējamo, lai tikai dabūtu atbrīvojumu no fizkultūras un rezultātā viens otrs uz Kalnamuižas kāpnēm pusceļā apstājas, lai atpūstos… Darbs profesijās, ko māca Smiltenes tehnikumā, prasa lielu fizisko izturību un ja tās nav...  Šobrīd daudzi jaunie vecāki lepojas: “Mans dēliņš jau trīs gadu vecumā telefonā prot spēlēt tik sarežģītas spēles!” Bet ko viņš dara? Spaida podziņas, līdz panāk vēlamo… Dzīvē neviens nepieļaus trīsdesmit reizes izvagot grāvi, līdz iemācīsies braukt ar traktoru. Ja kādam iesitīsi, sekas var būt jūtamas visu mūžu. Bet virtuālie vīriņi dabū ar āmuru pa pieri,  noskurinās un skrien tālāk… Jaunieši, kas  gūst labus panākumus, sportojot datorspēlēs, nonākot ārpus virtuālās realitātes, sporta zālē visbiežāk paliek pēdējie. Viens otrs tik tālu sajaucis īstenību ar realitāti, ka nāk žēloties, sak’: “Skolotājs mani pienācīgi nenovērtē!””

Vide, kas audzina…

“Attiecībā uz cieņas izrādīšanu vecākiem cilvēkiem, visaudzinošākā ir vide,” uzskata tehnikuma direktors. “Pirmo kursu audzēkņi, kas atnāk ar ļoti dažādiem priekšstatiem par  cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām, pirmajos mācību mēnešos bieži skolā nesveicina nevienu. Bet tad viņi pamana – nāk skolotāja un vecāko kuršu audzēkņi viņu sveicina… Pamazām arī jaunākie sāk darīt to pašu. Cilvēki man ir teikuši – skolai, taču, nav jēgas pirkt tik labas un dārgas lietas! Tāpat ātri sabojās! Bet tā nav! Jaunieši redz - visas telpas ir skaistas, gaišas un izremontētas. Kā lai tādas sabojā? Pašiem vien, taču, pēc tam šeit būs jādzīvo! Skolotājiem pat nevajag kādu īpaši pieskatīt, audzēkņi patiešām izturas pret skolas vidi ar cieņu. Katram jau jaunībā gadās pa blēņai, bet kopumā - mums ir labi jaunieši!”

Lai katra diena kā svētki!

Smiltenes vidusskolas 5.a klases skolnieces Ance un Karīna tehnikumā ēnoja datortehniķi un ieskatījās arī, kā tiek organizēts darbs skolas mācību restorānā. Meitenes ar lielu interesi vēroja, kā tehnikuma jaunieši viesnīcu un restorānu programmas vadītājas Iritas Teperes vadībā klāj galdus, gatavo ēdienus un mācās, kā ar gaumīgu galda noformējumu, skaisti pasniegtu ēdienu ikvienu dienu varam padarīt par svētkiem. Skolotāja ēnotājām neslēpa arī to, ka viesmīlības un ēdināšanas pakalpojumu sfērā strādājošajiem karstākais darba laiks ir tad, kad citiem svētki un brīvdienas.

Kā ātrās palīdzības stacijā

Kopā ar tehnikuma datortehniķi Madaru Moruzu meitenes iepazinās ar skolas datorklasi un simulatoru klasi, redzēja, cik spraiga un intensīva ir datortehniķa darba diena. Tiklīdz datori saniķojas, visiem darbs apstājas… Dienās, kad modernās tehnoloģijas nolēmušas atpūsties, tehnikuma datorspeciālisti  jūtas tieši tāpat kā neatliekamās palīdzības brigāde, vienlaikus saņēmusi desmit izsaukumus. 

Ar mīļošanu vien neizārstēsi!

Viskuplākais ēnotāju pulciņš rosījās tehnikuma veterinārajā mācību klīnikā, kur skolēni ēnoja  klīnikas vadītāju, veterinārārsti Liānu Pelši. Jauniešiem tika dota iespēja arī būt par veterinārārstes asistentu asistentiem kastrācijas operācijā. Pēc tam nākamie veterinārārsta asistenti pastāstīja, kādus mācību priekšmetus jāapgūst, lai kļūtu par veterinārārsta asistentu. 

Ēnotājus uz tehnikuma veterināro mācību klīniku atvedusi mīlestība uz dzīvniekiem un vēlme tiem grūtā brīdī palīdzēt. Valmieras Viestura vidusskolas 10. klases skolniece Patrīcija pēc vidusskolas nolēmusi turpināt mācības Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterinārmedicīnas fakultātē. 8.klases skolniece Daniela pēc operācijā redzētā sāka šaubīties, vai spēs diendienā strādāt  šādu darbu… Taču vēl jau viss var mainīties. Daudzi tehnikuma audzēkņi pēc pirmajām nopietnajām manipulācijām pārvarējuši nepatīkamas izjūtas. Ar glāstīšanu vien dzīvnieciņu neizārstēsi… 

“Tas ir atbildīgs un smags darbs, kas prasa lielu koncentrēšanos,” par veterinārārsta profesiju domā Danielas klasesbiedrene Līna. Krista no Grundzāles pamatskolas pagaidām vēl īsti nezina, kādu profesiju izvēlēsies pēc devītās klases. Tāpēc priecājas par ēnu dienā doto iespēju – iepazīties ar darbu dažādās iestādēs un uzņēmumos.

Savukārt devītās klases skolniece Paula no Stalbes tagad skaidri zina: viņa būs veterinārārste!

“Veterinārārstam jābūt ar lielu atbildības sajūtu, pacietīgam un drosmīgam. Darba laikā emocijas jāpabīda malā. Šajā profesijā viss nav tikai balts un pūkains. Citreiz pret dzīvnieku jābūt stingram,” jauniešiem stāsta klīnikas vadītāja, veterinārārste Liāna Pelše. “Operējot, nevar mest plinti krūmos un sākt domāt par lietām, kas ir kolēģa pārziņā. Jāuzticas komandai, katram jāzina savi pienākumi un vieta! Ārsta praksē neglābjami jāsastopas arī ar gadījumiem, kad neglābjami slimu dzīvnieciņu humānāk ir eitanizēt…”

3.veterinārmedicīnas kursa audzēknei Līgai Balodei un Samantai Vilnei no 1.B veterinārmedicīnas kursa ēnu dienas pasākums bija laba iespēja prezentēt savu profesiju.

Domāju – tas ir daudz vienkāršāk!

Sabīne atnākusi uz Smiltenes tehnikumu no Pļaviņām. Viņas vecmāmiņa vēl nesen strādājusi par šefpavāri, taču mazmeitai gan nenovēlējusi visu mūžu strādāt tik grūtā profesijā. Jauniete pirmajā semestrī pat no vecmāmiņas slēpusi, ka mācās par ēdināšanas pakalpojumu speciālisti. Viņa labi zina: darbs virtuvē nav viegls, bet tas ir arī interesants. Sabīnei patīk eksperimentēt, pagatavot kaut ko jaunu un garšīgu saviem mīļajiem. “Arī, dzīvojot kopmītnēs, var labi ietaupīt naudiņu, ja prot cept un vārīt pats, nevis pērk tikai gatavu ēdienu,” saka Sabīne. Vēl viņa interesējas par reklāmas dizainu. Iespējams, pēc tehnikuma beigšanas papildinās zināšanas šajā jomā. “Tagad zinu: ne katrs uzņēmums, īpaši reģionos, būs gatavs algot reklāmas dizaineru,” saka Sabīne. “Tāpēc jādomā, kur un kā iegūt iespējami daudzpusīgākas zināšanas. Nezināju, ka reklāmas laukumi, ja tos publicē ārpus savas mājas lapas, ir tik dārgi un neiedomājos, cik būtiski teksta saturu var izmainīt viens kļūdains vārds!”

Tiekoties ar ēnotājiem un domājot par to, lai publikācijas par skolā notiekošo būtu saistošas arī cilvēkiem, kas nemācās šajā skolā, un tās nākamajiem audzēkņiem, Sabīne atzina: “Darbs ir ļoti interesants, taču, atklāti sakot, domāju -  viss notiek daudz ātrāk un vienkāršāk: kāds pasaka priekšā, par ko jāraksta, aizej, nobildē, parunājies un  nopublicē! Bet patiesībā lielākais un laikietilpīgākais darbs ir pēc tam. Vienatnē ar sevi un datoru… Ja vārds vārdā pārrakstītu diktafona ierakstus, diez vai to kāds lasītu. Tāpat iepriekš jāgatavojas, lai spētu uzdot korektus jautājumus par dažādiem, bieži - ļoti specifiskiem tematiem. Pēc tam katrs uzrakstītais vārds rūpīgi jāpārbauda, jāatlasa fotogrāfijas, jādomā, kur un kā to publicēt. Arī cilvēki ir tik dažādi! Vieniem patīk, ka viņus intervē un fotografē, citiem – ne pārāk. Taču pēc redzētā ļoti gribas izbrīvēt laiku un arī pašai sagatavot kādu rakstiņu!”


Izglītība