Ligita Smildziņa:Teātra sports ļauj arī skatītājiem par izrādi paust sajūsmu.

Skolu jaunatnes vidū arvien lielāku popularitāti iekaro teātra sports. Valkā pašlaik ar to sākuši nodarboties ģimnāzijas jaunieši.

 

Kā atzīst teātra sporta skolotāji, jauniešus šis mākslas veids piesaista ar to, ka tajā var radoši darboties, atklāt savu personību, brīvi izteikt uzskatus un, protams, izlikt enerģiju aktīvā darbībā.

 

Valkas rajona bērnu un jauniešu interešu centrs rajona izglītības iestāžu māksliniecisko kolektīvu vadītājiem par teātra sportu rīkoja semināru, uzaicinot to vadīt Informāciju sistēmu menedžmenta augstskolas Uzņēmējdarbības vadības kultūras specializācijas programmas direktori, biedrības "Teātris un izglītība" priekšsēdētāju Ligitu Smildziņu.

 

Izmantojot izdevību, palūdzām L. Smildziņu par teātra sporta lomu jauniešu brīvā laika aizpildīšanā pastāstīt arī portāla lasītājiem.

 

L. Smildziņa atklāj, ka viņas vadītā biedrība rūpējas par improvizācijas teātra attīstību teātra sporta formā. "Tas notiek tā - divas komandas spēlē improvizētas ainiņas un sacenšas savā starpā, kurai tās izdosies labāk un interesantāk. Tas ir labs šovs publikai, kura ir aktīvi iesaistījusies spēlē, proti, skatītāji aktieriem ierosina tēmas, kādas varētu būt izrādes ainās. Pašlaik Latvijā jau ir diezgan daudz skolotāju, kas nodarbojas ar improvizētām teātra spēlēm," apliecina L. Smildziņa.

 

Pēc viņas uzskata, šādas improvizētas ainas prasa bagātīgu iztēli un izdomu, tādēļ izrāde ir radoša, jo skolēniem bez priekšā uzrakstīta scenārija pašiem jāveido spēle. "Tas jauniešiem ļoti patīk. Šogad ir izdota mana grāmata "Vingrinājumi un spēles", kurā esmu aprakstījusi teātra spēles metodiku. Grāmatā minētie vingrinājumi labāk palīdzēs jauniešiem iestudēt arī autoru rakstītās lugas un iejusties tajās attēloto varoņu lomās," stāsta L. Smildziņa.

 

 

Teātra sporta pamats ir improvizācija. "Tas ir apmēram tā - es uzdodu jums tēlot pārdevēju un jūs uzreiz sākat stāstīt, ko jūtat un domājat kā pārdevējs. Citi aktieru pāri dara to pašu. Un tad notiek komandu sacensība. Tas it tāpat kā sportā. Ir, piemēram, futbols. Ikreiz spēle ir citādāka. Ir citāda uzbrucēju taktika, mainās iesisto vārtu skaits, bet nosaukums paliek tas pats - futbols.

 

 

Arī teātra sporta turnīrs ir un paliek turnīrs, kaut komandas ainas par vienādu tēmu spēlē dažādi. Piemēram, skatītāji aktieriem pieprasa mīlas ainu. Pirmā komanda to improvizēti spēlē, to dara arī nākamie aktieri, bet tiem vārdi un darbošanās ir gluži citādāka. Dzīvē taču arī mīlnieku satikšanās nenotiek pēc vienas shēmas, mīlas stāstiem ir simtiem veidu. Pēc tam tiesneši komandu spēli vērtē, piešķirot punktus, balsot par labāko izrādi var arī skatītāji.

 

 

Par šo spēļu metodēm vairākas grāmatas ir sarakstījis angļu autors Kīts Džonstons, kuru uzskata par teātra sporta tēvu. Viņš jau no bērnības ir mīlējis skatuves mākslu un brīnījies, kādēļ sportā līdzjutēji var gavilēt un līdzi just saviem favorītiem, bet teātrī nē. Tas lika viņam izdomāt teātra sportu, lai arī par skatuves iestudējumiem skatītāji varētu aktīvi paust savu sajūsmu. Šis sports pat paredz, ka publika met aktieriem rozes. Tās savulaik pirms izrādes pat ir izdalītas skatītājiem," stāsta L. Smildziņa.

 

Viņa novērojusi, ka teātra sports vairāk piesaista zēnus. "Tas, šķiet, ir tādēļ, ka vīrieši vispār pēc dabas vairāk nekā sievietes mīl patstāvīgi domāt un viņiem patīk, ja var pateikt, par ko paši ir pārliecināti. Dalība šādās spēlēs prasa lielu publisko drosmi un veicina pašapliecināšanos.

 

 

Turklāt teātra sports palīdz izkopt aktiera spējas. Piemēram, kādā lugā, ko Rīgā iestudējām, puisim vajadzēja tēlot lūdzēju. Režisoram neko nevajadzēja teikt priekšā, jo viņš ļoti labi sevi iztēlojās kā patiesu lūdzēju. Domāju, ka jaunieši, kuri iesaistīsies teātra sportā, būs tikai ieguvēji," ir pārliecināta L. Smildziņa.

Izglītība