Smiltenes Centra vidusskolā piemin barikāžu 25. gadadienu

Šogad aprit 25 gadi kopš 1991. gada barikādēm, kad Baltijas valstu iedzīvotāji apvienojās kopīgam un cēlam mērķim.

Smiltenes Centra vidusskolā turpinājās tradīcija barikāžu piemiņas dienā iedegt simbolisku atmiņu ugunskuru. SCV direktore Ilze Vergina savā uzrunā aicināja „iedegties līdzi ugunskuram ar gaišām domām un sajūtu sirdī, ka mums ir sava zeme, sava valsts un brīvība”. Kopīgi dzerot tēju, skolēni un skolotāji pārrunāja barikāžu norisi un dalījās ar saviem atmiņu stāstiem par šo laiku. „Mēs centāmies atkal izjust to vienotību, kāda bija pie barikāžu laika ugunskuriem. Tas bija tautas cerību laiks. Šo 1991.g. janvāri, kas pavērsa notikumu gaitu Latvijas neatkarības virzienā, ir svarīgi atcerēties katram, bet īpaši jaunajai paaudzei, kura dzimusi jau neatkarīgajā Latvijā,” uzsver SCV vēstures skolotāja Dzintra Ozoliņa.

Jau no paša rīta katras klases skolēni bija izveidojuši kolāžas un zīmējumus par barikāžu laika notikumiem. Kolāžas tika apkopotas lielos plakātos, kas ir izvietoti un apskatāmi skolas gaiteņos.

Savukārt SCV sākumskolas skolēni skolas pagalmā veidoja improvizētas barikādes no speciāli iepriekš sasaldētiem ledus gabaliņiem. Ziemeļu tautu tradīcijās ledus ir ne tikai sasaldēta stāvokļa simbols, bet arī viena no radošajām stihijām, kas ņem dalību pasaules formēšanā un pārveidē. Ledum, tāpat kā ugunij, šajā ziņā piemīt savs darbojošais spēks, un to var izmantot, piemēram, praksē, kas saistīta ar aizsardzību, kā arī atjaunošanos. Arī vecāko klašu skolēni iepriekšējā dienā no ledus bija izveidojuši simbolisku Latvijas Nacionālo bibliotēku un iedeguši svecītes ledus svečturos.

Ejot gadiem, vēsture par barikādēm daudz jaunu un nezināmu faktu neatklāj, taču šajā datumā nozīmīgi vienmēr ir un būs jautājumi: kas Latvijai bija barikādes, kāda bija to loma toreiz un tagad? Taču, šķiet, pārliecinošāku nevardarbīgās pretošanās simbolu mūsdienu pasaulē ir grūti iedomāties. Kā teikusi dzejniece, publiciste Anda Līce „barikādes nav vēsture, tā ir nepārejoša tagadne, tikai citādā izpildījumā”.

Barikādes bija lūzuma punkts, kas ļāva noticēt, ka tautai ir spēks, un nevieni meli nav mūžīgi. Cilvēku tieksme pēc taisnības un patiesības bija spēcīgāka par visiem militārajiem spēkiem. Ļaužu vēlme pēc brīvības tikai pieauga, jo viņi saprata, ka ir spēcīgi savā garā, viņiem ir sava kultūra, valoda, vēsture un valsts, kuru mīlēt. Tādēļ ir ļoti svarīgi dalīties ar savu pieredzi un redzējumu, lai barikāžu notikumi un to nozīme neizplēnētu gadu gaitā. Mums ir jāgodina un jāpiemin mūsu tautas paveiktais, jo tikai viņas dēļ mēs savu zemi lepni varam saukt par Latviju. 

Kā teicis barikāžu dalībnieks Zigfrīds Berķis: “Tajās dienās uz barikādēm Rīgā es satiku daudz latvju vīru un sievu, kam rūp Latvijas brīvība. Atliek tikai vēlēties, lai arī šodien Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku.” 

Izglītība