Valstī nav konsekventas politikas skolām sporta apmācībā un popularizēšanā

2000. gadā pie Kārļa Pētersona pēc deviņu gadu zemniekošanas atbrauca bijušais skolotājs Ādolfs Bondars, uzkāra kaklā hronometru un teica, ka jāiet strādāt uz skolu. Tā viņš turpina strādāt piecas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram, bet brīvajā laikā joprojām zemnieko.

Aktīvi sportot K. Pētersons sāka Valkas vidusskolā. Viņš ir pieckārtējs Valkas rajona čempions 100 metru skrējienā, kaut gan skrējēja karjeru iesāka ar garajām distancēm. Fizkultūras institūtā Kārlis aizrāvās ar desmitcīņu, taču neilgi pirms augstskolas beigām guva smagu pleca traumu un aktīvās sporta gaitas nācās beigt.

Ikvienās Valkas rajona skolēnu sacensībās redzams, kuri sporta skolotāji ierodas vienmēr un kuri tur parādās retu reizi. Tas pedagogus ļauj sadalīt divās pamatkategorijās - vieniem šis darbs ir sirdslieta, bet otri izdara obligāto minimumu.

"Praksē mums ir tā - skolotāji, kuri vēlas strādāt, vada arī sporta skolas bērnu grupas. Kārķos. Tiklīdz beidzas stundas, sākas darbs ar šo grupu bērniem," skaidro skolotājs.

Viņš piebilst, ka gribētāju sportot kļūst aizvien mazāk un tam ir vairāki iemesli. K. Pētersons kā galveno min, ka viņiem māca un ieaudzina - dzīve ir "traļi vaļi". Bērniem skolā ir aizliegts strādāt.

Šā gada Meža dienās skolotājam ar 6. klases audzēkņiem bija uzdots ar grābekļiem nolīdzināt laukumiņu pie autobusu pieturas. Izrādās - lauku bērni pat neprot turēt rokās šo darbarīku. Daudzi dzīvo laukos un viņiem pie mājas nav pat puķu dobes. Talkas parasti ilgst pāris stundu un bērni par visu vairāk gaida desiņu cepšanu un citas izklaides. Un tā paiet viss skolas laiks - dzīvošana no svētkiem līdz svētkiem.

"Esam lauku skola ar 75 skolēniem un zinu tikai vienu puisi, kurš ir saistīts ar lauksaimniecību. Ko darīsim pēc gadiem 20? Vai laukos strādās ķīnieši, bet latvieši sitīs plaukstas dziedāšanas svētkos?" norūpējies Kārlis.

Sports vienmēr ir bijis saistīts ar grūtību pārvarēšanu. Kārķos mācās kāds puisis, labs futbolists, kurš trenējas Valkā pie Valērija Kriviņa. Diemžēl puisim aug radziņi. Viņš atnāk uz sporta stundu un paziņo, ka nodarbībās nepiedalīsies, jo esot gana ar futbola treniņiem.

Jaunietis nesaprot, ka futbolā nekas nevar notikt bez labas vispārīgas fiziskās sagatavotības. Par laimi viņam ir gana stingra mamma, kura lika aiziet uz māju, pārģērbties un nākt uz stundu.

Mūsdienu bērniem ir ļoti atšķirīga domāšana, salīdzinot ar laiku pirms pārdesmit gadiem. Agrāk skolas gados Kārlis un apkārtējo māju puiši svētdienās rīkoja mačus kārtslēkšanā, tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā. Pēc tam vēl uzspēlēja futbolu. Visas šīs iespējas bija māju pagalmos.

"Mums tā bija iekšēja nepieciešamība. Tagad visi sēž pie datoriem. Nekad jau nebūs tā, ka, uzspiežot uz klaviatūras taustiņa, dators piepildīs glāzi ar pienu," ironizē skolotājs.

Viņš lielā mērā vaini Izglītības un zinātnes ministriju par to, ka valstī nav konsekventas sporta politikas. Igauņiem tāda ir. Mūsu kaimiņi par galvenajiem sporta veidiem ir izvēlējušies slēpošanu un vieglatlētiku.

Rezultāti ir acīm redzami. Pērn no pasaules junioru čempionāta Pekinā mazā Igaunija atveda četras zelta medaļas. Valsts iegulda naudu un pēc tam saņem augļus. Tur pie katras pilsētiņas ir veloceliņš. Atbildīgās institūcijas ir panākušas, ka bērni labprāt un daudz sporto.

"Pie mums, piemēram, Strenčos, daudzi, kuriem zods virs galda, pīpē. To esmu novērojis pilsētā notiekošajās sacensībās," stāsta Kārlis.

Tā jau esot arī Kārķu un Ēveles pamatskolā. Tiklīdz pienāk starpbrīdis, zināmas kompānijas uzrauj dūmu, pat īpaši neslēpjoties. Tādā veidā iet bojā tautas veselība. Ēvelē mācās kāds labs basketbolists un šķēpmetējs. Puisis smēķē un tas nozīmē, ka viņa organisms nekad nebūs tāds kāds tas ir nesmēķētājam. Sportista karjera automātiski ir aprakta.

Kārlis allaž lepojas ar visiem saviem audzēkņiem, kuri ir centīgi un gūst balvas. Pirms pusotra mēneša Valmierā notika valsts sacensības. Viņa audzēkņi mājās pārveda pilnu medaļu komplektu.Ir arī daļa tādu bērnu, kuri vēlas sportot, bet viņiem nav dabas dotumu, jeb talanta.

Ja nav tūlītēju panākumu, šiem skolēniem ātri pārdeg diedziņš. Un viņi novēršas no fiziskajām nodarbībām. Saprotami, ka uz sacensībām allaž ņem līdzi stiprākos.

K. Pētersons novērojis, ka bērnus vislabāk ieinteresēt un pievērst sportam ar interesantām komandu sacensībām. Mazākajām klasēm tā ir tautas bumba. Lielu emocionālu baudījumu bērniem sniedza stafetes sacensības Variņu jaunajā sporta zālē.

Tiesa, pedagogs domā, ka sporta skolai ir pārlieku maz līdzekļu, lai uzvarētājiem varētu sarūpēt atbilstošas balvas. Uz šokolādītes medaļu, ko uzvarētājs saņem kopā ar diplomu, bērni skatās skeptiski. Pagastu skolās ar pašvaldības atbalstu iespējas ir lielākas.

Kārlim Ēvelē izdevās noorganizēt rudens krosa sacensības ar īstām visu triju kaluma medaļām. Bērni bija sajūsmā, jo cīņa par īstu medaļu sacensībām piedod pavisam citu azartu. Nevērīga attieksme, pat nolaidība vērojama arī valsts mēroga sacensībās.

Pērn pieci kārķēnieši aizbrauca uz atlases sacensībām par iespēju doties uz starptautiskajiem mačiem Polijā. Bumbiņas mešanas tiesneši ieradās divi tiesneši elegantās Latvijas vieglatlētikas savienības jakās un cepurītēs, taču, lai sacensības noritētu daudzmaz raiti, K. Pētersons un treneris no Bauskas viņiem izskaidroja, kā tiesājams šis sporta veids. Ko lai domā par šo organizāciju, ja atsūta tiesnešus neprašas?

Tā izpaužas valsts attieksme pret sportu skolās. Tieši šā iemesla dēļ daudzi sporta skolotāji savā darbā ir vīlušies, un gados jaunāki cenšas pārkvalificēties.

Kārlis PētersonsDzimis 1955. gadā Smiltenē"Esmu pilnīgs un nelabojams Dvīnis"Kārķu pamatskolu beidzis 1970. gadā.Valkas vidusskolu absolvējis 1973. gadā.Latvijas Fizkultūras institūts - 1977. gadā.Jērcēnu pamatskolas skolotājs līdz 1979. gadam.Kārķu pamatskolas skolotājs līdz 1987. gada.Lēdurgas pamatskolas direktors un fizkultūras skolotājs no 1987. līdz 1991. gadam.Zemniekošana līdz 2000. gadam.Pašlaik - Kārķu pamatskolas sporta skolotājs.Pērnais mācību gads arī Ēveles pamatskolas sporta skolotājs.

Sports