Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

VEF basketbola akadēmijas Valkā audzēkņiem “Ramirent” LBL2 sezonas atklāšanas pirmā mājas spēle

11.oktobrī Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas sporta hallē notika “Ramirent” LBL2 sezonas atklāšanas pirmā mājas spēle, kurā VEF basketbola akadēmija Valkā savā laukumā uzņēma spēcīgo “Valmiera Glass/VIA–2” komandu. Pirms nozīmīgā notikuma “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja VEF basketbola akadēmijas Valkā treneri Jāni Butānu.

“Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka šajā mācību gadā Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā sāka mācīties jaunieši no daudzām Latvijas vietām, paralēli viņi trenējas VEF basketbola skolā Valkā, bet dzīvo jaunajā skolas dienesta viesnīcā. Divas stundas pirms spēles tiekamies ģimnāzijas hallē, kur notiek rosība kā skudrupūznī – basketbolisti iesildās, komandas brīvprātīgie palīgi uzstāda skatītāju tribīnes un dara visu nepieciešamo, lai sagatavotos mačam, sportistus apčubina komandas fizioterapeits Ritvars Svelpe, turpat priekšnesumus izmēģina karsējmeitenes.

Sarunas sākumā J. Butāns atklāj, ka pirmo spēli gribētos uztvert kā svētkus, jo pēc gada pārtraukuma viss atkal notiek pirmo reizi.
“Viss jāsāk no nulles. Vairāk iznāk domāt par organizatoriskām lietām, nevis par pašu spēli. Ceru, ka mums ir izveidojusies laba brīvprātīgo komanda, kurā darbojas vietējie skolas jaunieši. Sākotnēji bija plānots, ka komandai būs savs menedžeris, bet, kā jau dzīvē, viss mainās, tāpēc brīvprātīgie ir komandas atbalsts. Brīvprātīgos meklējām, lai komandas budžetā nebūtu pārāk lieli izdevumi. Izvēlējāmies šo ceļu, lai dotu iespēju jauniešiem praktizēties un iegūt pozitīvu ierakstu savu darbu sarakstā. Iesaistot Valkas jauniešus, ceru, ka gūsim vietējās sabiedrības atbalstu. Praktiski visi Valkā esam iebraucēji, tāpēc ir būtiski vietējiem parādīt, ka neesam nekādi marsieši, kas atlidojuši no citas planētas. Esam tādi paši cilvēki kā pārējie – draudzīgi un pretimnākoši. Mums ir vajadzīga palīdzība un atbalsts,” uzskata treneris.

- Iespējams, daudzi nezina, kas ir VEF basketbola akadēmija Valkā.

- Tas ir projekts. Līdz šim Rīgā darbojās VEF basketbola skola, kuru apmeklēja talantīgi jaunieši ne tikai no visas Latvijas, bet arī ārzemēm. Cik saprotu, šogad skolas vadītājiem krustojās ceļi ar Valkas novada domes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli. Domāju, ka abām pusēm šis projekts ir izdevīgs, tāpēc tas no Rīgas pārcelts uz Valku. Šai lietai ir ļoti daudz plusu, piemēram, ir vienkāršāka loģistika, jauniešiem nav jātērē laiks, lai no skolas tiktu uz treniņiem un pēc tam uz mājām. Pēc intensīvas sportošanas varam kvalitatīvāk atjaunoties nākamās dienas darbam. Sporta zāles ir labas. Protams, jāpalīdz ieeļļot mehānisms, jo zālēs trenēties ir daudz gribētāju. Valkā ir ļoti labs internāts – viens no labākajiem Latvijā. Apstākļi ir labi. Iespējams, mīnuss ir tas, ka te nav bijusi jauniešu piramīda, tāpēc ir mazliet grūtāk visu uzsākt no otra gala. Vēl viens mīnuss ir tas, ka daudzus puišus biedē, ka ir jāatstāj mājas, vecāki, iepriekšējās mācību iestādes un draugi un jāpārceļas uz Valku. Atceroties sevi šajā vecumā, man gribējās prom no mājām. Daži puiši brīvprātīgi piekrita pārcelties uz Valku, tomēr vairumam vajadzēja palīdzēt pieņemt lēmumu, pārliecinot un izskaidrojot. Domāju, ka šie puiši, kas te ir atbraukuši, ir pieņēmuši drosmīgu lēmumu. Tas ir pareizs vai nepareizs, to rādīs laiks. Mēģināsim radīt pēc iespējas labākus apstākļus, lai būtu vieglāk sasniegt izvirzītos mērķus. Es vairāk saskatu plusus.

- Vai nešķiet, ka, pārceļoties no Rīgas uz Valku, trenera karjerā piedzīvots kritums?

- Manuprāt, tas ir loģisks turpinājums un mans darbs pāriet citā līmenī. Kad uzsāku trenera darbu, mans mērķis bija neraustīties, neskriet apkārt, bet turpināt darbu ar saviem audzēkņiem, aizvedot viņus vismaz līdz 9. klases pabeigšanai. Iespējams, labprāt būtu palicis Rīgā, bet, ja izveidojās šāda situācija, ka Rīgā nevarējām nodrošināt savu komandu, lai spēlētu LBL2 vai LBL3, vajadzēja pieņemt lēmumu. Protams, Valkā gribēju redzēt visus čaļus, kurus pirms tam trenēju no pirmās dienas Rīgā, bet dzīve ievieš savas korekcijas. Lielākā daļa manu trenēto puišu izdomāja palikt Rīgā, jo viņi mācās labās skolās. Viņi negribēja riskēt pārcelties uz nezināmu vietu, kur viss jāsāk no nulles. Šogad mēģināsim izdarīt daudz, lai ar laiku šim projektam rastos uzticība. Iespējams, kāds pēc gada vai diviem pievienosies mums.

- Diendienā esat kopā ar puišiem. Ko viņi saka par dzīvi Valkā?

- Man pašam ir pieredze dzīvei ārpus ģimenes, jo kopš sešpadsmit gadiem esmu bijis basketbola internātā Vācijā, dzīvojis un trenējies Ventspilī. Zinot savu pieredzi, spēju prognozēt, ko var sagaidīt – ja kādam sākums šķiet viegls, noteikti kādā brīdī būs kritums, un otrādāk. Kāds varbūt nespēj iejusties šajā vidē, mokās un staigā pelēku seju, bet pēc kāda laika, iespējams, viss izvērtīsies uz labo pusi. Tā tas notiek visur.

- Vai basketbolistu vecāki apciemo savas atvases un interesējas par Valkā notiekošo?

- Daži ir apciemojuši. Domāju, ka tie, kuri uz Valku atsūtījuši savus bērnus, ir vairāk apmierināti. Iespējams, ka viņus satrauc, kā puiši te mācīsies, kas pieskatīs. Mūsdienās daudzi vēl uzskata, ka internātā mīt dzīves pabērni, kuriem nav vecāku, vai arī sliktie pusaudži. Tās ir vēl padomju laika domāšanas sekas. Tā nav, jo puišu mērķis ir nopietni trenēties, mācīties un domāt par vecākiem, brāļiem un māsām. Nekam citam laika neatliek. Ja pa vidu trāpās draudzene, tad jau daudz kas mainās. Es nesaku, ka nedrīkst draudzēties, bet, ja tas sāk traucēt treniņu darbam un mācībām, tad sākas atkal citas problēmas.

- Jūs esat stingrs treneris?

- Domāju, ka, salīdzinot ar iepriekšējo dzīves periodu, esmu mazāk stingrs. Tagad, kad audzēkņi ir sešpadsmit gadus veci, visu laiku nevar viņus dzīt un dresēt un turēt pārāk stingros rāmjos. Man vairāk patīk cilvēciskāka un demokrātiskāka attieksme. Es viņiem saku, ka esmu iedevis uzticības kredītu. Ja to neizmanto, paši vainīgi. Tad būs jāizvirza jauni noteikumi, lai sāktu domāt. Plānots, ka treniņi būs divas reizes dienā, bet uz to virzīsimies pakāpeniski. Sākumā ir viegli nokausēt puišus un tad zūd apetīte. Mēs pagaidām vēl eksperimentējam. Mums jārēķinās arī ar citām komandām, kas zālē trenējas futbolā, volejbolā un florbolā.  Mēs te tomēr esam jaunienācēji un nevaram ar kāju atspert durvis. Ja laika gaitā parādīsim, ka puiši no spēles uz spēli progresē, sezonas beigās ir daudz labāki, tad gan būs gandarījums. Pašlaik sevi ar humoru saucu par trenadžeri, kas nozīmē, ka komandā esmu treneris, menedžeris un reizē arī puišiem veltu uzmanību.  

- Dzīvošanas un treniņu apstākļi jums ir labi. Kā ir ar ēdināšanu?

- Pirmais solis ir, lai ēšana būtu regulāra. Otrs – lai pietiktu ēdiens, lai puiši nebūtu izsalkuši. Trešais solis būtu ēdienkarti vairāk pielīdzināt sportistu stingrajam režīmam. Pagaidām esam starp pirmo un otro soli, viss rit uz labo pusi. Trīs reizes dienā ēdam ģimnāzijas kafejnīcā, tur ēdiens ir kvalitatīvs un labā līmenī. Personāls ir ļoti atsaucīgs. Sākumā puiši pārmeta, ka ēdiena ir par maz, bet tagad man ir labs pretarguments – puiši bieži atļaujas neierasties uz brokastīm. Dāmas ir pagatavojušas ēdienu, bet paši neatnāk un saka, ka par maz. Protams, vecāki būs ar abām rokām par bērniem, es to bildi redzu no abām pusēm.

- Kā jums pašam patīk Valka?

-  Man ļoti patīk Valka. Pats esmu no Jūrmalas, tāpēc man patīk, ka te ir skaista daba. Esmu iemīļojis Zāģezeru. Vasarā sev izvirzīju mērķi – katru vakaru iet peldēties. To darīju līdz oktobra sākumam. Ceru, ka šogad vēl kādu reizi nopeldēšos. Viss te ir tuvu. Ģimenei ir viegli, jo bērnudārzs ir tuvu, nav sastrēgumu. Var aiziet pastaigāties uz mežu, ir svaigs gaiss. Pārceļoties uz Valku, mans mērķis nebija te izklaidēties, bet gan nopietni strādāt. Esmu uz Valku pārcēlies ar ģimeni, jo zināju, ka daudz un ilgi būs jāstrādā, daudz uzmanības jāvelta puišiem, kas visi lielākoties ir nepilngadīgi. Ja puiši ir pieņēmuši lēmumu, ka viņi grib būt profesionāļi un ar to pelnīt naudu, tikai priecāšos. Protams, tas nav pašmērķis, jo galvenais ir, lai viņi labi mācītos un izaugtu par labiem cilvēkiem.
Esmu runājis ar vietējiem sportistiem, un viņi uzskata, ka Valkā basketbolam ir zaļā gaisma. Iespējams, ka no pašvaldības gaidīju lielāku atbalstu, bet nav ko gausties, jāiet uz priekšu. Nav tā, ka naudu mums met nopakaļ, tāpēc jādomā radoši, kā pēc iespējas kvalitatīvāk noorganizēt treniņu procesu.

- Vai jums ir arī fizioterapeits?

- Teorētiski ir, bet viņš vairāk strādā ar basketbola komandu “Valka/Valga”. Esmu cilvēks, kurš saka, kā ir. Visu vasaru fizioterapeits aktīvi strādāja pie mums, bet, tiklīdz lielajai komandai sākās treniņprocess, viņam vairāk jāstrādā tur. Es neuzskatu, ka mums katru vakaru vajadzētu fizioterapeitu. Ritvars ļoti cenšas mūs regulāri apmeklēt un sniedz savu atbalstu.
Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.

Sports