Baikāla diženums apbur arī latviešu ģeogrāfus

"Redzēt Baikālu, - tas ir īpašs fīlings," iespaidīgāko mirkli 14 dienu ilgajā ceļojumā uz Sibīrijas dienvidiem, kur atrodas pasaulē lielākais saldūdens ezers, atceras valcēnietis Zintis Varts. Gandrīz katru gadu Zintis un launkalnietis Andris Klepers dodas ceļojumā uz vietām, kuras nav iekļautas tūrisma aģentūru piedāvātajos tradicionālajos maršrutos. Viņi jau pabijuši, piemēram, Kaukāzā, Altajā un Vidusāzijā, kur pārvietojās ar sabiedrisko transportu vai stopējot automašīnas. Šogad ceļojuma mērķis bija Baikāls un Rietumu Sajāni, kur abi ģeogrāfi uzkāpa virsotnē Munku Sardik (3491 metri).

Pirts vietā - kartupeļi ugunskurāVilciens Rīga - Maskava, avioreiss Maskava - Irkutska, bet tālāk - paļaušanās uz sabiedrisko transportu vai laipniem šoferīšiem. Nakšņošana - teltī, kuru ceļotāji slēja parkos, lielpilsētas Irkutskas nomalē, burjatu ciematā mājas pagalmā, ezera vai upes krastā. "Tas ir mūsu atpūtas nams," par telti joko Zintis. Jau agrāk Zintis un Andris secināja, ka attiecīgo reģionu un tā iedzīvotājus labāk var iepazīt, ceļojot individuāli, nevis grupā. Autobusā vai vilcienā nejauši sastapti ceļabiedri ielūdz ciemos, izmitina, pastāsta par sevi un vietu, kurā dzīvo. Šoreiz latviešu ģeogrāfi iepazinās ar burjatiem un viesojās viņu ciematā, kuru tūrisma firmas savā plānotajā maršrutā nez vai iekļautu.Arī sastapto cilvēku, it īpaši burjatu dēļ, latviešiem palicis atmiņā ceļojums uz Baikālu. Šai Sibīrijas pamatiedzīvotāju tautai ir sava autonomā republika Burjatija ar galvaspilsētu Ulanudi."Diezgan skarba dzīve," secina Zintis pēc viesošanās mazā ciematiņā pēc autobusā satiktas vietējās iedzīvotājas Zojas ielūguma. Kaut arī Zojas solījums par pirts izkurināšanu izrādījās maldinošs (pirts viņas vecāku mājās vispār nebija), tomēr šo un to no vietējo sadzīves ciematiņā ar eksotisku nosaukumu Elsazmurano ceļotāji redzēja. Pēc uzdāvinātā, burjatu ātri izdzertā Rīgas melnā balzama un piknika upes krastā jeb kartupeļu cepšanas ugunskurā vēlāk vakarā latvieši un burjati ilgi sēdēja un runāja par dzīvi.

Cūcības nemazina ezera diženumuTomēr iespaidīgākais brīdis Sibīrijas apceļošanā bija tad, kad skatienam pavērās Baikāls - pasaulē dziļākais un vecākais ezers, kas savas unikalitātes dēļ iekļauts UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas) Pasaules mantojuma sarakstā. Ezers vizuāli atgādina jūru, ar smilšu kāpām krastos."Diemžēl krievi nenovērtē Baikālu. Ja ezera glābšanā nebūtu iesaistījusies pasaule, tas jau sen būtu nenormāli piesārņots," spriež Zintis. Latviešu ģeogrāfus nepatīkami pārsteidza piedrazotā ezera apkārtne. Tāda tā bija vismaz tajā apvidū, kur viņi uzturējās. Piemēram, ceļotāji nakšņoja Selengas krastā, kas ir viena no vairāk nekā 300 Baikālā ietekošām upēm. "Uzcēlām telti upes krastā, bet apkārt - īsta miskaste, mēsli. Upē ūdens netīrs, smird. Diemžēl tas viss ietek Baikālā," iespaidos dalās Zintis. Paša ezera ūdeni ģeogrāfi dzēra nevārītu. Sliktu seku nebija.Nožēlojami netīrs izrādījies arī viens no Austrumsajānu kūrortiem Aršans, uz kuru cilvēki brauc turienes avotu ūdens dēļ. Tomēr pat cilvēku cūcības nespēj mazināt Baikāla diženumu. Tās sajūtas, kādas rodas, sēdot pie ugunskura šā ezera krastā, ir kaut kas īpašs, atzīst ceļotāji. Uz Baikālu brauc arī rietumeiropieši. Latvieši sastapa vācu tūristus, kuri sūrojās par izjaukto vizināšanos pa Baikālu ar "raķetes" tipa kuģi. "Reisu atlika, jo ezera vidū esot bijuši sešus līdz astoņus metrus augsti viļņi," skaidro Zintis un piebilst, ka Baikāls ir interesants ar to, ka tajā veidojas savs klimats augstā mitruma līmeņa dēļ. Baikālam ir pat savs muzejs. Tas atrodas pie Angāras - vienīgās upes, kura iztek no Baikāla ezera.

 

Sibīrijā sausiņus ēst nav pieņemtsBaikāla apvidus ceļotājiem ir interesants arī Sajānu kalnu dēļ. Latvieši uzkāpa Rietumu Sajānu virsotnē Munku Sardik uz Krievijas un Mongolijas robežas. "Pirmajā vakarā aptuveni divas stundas gājām augšup pa upi, to vairākkārt šķērsojot, jo upe meta zigzagus. Zābakus nomainījām pret sandalēm un bridām pāri," stāsta Zintis. "Otrās dienas rītā sākumā pašķīrāmies un aptuveni deviņas stundas gājām katrs pa sevi. Mums bija divas kartes, taču abas palika pie Andra. Uzgāju augstāk kalnos, tomēr jutu, ka tas nav pareizais ceļš, un devos atpakaļ. Palaimējās, - satiku trīs citus kalnos kāpējus un viņi parādīja, kur jāiet. Ja nebūtu viņu, varēja būt visādi, jo kalnos ir daudz līdzīgu vietu. Viegli apmaldīties. Beigās veiksmīgi pēc deviņām stundām satikāmies tajā pašā vietā, kur no rīta izgājām."Vēl viena ķibele atgadījās, kad Zintis kalnos pazaudēja fotoaparātu. Līdz ar to visas ceļojuma fotogrāfijas uzņemtas ar Andra fotoaparātu. Savukārt pats kāpiens Munku Sardik virsotnē latviešiem izdevās veiksmīgs. Uzklausot ceļā sastaptos baltkrievu alpīnistus, viņi izvēlējās kāpt kalnā pa grēdas akmeņu krāvumu, nevis pa ledāju, jo tad vajadzētu zābakus ar speciāliem stiprinājumiem. "Pa grēdu bija jāiet prātīgi, - ja akmeņi brūk, lai tie nenogāž lejā aizmugurē ejošo cilvēku. Mums stāstīja, ka šajos kalnos jau bijis letāls gadījums. Kad akmeņi ripoja lejā, kāds alpīnists nepaguva atlēkt malā un aizgāja bojā," saka Zintis. Ceļojuma laikā Andris un Zintis piedzīvoja vēl citas interesantus notikumus, piemēram, klausījās budistu mūku rituālu lūgšanas budistu templī Ivolginskas pilsētas apkārtnē, skrēja nakts orientēšanās sacensībās "Burjatijas kauss" Baikāla ezera kāpās un novērtēja sibīriešu viesmīlību. Vilcienā atpakaļceļā uz Irkutsku latvieši sastapa laipnu sibīrieti, kura brauca no Vladivostokas uz Krasnojarsku. "Sākām ēst sausiņus, taču viņa saka , - "Sibīrijā nav pieņemts ēst sausiņus, jo tas nozīmē nabadzību". Turpat vilcienā uzklāja galdu, pacienāja ar visu, kas bija somā."

Novados