Bailes nelīdzēs, taču zināšanas gan

Tikai retais šodien droši var apgalvot, ka cukura diabēta problēma nemūžam neskars ne pašu, ne tuviniekus, draugus vai kolēģus, jo diabēta pacientu skaits visā pasaulē strauji aug. Par laimi, aug arī medicīnas zinātnes izpratne par diabētu.

"Pirms gadiem divdesmit no diabēta pacienta prasīja tikai ļoti precīzi pildīt ārsta norādījumus. Tagad pacients mācās pats kļūt par savas slimības ekspertu, kurš ikdienā kontrolē situāciju. Līdztekus tam vēl ir arī jāievēro īpaši dzīvesveida nosacījumi," skaidro Latvijas Diabēta māsu apvienības biedre Ilze Garanča.- Cilvēks, kuram tikko diagnosticēts cukura diabēts, droši vien jūtas šokēts, dažs varbūt ir dusmīgs uz visu pasauli? - Tā patiešām mēdz būt. Psihologa skatījumā ir normāli, ka cilvēks izjūt pāridarījumu un negrib pieņemt šo stāvokli. Tāpēc personālam, kas strādā diabēta aprūpes komandā, ir jādara viss iespējamais, lai cilvēkam palīdzētu ar to samierināties un sadzīvot. Latvijas problēma ir tā, ka psiholoģiskās palīdzības bieži trūkst. - Daļai pacientu būtu jāsāk tieši ar psihologa palīdzību? - Es pat teiktu - visiem pacientiem. Diemžēl mums nav tieši diabēta jomā apmācītu psihologu, šai ziņā vēl esam tikai ceļa sākumā. Ir labi, ja diabēta apmācības speciālists papildus apgūst zināšanas psiholoģijā un vienkārši pēc savas dabas ir empātisks, tad var vieglāk iejusties pacienta situācijā un saprast viņu. - Vai diabēta apmācība ir sarežģīta? - Daudziem pacientiem sākumā tā šķiet, bet mana pieredze rāda: visu cilvēciski un vienkārši izskaidrojot, viņus var pārliecināt, ka tas ir vajadzīgs. Apmācība par cukura diabētu ir ilgstošs process, kas faktiski nekad nebeidzas. Apmācības speciālists ir kā bāka, kas rāda pareizo virzienu, bet tas ceļš ir ejams pacientam pašam. Kad viņš ir apguvis teorētisko pusi, tad mācās arī no savas personiskās pieredzes. - Vai pastāv īpašs diabēta pacientu izglītības centrs? - Agrāk bija apmācības centrs, kur diabēta pacienti varēja pavadīt noteiktu laiku un apgūt nepieciešamās zināšanas, izrunāt jautājumus par saviem medikamentiem un visu pārējo, saņemt psiholoģisku palīdzību. Šobrīd diabēta apmācība notiek medicīnas iestādēs, piemēram, Gaiļezera, Stradiņa, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Bet ļoti svarīgi ir saprast, ka valstī vajadzīgs tāds diabēta apmācības centrs, kur pacients nebūtu slimnīcas gaisotnes nomākts un kur akcents būtu likts tikai un vienīgi uz diabēta apmācību. - Acīmredzot pirmais cilvēks, no kura diabēta pacients saņem informāciju, ir ģimenes ārsts. Bet daudzi pie ārsta neiet gadiem, turklāt daļa ar to pat lepojas.- Tas ir raksturīgi cilvēkiem, kuriem atrod otrā tipa cukura diabētu tikai tad, kad jau attīstījušās vēlīnās komplikācijas. Apmēram 80 procentiem no visiem cukura diabēta pacientiem ir tieši šis slimības tips. Ilgu laiku var nebūt nekādu redzamu simptomu, diabēts izdara savu slikto darbu, bet cilvēks to saprot tikai tad, kad jau ir notikušas izmaiņas acīs, nieru un kāju asinsvados. Nereti viņš iet pie ārsta tieši ar sūdzībām par redzes pasliktināšanos vai tāpēc, ka sāp kāja, un tad asinīs konstatē paaugstinātu cukura līmeni, kas liecina, ka cukura diabēts ir jau gadiem. Šādu situāciju būtu mazāk, ja cilvēki sekotu savai veselībai un to regulāri pārbaudītu pie ārsta. - Kāda vecuma cilvēkiem diabēta risks ir raksturīgs visvairāk? - Agrāk bija pierasts uzskatīt, ka otrā tipa cukura diabēts attīstās pēc 40 gadu vecuma, bet līdz tam galvenokārt ir pirmā tipa diabēts. Diemžēl mūsdienās otrā tipa diabēts sastopams jau krietni jaunākiem cilvēkiem un tikpat labi ar pirmā tipa diabētu var saslimt arī vēlīnākā vecumā, tāpēc īpaši koncentrēties uz vecumu nevajadzētu. Neaizmirsīsim, ka darbojas arī citi riska faktori: iedzimta nosliece uz šo slimību, liekais svars, sēdošs dzīvesveids, neveselīgs uzturs. - Ja nu patiešām galīgi nav laika iet pie ārsta, vai nevarētu sākt ar regulāru cukura līmeņa noteikšanu asinīs? - Ieskatam tas var noderēt, taču nevajadzētu doties uz analīzēm tukšā dūšā, jo tad bieži vien cukura līmenis asinīs ir normāls, bet pirmos aizkuņģa dziedzera darbības traucējumus vislabāk varam atklāt, izmērot cukura līmeni asinīs divas stundas pēc ēdienreizes. Normāls cukura līmenis veselam cilvēkam tukšā dūšā ir 3,3-5,6 milimoli litrā (mmol/l); pēc ēdienreizes tas paaugstinās jebkuram cilvēkam, arī veselam, tomēr nepārsniedz 7 mmol/l. Ja divas stundas pēc ēdienreizes tas ir augstāks par 7 mmol/l, tad vajadzētu konsultēties pie ģimenes ārsta vai endokrinologa. Ārsts nozīmēs papildu izmeklējumus, pēc kuriem var secināt, vai cukura līmenis ir tikai epizodiski paaugstināts vai jau pastāvīgi augsts. - Tātad cilvēkam, kuram atklāts diabēts, jārēķinās ar to, ka būs nepieciešamas dzīvesveida izmaiņas. Kas turpmāk būs citādi? - Tas vispirms ir atkarīgs no cukura diabēta veida. Pirmā tipa diabēta pacienta dzīvība ir tieši atkarīga no insulīna injekcijām. Otrā tipa diabēta pacients tiek ārstēts vai nu ar tabletēm, vai ar insulīnu, no kura viņa dzīvība nav tieši atkarīga. Ja otrā tipa diabētu izdodas atklāt pavisam agrīnā stadijā, reizēm pietiek tikai ar diētu, fizisko slodzi, svara samazināšanu. Katrs gadījums ir individuāls. Pirmā tipa cukura diabēta pacientam vajadzīga rūpīga apmācība par to, kā injicēt insulīnu, jo katru dienu jāveic vairākas šādas injekcijas. Organisms pats insulīnu neražo. Tāpat viņam jāiemācās noteikt sev cukura līmeni asinīs, jo arī tas jādara vairākas reizes dienā. Uzturā būtībā aizliegts nav nekas, bet svarīgi ir mācīties uztura plānošanu, iegūt izpratni par tā sauktajām maizes vienībām. Būs jāapgūst arī fiziskās slodzes plānošana, lai neizraisītu krasas cukura līmeņa svārstības. Otrā tipa cukura diabēta gadījumā izmantojam tā saucamo pakāpenisko stratēģiju. Ja tas atklāts ļoti agri, tad, kā jau teicu, var veiksmīgi ārstēties vai nu tikai ar diētu un fizisko slodzi, vai ar tabletētiem medikamentiem, kas palīdz darboties cilvēka paša insulīnam. Otrā tipa cukura diabēta gadījumā pamatproblēma ir insulīna nespēja pilnvērtīgi strādāt - to sauc par insulīna rezistenci. Aizkuņģa dziedzera sekrēcijas traucējumu dēļ jāievēro īpaša diēta, ļoti svarīgi ir mazināt lieko svaru, lietot uzturu, kas bagāts ar balastvielām, lai cukura līmenis pēc ēdienreizes nepaaugstinātos strauji. Nāksies ēst biežāk, bet mazākām porcijām. Ir arī gadījumi, kad otrā tipa cukura diabēta pacientiem nozīmē insulīnu, reizēm jau tūlīt pēc slimības atklāšanas. No tā nevajag baidīties. Insulīns mūsdienās ir fizioloģiski ļoti pielāgots.

Veselība