Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ilgtspējīga dārzkopība – permakultūra

Senāk cilvēki bieži saimniekoja ilgtspējīgi - vietējie meistari būvēja mājas no tuvējā apkārtnē nocērtamiem kokiem. Liela daļa augļu un dārzeņu tika izaudzēti uz vietas. Viss bija vienkārši un dabiski - gadu tūkstošiem nebija citu iespēju, kā dzīvot saskaņā ar dabu, ievērojot tās ritmus un cienot tās resursus. Līdz pat industriālajai revolūcijai, kas pavēra jaunas iespējas un radīja nebijušus riskus. Šodien mēs esam iepazinuši modernā dzīvesveida priekšrocības, bet zinātne  brīdina par šāda dzīvesveida sekām. Ignorēt to vairs nav iespējams, tāpēc jādodas tālāk attīstībā, apvienojot senās vērtības un prasmes ar mūsdienu zināšanām un iespējām.

Harmonijā ar vidi

Permakultūru var uzskatīt gan par neformālu kustību alternatīviem sociālajiem ideāliem, gan par dabas un ekoloģijas arhitektūru. Tādējādi to var vienlīdz labi pielietot lauksaimniecībā, atdarinot dabas modeļus un principus, kā arī apdzīvoto vietu projektēšanā, tiecoties uz mērķi radīt stabilas, produktīvas sistēmas, kas nodrošina cilvēku vajadzības, harmoniski integrējot tās apkārtējā vidē. Šodien atslēgvārdu “permakultūra” mēdz izmantot daudzkārt: dārzniecībā, ekociematos, apmācību programmās un kursos, domubiedru tīklos, pārmaiņu iniciatīvās (Transition Initiatives) utt. Permakultūra vienlaikus ir filozofija, principu un paņēmienu komplekss, visaptveroša pieeja dzīvesveidam, projektēšanai un plānošanai. Tā tiek aktīvi praktizēta un pasniegta visos ievērojamākajos pasaules ekociematos: Tamera (Portugālē), Findhorn (Skotijā), Sieben Linden (Vācijā), Damanhur (Itālijā), Suderbyn (Zviedrijā) un arī Latvijā.

Nezāļu fane 

Lai saprastu permakultūras būtību un īstenošanu Latvijas apstākļos, vērsāmies pie Apes novada dārzkopes un, kā viņa pati sevi dēvē, nezāļu fanes, Dainas Bindes. Viņa, savulaik dzīvodama Anglijā, ieinteresējusies par meža dārziem. “Biju Martin Crawford Forest gardens (Martina Kravforda meža dārzi), kur viņš izmanto meža struktūru, lai audzētu ēdamos augus dažādos “stāvos”. Sākot ar saknēm, zemsedzes augiem, tad - ēdamos krūmus un visbeidzot kokus. Latvijā pēdējais līmenis laikam nebūtu efektīvs, jo zem biezu koku lapotnes īsti nekas negrib augt,” stāsta D. Binde.

Zemei vajag mētelīti

Dārzkope D. Binde soli pa solim veiksmīgi skaidro, kas tā permakultūra  par “zvēru”. Viņas definīcija ir pavisam vienkārša – dzīvošana un arī saimniekošana sadarbībā ar dabu. “Tā ir auglības saglabāšana, veidojot dažādus kom­postus. Ja mēs izmantotu mizas no virtuves, nopļauto zāli, nobirušās lapas un visu citu, kas izgaist sadaloties, nevajadzētu pirkt minerālmēslus, kas nu jau tā piesārņojuši ūdeņus, ka atvasarā reti kur var droši peldēties. Tāpat kā mums nepatīk staigāt plikiem, tāpat arī augsne jāapsedz vai nu ar dzīviem augiem, vai ar mulčējamo materiālu. Mulča zemei ir kā mētelītis, un mums vajag to saglabāt. Tā kā mums ir smilšaina augsne, viss ātri izžūst un izskalojas. Ar vecu zāli un sienu panāku brīnumainus rezultātus.  Pamatdoma – apklāt zemi, un tad arī augiem pietiek barības, mitruma un siltuma,” stāsta D. Binde.

Soli pa solim

Viņa skaidro, ka būtiskākās dārzkopja problēmas ir lietus, sausums, nezāles, kaitēkļi, slimības, salnas, meža zvēri. Taču permakultūras saimniekošanas metode līdz minimumam samazina visas šīs pro­blēmas, jo nav nepieciešamas nekādas dziļas aršanas vai rakšanas, nepieciešama vien minimāla ravēšana un laistīšana. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc darbu netrūkst. D. Binde dalās pieredzē, kā pati īstenojusi permakultūras praksi savā dārzā.

D. Binde nenoliedz, ka, darbojoties šādā tehnikā, uzsvars netiek likts uz skaistumu un estētismu, bet tas netraucē galvenajam – iegūt ražu samērā vienkāršā un, svarīgākais, videi draudzīgā veidā. 

“Roku darbs ir vajadzīgs, uzliekot kompostu un mulču,  bet, veidojot saikni ar savu dārziņu, kur nemokāmies, bet izbaudām, gūstam labumu sev un dodam svētību dabai. Tāpēc iesaku ikvienam rušināties gudri un dabai draudzīgi,” pieredzē dalās permakultūras lietpratēja Daina Binde.

FAKTI

20191001-1143-permakultura.jpg

  • Tulkojumā - “permanent agriculture” (angl.) nozīmē “ilgstspējīga dārzkopība”.
  • Permakultūra dēvēta arī par “slinko dārzkopību” - sākumā jāizveido sistēma, un pēc tam jāpieliek daudz mazāk pūļu, lai dārzu uzturētu.
  • Galvenais mērķis – iegūt optimālu ražu ar vismazāko nelabvēlīgo ietekmi uz vidi.



Permakultūras zonas

20191001-1143-permakultura-1.jpg

  1. zona  – mājas, ēkas.
  2. zona – garšaugi, piemājas augi.
  3. zona – dārzeņu vagas, daudzgadīgie dārzeņi.
  4. zona – ogu krūmi.
  5. zona – meža dārzs (lazdas, aronijas, korintes un citi krūmi, koki).


20191001-1144-permakultura-2.jpg
Plusi dabiskajai mulčai:

  • nomāc nezāles,
  • baro augus,
  • aiztur mitrumu,
  • dod barību mikroorganismiem.


Mīnusi:

  • vajag daudz materiāla (siens, zāle, lapu koku skaidas, kartons, kokvilnas lupatas),
  • regulāri jāatjauno,
  • peles var apgrauzt kartupeļu bumbuļus (kad uzkrāj rezerves ziemai).


Laba dārzkopības prakse tiem, kuriem nav laika

20191001-1137-lilija-kukle.jpg

Lilija Kukle, kura dzīvo Alūksnes novada Jaun­alūksnes pagastā, uzsver, ka dārzkopība nav viņas kvēlākais aicinājums, bet permakultūras prakse tiek piekopta tādēļ, ka garšo savs gurķis, tomāts no dārza, kas nav apstrādāts ar ķīmiju.

“Šāda saimniekošana aizsākās apmēram pirms pieciem gadiem, kad, aizejot dzīvot uz laukiem, īpašumā bija liels dārzs. Samazinoties algām, nācās strādāt vairāk un dārza darbiem man vairs neatlika tik daudz laika. Vajadzēja kādu palīgu - strādnieku, kurš ravē dārzu. Saprotot, ka tik liels ražas apjoms nav nepieciešams, samazināju dārza lielumu. Kad pagalmā tika nopļauta zāle, to lika nevis kompostā, bet pa vidu vagās, atstājot nelielu atstarpi no dēstījumiem. Zāle plānā kārtā tiek likta vietās, kur visvairāk aug nezāles. Sezonas laikā pēc katras pļaušanas sanāk pat vairākas kārtas. Tādā veidā saimniekojot, izdodas ieekonomēt laiku uz ravēšanu, nav jādomā par mēslojumu, jo tāds vairs netiek izmantots. Nākamajā gadā zemi ar visu klājumu var viegli uzrakt ar lāpstu, jo pa ziemu viss ir sadalījies un kļuvis par foršu materiālu pavasarī. 

Mūsu dārzā ir sīpoli, maurlociņi, dilles, sīpolloki, pupiņas, gurķīši, viss aug ļoti abi un augiem patīk. Pilnībā pietiek savām vajadzībām. Man svarīgākais ir tas, lai man ir dārzs, kas neprasa tik daudz laika, kā arī, lai būtu iespējams visu veselīgo izmantot ikdienas pārtikā. Protams, ravēšana pilnībā neizpaliek, bet tagad dārzā parādās tādas nezāles kā nātres, gārsa. Vislabākais šāda veida dārzu kopšanas praksē ir tas, ka rezultātā var iegūt bagātīgu zemi un dārzeņi ir paēduši. Zinu, ka ir cilvēki, kuri izmanto salmus, bet mana dārza dabīgais mēslojums ir svaigi pļauta zāle. Šis ir praktisks veids tiem cilvēkiem, kuri ir aizņemti ikdienas darbos,” ar savu pieredzi dalās L. Kukle.


Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

20191001-1122-lvaf-logo-mazs.jpg

Rūpēsimies par vidi