Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kas vienam lieks, citam noderīga manta

Bieži vien par lietoto apģērbu un citu preču veikaliem daļa sabiedrības rauc degunu, uzskatot, ka tie parāda mūsu labklājības un finansiālo iespēju līmeni. Skarbākais viedoklis – tie esot nabadzības rādītāji un veicinātāji. Taču mūsdienīgākas filozofijas piekritējiem, kuriem tuvāks minimālisms, taupīgums un vēlme mantas turpināt lietot, piešķirot tām otro vai kārtējo dzīvi, šādus veikalus nokristījuši par zelta bedrēm.

Konteinerā vairs nemet

Pēdējo gadu laikā “zero waste” jeb bezatkritumu dzīvesveids un filozofija ir uzņēmis plašus mērogus un vērienu, ļaujot attīstīt dažādas inovatīvas idejas sadzīvē un arī sabiedriskās jomās. Vaiņodes Garāžas un bēniņu mantu noliktava pat visas valsts mērogā ir viens no pirmajiem piemēriem, kas aizsāka šo kustību. Jau salīdzinoši sen – kad pasaulē parādījās pirmie nopietnie signāli par nepieciešamību meklēt veidus, kā nepakļauties lielražošanas radītajām sekām un ietekmei uz cilvēkiem. 

Vaiņodes novada iedzīvotāja, pensionāre Edīte Jonuša uz Garāžas un bēniņu mantu noliktavu, kas savu darbību sākusi 2009. gadā, katru dienu nāk kā uz darbu. Nu jau rit 11. gads, kopš darbojas šī vieta, kur vieni var atnest sev liekās un nevajadzīgās mantas, bet otri – paņemt tās par brīvu vai par simbolisku samaksu un izmantot vēl, negādājot jaunas un stipri dārgākas preces. “Te mantas nonāk otrreizējā vai jau vairākkārtējā lietošanā. Šis, īsāk sakot, ir otrreizējo izejvielu punkts,” vietas filozofiju raksturo E. Jonuša un priecājas: “Cilvēki zina, ka var mantas nemest ārā konteinerā, bet atnest vai atvest uz šejieni – sākot no zeķēm un bērnu mantām un beidzot ar veļasmašīnu. Kādam tās var noderēt.” 

Noliktavas uzraudzei īstenībā esot žēl, ka šādām vietām jāpastāv. Jo statistika rāda, ka šo pakalpojumu izmanto daudzi. “Pagājušajā gadā noliktavā kaut ko nopirkuši vai kādu mantu atnesuši 1900 cilvēki. Uzskaitījumā klāt nav tie, kuri paņem preces, kas izliktas bezmaksas plauktos,” norāda E. Jonuša. Šogad līdz novembra vidum uzskaitīti 1783 cilvēki, kuri nodevuši un paņēmuši kādas mantas. “Tā ir brīvprātīga iniciatīva. Mēs nepelnām, bet mums ir mērķis palīdzēt cilvēkiem – ja vienam nav vajadzīgs, tad otrs var tieši to un tādu mantu meklēt,” viņa uzsver.

Ikdienā E. Jonuša noliktavas telpās, kas tiek īrētas no Patērētāju biedrības, stellēs auž auduma paklājus. “Materiāls ir tikai no otrreizējām izejvielām – tās ir apģērbu auduma strēmeles. No vecām džinsa biksēm rodas tekstila bizes, kas arī pārtop paklājos. Tāpat te, izārdot adījumus, top vilnas dzijas kamoli. Dzija, kā zināms, ir dārgs materiāls. Vietējās adītājas zina, ka te dziju var dabūt. Ir rokdarbnieces, kuras ada sociālajam dienestam, tām dziju dodam bez maksas.”

Klondaika amatierteātrim

Vaiņodes mantu noliktavā ziedo un par simbolisku samaksu iegādājas pārsvarā apģērbu. “Cilvēki meklē ziemas apģērbu, darba drēbes. Vīri zina, ka šeit var dabūt slaukāmo materiālu, kas nepieciešams tehniskajiem darbiem. Tāpat bieži pie mums nonāk trauki, ko vairs nevajag un nelieto. Ir gadījumi, ka cilvēks pie mums nāk tik ilgi, līdz atrod 11 vēl veselajām glāzēm tieši tādu pašu divpadsmito trauku.”

Bieži noliktavu izmanto vietējais amatierteātris. Kultūras pasākumu vadītāja Daiga Tihomirova teic, ka “pie meitenēm noliktavā ir īsta Klondaika”. Tur ir mantu dažādība: vienmēr var atrast vajadzīgos atribūtus – dekorācijas, mēbeles, apģērbu. 

E. Jonuša apstiprina, ka ne tikai amatierteātris ir pastāvīgais noliktavas klients. “Te nāk arī pirmsskolas vecuma bērnu mammas, kuras meklē maskas vai atrod kādu atbilstošu materiālu, no kā tās izgatavot. Mantas te tiek tirgotas par ļoti simbolisku samaksu. Ir reizes, kad lietoto preču devējs pats norāda, ka vēlētos kādu simbolisku naudiņu saņemt. Kad manta nonāk pie jaunā īpašnieka, uzreiz zvanām tās devējam, ka var braukt pakaļ naudiņai.” 

Noliktavā nonāk gan kvalitatīvas mēbeles, gan arī saldētavas, ledusskapji un cita sadzīves tehnika. Preces tiek pārbaudītas, vai ir darba kārtībā.

Pietaupa neparedzētajam 

E. Jonuša atzīst, ka cilvēki ļoti novērtē anonimitāti. “Nevienam jau nepatīk atzīt, ka nepieciešama šāda veida palīdzība – ka viņš te nāk ko iegādāties vai ko atnesis.” Ļoti reti mantu devēji pieprasot sev naudu par bērnu precēm. Tā jaunas ģimenes tikušas pie ratiņiem un citām noderīgām lietām. Tāpat ir lietas, ko noliktavas pārzines vienkārši nepārdodot, jo mantām ir augsta emocionālā vērtība, piemēram, gleznas. E. Jonuša neslēpj, ka noliktavas krājumos ir mantas gadījumiem “ja nu kādam kaut kas”. Tie, piemēram, ir palagi un segas, kā arī uzvalki un krekli sēru gadījumiem, lai ar godu apglabātu Mūžībā devušos cilvēku, kuram nav atbilstoša apģērba.

Zina arī ārpus novada

E. Jonuša novērojusi, ka mantu noliktavas apmeklējums ir cieši saistīts ar ekonomiskajiem procesiem valstī. Vērojot apmeklētāju skaita izmaiņas pa gadiem, viņa secinājusi, kad ir “lūzuma periodi”.

Pārzine norāda, ka viņai un kolēģei Vizmai Puļķei mantu noliktava pašām ir lieliska iespēja būt sabiedrībā, nesēdēt četrās sienās. “Vienlaikus nepamet tā siltā sajūta, ka esi darījis labu darbu citiem,” viņa atzīst. Turklāt iniciatīvu novērtē ne tikai vietējie Vaiņodes novada iedzīvotāji, mantu devēju lokā ir arī rīdzinieki, saldenieki, kuldīdznieki. “Viņi mūs zina. Daudz labprātāk vedīs uz šādu zināmu vietu, kur var dot un ņemt, nekā labas mantas nonāks konteineros vai vispār nezinās, kur likt.”

Noliktavā daži vietējie audzētāji realizē kartupeļus, ķiplokus un medu. Prece atbilst visām Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām. “Cilvēki novērtē, ka tā ir vietējā prece un ka te varēs to nopirkt vienmēr un nedaudz lētāk nekā, piemēram, tirgū.”

Atrod trūkstošo

Ņemot vērā veikala ikdienas piepildījumu, ziedotāju un pircēju aktivitāti, Liepājā astoto gadu sabiedriski nozīmīgu lomu spēlē labdarības veikals “Otra elpa”. Latvijā šo veikalu tīkls darbojas jau desmit gadu. Iepriekš veikals Liepājā ietirgoto naudu ziedoja kādam konkrētam mērķim – piešķīra līdzfinansējumu kādam sociālam projektam, taču no šā gada viss ietirgojums nonāk Latvijas Bērnu slimnīcas fondā. 

Pārdevēja Linda Langbauma-Treilība vērtē, ka ejošākā preču kategorija gan ziedotāju, gan pircēju vidū ir apģērbs. “To var redzēt pēc veikala preču sortimenta,” viņa norāda. 

Veikalam bez atlīdzības var ziedot visādas mantas – ierobežojumu nav. “Ja mantas ir liekas un nolemts tās atdot mums, galvenais, lai tās ir tīras.” Veikala darbinieču pieredzē ir gadījumi, kad radusies sajūta, ka ziedotājs uz veikalu atnesis nevis mantas, bet miskastes saturu. “Man pat negribas teikt un atcerēties to gadījumu, bet mantās bija netīras apakšbikses. Tas ir bijis pats trakākais. Taču ziedotāju maisiņos bieži ir netīras bērnu drēbes. Ja redzi, ka to nevar vairs izmazgāt, izmanto mājās kā lupatu! Kam mēs varam palīdzēt ar netīrām drēbēm? Ļoti bieži ir bijis tā, ka tiek atnestas lietošanai vairs nederīgas drēbes.”

No saziedotajām labajām un kvalitatīvajām drēbēm un apaviem tikai maza daļa nonāk tirdzniecībā. Lielākā daļa ziedojumu aizceļo uz Liepājas sociālajām mājām, pie maznodrošinātajiem iedzīvotājiem un dzīvnieku aizsardzības biedrībai “Liberta”. “Cenšamies palīdzēt ar mantām tiem, kuriem vien varam un vajag.”

L. Langbauma-Treilība norāda, ka veikalā cilvēki arvien atrod ko vērtīgu arī grāmatu plauktos, dažādus sīkumus, krikumus un suvenīrus. “Cilvēks meklē to, kā viņam pietrūkst, un bieži to atrod šeit. Kādam pircējam mājās bija divi svečturi, te viņš atrada trešo. Tāpat ir gadījumi, kad cilvēki atved ļoti daudz vērtīgu trauku, jo iegādājušies citus.” 

Turklāt veikalā iegādātās mantas tiek piedāvātas ielikt jau lietotos plastmasas maisiņos, kuros ziedotāji atnesuši mantas.

Nes kažokus un pērles

Faktors, kas liek cilvēkam ziedot, pēc L. Langbaumas-Treilības domām, ir sajūta, ka kādam palīdzi. “Man pašai, strādājot veikalā, ir sajūta, ka man ir aizmugure. Pieņemu pircēju, samaksāju, zinu, ka tā naudiņa aiziet bērniem. Ziedotāji piepilda mantu kasti, es šķirojot jau apzinos, ka daļa mantu aizies cilvēkiem, kuriem šobrīd nav atbilstošu drēbju, ko vilkt mugurā.”

Ziedotāji, pēc veikala pārdevējas domām, ir aktīvi un atsaucīgi. Bieži ziedotās mantas viņi atstāj pie veikala durvīm. “Ziedo tiešām ļoti daudzi. Ir, kas atnes mazu maisiņu, ir reizes, kad piebrauc mašīna un mantas tiek nestas un nestas. Nekad nevaram paredzēt, kāda būs diena.” Daudzi jau kļuvuši par pastāvīgajiem ziedotājiem. 

L. Langbauma-Treilība secina, ka katram preču veidam ir sava cenu amplitūda – jo lieta kvalitatīvāka, jo augstāka cena. Pārdevējas ievērojušas, ka ļoti bieži tagad ziedojumos tiek nestas gana ekskluzīvas preces. “Vairumā mums nonāk kažoki. Mums liekas, ka tā ir tāda ekskluzīva lieta, bet cilvēki tagad tās vienkārši atdod.” L. Langbauma-Treilība prāto, ka tas saistīts ar cilvēku domāšanas maiņu, humānu attieksmi pret dzīvniekiem un kažokzvēru biznesa nosodījumu. 

Vēl starp ekskluzīvām mantām bijuši kristāla trauki, sudrablapsas āda. Tagad veikala ekskluzīvo lietu vitrīnā nonākusi upes pērļu kreļļu virtene.


20191121-1053-lvaf-logo-mazs.jpg

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

Vides projekti