Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Misija – būt par īpašu vietu dabai un cilvēkiem

Ja ir nodoms līdz tumšajam un drēgnajam rudenim vēl paceļot pa Latviju, tad ir vērts apskatīties, kādus apskates objektus un dabas takas piedāvā Ziemeļvid­zemes biosfēras rezervāts, – lielākā no Latvijas īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, kas izveidota ar mērķi būt par īpašu vietu gan dabai, gan cilvēkiem.

Salīdzinājumā ar citām līdzīgām teritorijām šā rezervāta koncepts ir īpašs un atšķirīgs – tā ir unikāla iespēja veidot  līdzsvarotu platformu starp dabas saglabāšanu, kultūrvēsturisko mantojumu un ekonomisko attīstību.

Kuru dabas taku izvēlēties?

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts (ZBR) atrodas Vidzemē un aptver 24 dabas liegumus (cilvēku maz pārveidotas un saskaņoti apsaimniekotas platības, kurās aizsargā retas vai izzūdošas sugas vai biotopus), vienu dabas parku un divas gandrīz pilnībā aizsargājamas jūras teritorijas: Ainaži–Salacgrīva un Vitrupe–Tūja. 

Vairāk nekā pusi no ZBR sauszemes daļas aizņem meži un purvi, kuru aizsardzībai izveidotas 20 no pavisam 28 rezervāta īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām.

Tūristiem pievilcīgi apskates objekti ir, piemēram, Randu (piejūras) pļavas, Vidzemes akmeņainā jūrmala ar Devona klinšu atsegumiem jūras krastā,  neskarti purvi un spilgtā lašupe Salaca, kas savu 95 kilometru garo tecējumu sāk Burtnieka ezerā un ietek Baltijas jūrā. Skaistākie skati paveras Mazsalacas tuvumā, jo tur upes krastos ir daudz iežu atsegumu (Bezdelīgu, Neļķu, Dauģēnu klintis) un alu (Eņģeļu, Velna, Govs un citas). Iespaidīga ir Skaņākalna klints –  visgludākā lielā klints Latvijā ar unikālu akustisko efektu. Lejpus Staiceles, kur upes plūdums kļūst straujāks,  upes līkumā kā izvirzīts klinšains rags paceļas Pietraga Sarkanās klintis.

Tiem, kuri paši vēlas izzināt dabas vērtības Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ieteicams doties uz kādu no ZBR teritorijā esošajām dabas takām (sīkāka informācija ir pieejama Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā www.daba.gov.lv).

Jārēķinās, ka taku labiekārtojuma līmenis ir atšķirīgs. Atkarībā no apsaimniekotāja iespējām un izveides nolūka dažās  var ērti pastaigāties pa dēļu klājumu vai taciņām, bet citās atsevišķi posmi var līdzināties  sacensībām ar dažādu šķēršļu pārvarēšanu. Dažās takās ir arī iespēja vērot apkārtni no skatu torņiem un platformām, piemēram, Randu pļavās, Niedrāju-Pilkas, Sedas un Oleru purvu takās un Burtnieka ezera krastā esošajā Silzemnieku skatu tornī.

Palīdz ikgadējās Ceļotāju dienas

Dabas aizsardzības pārvaldei  ir kāda laba tradīcija, lai sabiedrībai popularizētu ZBR dabas un kultūras vērtības, – jau trīs gadus pēc kārtas  sadarbībā ar novadu pašvaldībām tā organizējusi ZBR Ceļotāju dienas. Šogad  Ceļotāju dienas notika 24. un 25. augustā, to  piedāvājumu raksturoja divi stūrakmeņi: dabas un kultūrvēstures daudzveidība un videi draudzīga saimniekošana.

“Ziemeļvidzeme ir daļa no apkārtējās dinamiskās pasaules, tādēļ šī gada ZBR Ceļotāju dienu vadmotīvs bija “Veidojam labāku klimatu!”, ar to saprotot gan savstarpējo saskarsmi un apmaiņu ar zināšanām, gan saimnieciskās darbības klimata uzlabošanu, gan arī darbības klimata izmaiņu nelabvēlīgo ietekmju mazināšanai un pielāgošanai,” teic ZBR koordinatore Arta Krūmiņa.

Divu dienu garumā ikviens varēja atrast un izvēlēties sev piemērotus un interesantus pasākumus un aktivitātes – pārgājienus, velobraucienus, viesošanos lauku saimniecībās, vides izziņas darbnīcas un pat neparastas ekspedīcijas, piemēram, doties pa vilku pēdām Sedas purvā, kas ir Smiltenes un Valkas novadu iedzīvotājiem tuvākais ZBR teritorijā esošais dabas liegums.

“Par šā gada ceļotāju dienām  apkopojums vēl tikai top, bet noteikti var teikt, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, aktivitāte ir krietni pieaugusi – gan vairāk pasākumu un aktīvāki uzņēmēji, gan daudz vairāk apmeklētāju. Daudzi no satiktajiem atzīst, ka ir lepni, ka dzīvo Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā, un bija zinoši par šīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas nozīmi,” teic Maija Rēna, Dabas aizsardzības pārvaldes Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas mediju attiecību eksperte.

Vilina neapgūtas vietas

Tam, ka ZBR Ceļotāju dienas iegūst arvien lielāku popularitāti, piekrīt arī Limbažu novada pašvaldības aģentūras “Lauta” vadītāja  Ilze Millere, redzot, ka pasākumā piedalās arvien vairāk cilvēku (šās aģentūras struktūrvienība ir arī Limbažu tūrisma informācijas centrs). Šogad Limbažu pusē Ceļotāju dienas aizveda pārgājienā apkārt Augstrozes Lielezeram.

Strādājot tūrisma centrā, Ilze Millere ievērojusi, ka katru gadu lielāka kļūst cilvēku interese doties dabā, un atzīst, ka ZBR Ceļotāju dienas ir lieliska iespēja pabūt tādos objektos, kas ikdienā nav pieejami, un uzzināt jaunu informāciju no speciālistiem, kuri šajā pasākumā iejūtas gida lomā. Piemēram, pārgājiens apkārt Augstrozes Liel­ezeram tūrisma apritē vēl netiek piedāvāts, jo tur pagaidām vēl nav atbilstošas infrastruktūras atšķirībā no Augstrozes pilskalna, uz kuru ved akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” apsaimniekota lab­iekārtota taka.

“Domāju, ka tāpēc arī šajās Ceļotāju dienās bija liela atsaucība, – objekts ir interesants un nav apgūts,” par Augstrozes Lielezeru saka I. Millere.

Viņa atzinīgi vērtē ZBR organizētās Ceļotāju dienas arī tāpēc, ka tās izglīto cilvēkus pret dabu izturēties atbildīgi, saudzīgi.
“Taču noteikti jāsāk jau no ģimenēm, kad lielie ved mazos dabā, rāda un stāsta, ka to, ko aiznesam dabā, pēc tam nesam atpakaļ  un atkritumus aiz sevis neatstājam, tāpat neko lieki nelaužam un nebradājam. Tālāk jau ir skolas ar saviem informatīvi izglītojošajiem pasākumiem. Var jau redzēt,  ka situācija lēnām uzlabojas. Ja kādreiz dabas objektos mēģināja maksimāli salikt  atkritumu tvertnes,  tad šobrīd  tendence ir izlikt zīmes ar norādi, lai to, ko cilvēks atnesa, pats arī aiznes projām,” stāsta I. Millere.

Rezervāta atbalsts – katedra Vidzemes Augstskolā

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātam ir potenciāls kļūt par ilgtspējīgas attīstības modeli, kurā dabas saglabāšana iet roku rokā ar ekonomisko attīstību, taču bez vietējās sabiedrības iesaistes un valdības finansiāla atbalsta ZBR attīstība nav pilnvērtīgi iespējama, konferencē pirms diviem gadiem atzinuši eksperti.

“Intensīvi strādājam, rakstām projektus, lai sasniegtu savus uzdevumus,” teic A. Krūmiņa un kā pozitīvu piemēru nosauc šogad februārī Vidzemes Augstskolā Valmierā atvērto starptautiski atzīto Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas  (UNESCO) katedru “Biosfēra un cilvēks”. Katedra atvērta ar mērķi veicināt biosfēras rezervāta idejas izpratni sabiedrībā, kas līdz šim ir neliela, un stiprināt  ZBR  pārvaldītājas Dabas aizsardzības pārvaldes un Vidzemes Augstskolas sadarbību, kāda pastāv jau daudzu gadu garumā.
“Tagad daudz lielākam skaitam studentu būs iespēja pievērsties pētniecībai saistībā ar biosfēras rezervāta darbību. Tas ir viens no gada redzamākajiem un lielākajiem notikumiem,” ir gandarīta A. Krūmiņa. Tas viss kopumā veicinātu Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta kā ilgtspējīgas attīstības un inovāciju teritorijas attīstību.

Tagad Dabas aizsardzības pārvalde meklē ZBR potenciālos sadarbības partnerus ārzemēs – viens projekta pieteikums jau ir iesniegts Igaunijā. Ja tas izdotos, tad pārrobežu sadarbība notiktu ne tikai biosfēras rezervātu speciālistu, bet arī iedzīvotāju, piemēram, mājražotāju starpā, piebilst A. Krūmiņa.

“Visā pasaulē ir svarīgs vietējo cilvēku un pašvaldību atbalsts un vēlme līdzdarboties. Mēs, Dabas aizsardzības pārvalde, esam valsts institūcija, bet nevaram neko izdarīt bez vietējo iedzīvotāju atbalsta un līdzdalības. Taču ar to, ka Latvijā ir tāds Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts, varam ļoti lepoties. Ir  daudzas citas valstis, piemēram, bagātā Norvēģija, kas stāv rindā, lai viņiem būtu kaut viena tāda īpaši aizsargājama dabas teritorija.  Biosfēras rezervāti ir ļoti laba platforma, lai veidotu harmoniskas attiecības starp dabas saglabāšanu, cilvēkiem, kas šajā teritorijā dzīvo, starp vietējo kultūrvēsturisko mantojumu un ekonomiku. Tas ir jāizmanto, turklāt ilgtspējīgā konceptā,” uzsver A. Krūmiņa.

Vai zināt, kas aug jūsu apkārtnē?

Lai labāk izprastu vides un cilvēku praktiskās darbības mijiedarbību, Dabas aizsardzības pārvalde jebkura vecuma interesentus aicina apmeklēt ZBR dabas izglītības centru “Ziemeļvidzeme”  Salacgrīvā. Ieejas maksas nav.  Grupu apmeklējumam vienīgi ir nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās.

Dabas izglītības centrā apmeklētājiem ir iespēja interaktīvā veidā caur spēlēm iegūt zināšanas par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Piedāvājums ir spēkā gan grupām, gan individuālajiem apmeklētājiem. Plašākai sabiedrībai tiek arī organizēti dažādi tematiskie pasākumi, kas īpaši interesanti ir ģimenēm ar bērniem.

“Vai esat kādreiz domājuši par to, cik daudz zināt par dabu un vidi sev apkārt? Vai, brienot pa taku pļavā vai pludmalē, vai vienkārši pastaigājoties, nerodas vēlme uzzināt, kas tie ir par augiem, kas  aug apkārt?” taujā Inta Soma, dabas izglītības centra “Ziemeļvidzeme” vadītāja.

Tas ir ZBR un arī  Dabas aizsardzības pārvaldes kopumā mērķis, – saglabāt dabas daudzveidību un veicināt cilvēka un dabas harmonisku līdzāspastāvēšanu, lai dabas vērtības būtu arī nākotnē un priecētu nākamās paaudzes.


UZZIŅAI

Būt dabā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā:

Uzkāpt Augstrozes pilskalnā Limbažu novadā

Taka atrodas ainaviskā vietā, gleznainā 13. gadsimta pilskalnā, kas apvīts ar teikām un leģendām. Augstrozes pilskalnā redzamās pilsdrupas ir 1272. gadā celtās Rīgas arhibīskapa vasaļa pils atliekas. No pilsdrupām paveras skats uz ainavu, ko veido Augstrozes Lielezers un Madiešēnu purvs.

Apskatīt Dziļezeru un Riebezeru Limbažu novadā

Taka ved pa šauru zemes strēli, kas atdala divus garenas formas ezerus un vietām ir tikai četrus  metrus plata, kā arī gar Riebezera austrumu krastu pa Latvijā reto ošu mežu. Slapjākos gadalaikos zemes strēle starp ezeriem var applūst, savienojot abus ezerus. Ezerus ietver ošu, skujkoku un jauktie meži. Vietām pie kokiem izlikta informācija ar attiecīgā koka sugas raksturojumu.  Gar Dziļezera austrumu krastu taka ir diezgan brikšņaina.  Krastos konstatētas molīniju (graudzāļu) pļavas, kas ir gan Latvijā, gan Eiropā aizsargājams biotops. Ezeri ir arī nozīmīga retu sikspārņu barošanās vieta.

Ienirt Vidzemes jūrmalas stāvkrastos

Plašāk ceļotāju aprindās šie atsegumi pazīstami ar dažādiem nosaukumiem, kas attiecas uz kādu no stāvkrasta posmiem – Tūjas atsegumi, Ķurmraga atsegumi, Ežurgas klintis, Jaunzemju un Veczemju klintis. Atsegumu vidusposmā – Ežurgas klintīs – atrodas arī vienīgais Rīgas jūras līča krastā esošais ūdenskritums (Ežurgas ūdenskritums). Kopējais stāvkrastu garums ar smilšakmens atsegumu posmiem ir aptuveni 15 kilometri. Lielu daļu stāvkrastu kopgaruma aptver dabas liegums “Vidzemes akmeņainā jūrmala”. Visi stāvkrasta posmi ir viegli pieejami un apskatāmi.

Izstaigāt Sedas purvu

Jebkurā gadalaikā Sedas purvs ir apskates vērts, jo ir viens no neparastākajiem dabas liegumiem Latvijā, proti, tajā var redzēt, kā vienas cilvēku darbības rezultātā zaudētas dabas vērtības vietā ir radusies cita – ne mazāk vērtīga. Sedas purvs ir lielākais izstrādātais purvs Latvijā. Vēl nesenā pagātnē  intensīvi izvērstās kūdras ieguves rezultātā tika iznīcinātas lielas dabiskā purva platības. Agrākajās kūdras ieguves vietās, kur ir stāvošs ūdens, ieviesušās niedres, vilkvālītes un citi augi un izveidojies izcils biotops ūdensputnu ligzdošanai, kura dēļ arī nodibināts dabas liegums. Tajā ligzdo vairāk nekā 100 putnu sugu. Iepazīties ar Sedas purvu var, izejot marķēto kājnieku maršrutu. To veido divi atsevišķi apļi, kurus var apvienot, noejot vēl 2,5 kilometrus. Jērcēnu puses apļa garums ir 5,5 km, Sedas  apļa – 4,2 km.  Pārgājienu  iespējams apvienot ar Sedas pilsētas apskati, kas ir unikāls 20. gadsimta 50. un 60. gadu pilsētbūvniecības un arhitektūras paraugs. Ne velti par Sedu ir uzņemtas dokumentālas filmas, piemēram, režisora Kaspara Gobas dokumentālā filma “Seda. Purva ļaudis” (2004. gads), jo tādas vietas citviet Latvijā nav.

(Vairāk informācijas par citiem apskates objektiem rezervāta teritorijā – www.daba.gov.lv)


UZZIŅAI

Par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu

Dibināšanas gads: 1997.  Tajā pašā gadā atzīts par starptautiskas nozīmes aizsargājamu dabas teritoriju UNESCO programmas “Cilvēks un biosfēra” ietvaros.

Administratīvais iedalījums: Salacgrīvas, Rūjienas, Alojas, Mazsalacas, Naukšēnu novads, daļa Limbažu, Burtnieku, Kocēnu, Strenču, Valkas novadi.

Platība: 475514 ha (457 708 hektāri sauszemes un 17 806 hektāri jūras akvatorijas).

Pārvalde: Sākot no 2011. gada 1. februāra, biosfēras rezervāta pārvaldi īsteno  Dabas aizsardzības pārvaldes struktūrvienība – Vidzemes reģionālā administrācija.

Galvenie uzdevumi: nodrošināt teritorijas ainavu, ekosistēmu, sugu un ģenētiskās daudzveidības saglabāšanu, veicināt teritorijas ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību, nodrošināt informācijas apriti vides pētījumu, monitoringa un vides izglītības jomā attiecībā uz vietējo, nacionālo un starptautisko vides aizsardzības un reģionālās attīstības jautājumu risināšanu Biosfēras rezervāta teritorijā, veicināt gan sabiedrības izpratni vides aizsardzības un teritorijas ilgtspējīgas attīstības jautājumos, gan degradētu ekosistēmu atjaunošanu iespējami tuvu dabiskajam stāvoklim, gan arī kultūras vērtību saglabāšanu teritorijas ilgtspējīgai attīstībai.


Publikācija tapusi ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

20190513-1524-logo-vpr-vm-vkkf-mazs.jpg

Vides projekti