Rudens lapkritī izstaigāt Smilteni un Kalnamuižu pa firsta Līvena pēdām

Kad šovasar tika svinēta Smiltenes pilsētas simtgade, svētku programmā bija iekļautas izzinošas ekskursijas Smiltenes un Kalnamuižas vēstures iepazīšanai. Ieraudzītais un izdzirdētais ne vienam vien smiltenietim izrādījās pārsteidzošs atklājums, it īpaši attiecībā uz Kalnamuižu, kas pakalna galā, Vidusezera krastā, slejas pāri pilsētai un kur pilsētnieki nemaz tik bieži nepastaigājas, jo domā – tur (Kalnamuižā) taču atrodas Smiltenes tehnikums, kā tad tā ies un traucēs skolu.

Taču, apskatot Kalnamuižu, nekāds traucējums tehnikumam netiks nodarīts, un ir vērts uzkāpt pa stāvajām kāpnēm vai uziet pa bruģēto ceļu kalnā, jo tieši tur ir rodams Smiltenes pilsētas sākums.

Pa firsta Līvena pēdām

Smiltenes pagasta Kalnamuiža arī mūsdienās glabā liecības par Smiltenes muižas laikiem un par pēdējo Smiltenes muižas īpašnieku pirms muižas nacionalizācijas 1920. gadā – firstu Paulu Līvenu. 

Tieši viņa valdīšanas laikā 20. gadsimtā sākās straujš Smiltenes uzplaukums un tika ielikti pamati nākamajai pilsētai. “Uz Smiltenes muižas zemes sāka rasties Smiltenes miests.  Firsts lika izmērīt gruntsgabalus un izdeva tos uz renti. Cēlās viens nams pēc otra,” tā savā grāmatā “Smiltene” 1926.  gadā raksta viens no ievērojamākajiem latviešu mācītājiem Kārlis Kundziņš, kurš Smiltenes luterāņu baznīcā kalpoja no 1880. līdz 1937. gadam.

Kalnamuižā  daudzas ēkas ir uzceltas Smiltenes muižas laikā, būvniecībā izmantojot sabrukušās viduslaiku pils akmeņus, un labi saglabājušās līdz mūsdienām, jo visu laiku tikušas apsaimniekotas. Piemēram, firsta Paula Līvena laikā, 1910. gadā, uzceltajā seklajā kūtī ar skābbarības torni (pirmajā tāda veida būvē Latvijā) mūsdienās mācās Smiltenes tehnikuma audzēkņi, nākamie veterinārārsta asistenti, bet bijušajā muižas parādes zirgu stallī atrodas tehnikuma ēdnīca un bibliotēka.

Firsta Paula Līvena atstātās pēdas ir redzamas arī Smiltenes pilsētā, taču ikdienas skrējienā tās varbūt paliek nepamanītas un pat nezinām, ko redzam, kaut gan iespēja to uzzināt ir.

Pateicoties Smiltenes novada tūrisma informācijas centram, Kalnamuižā un Smiltenē ir izveidots   pastaigu maršruts “Līvena taka” ar 12 apskates objektiem un informācijas stendiem pie katra objekta, lai smiltenieši un pilsētas viesi iepazītu Smiltenes muižas kādreizējā īpašnieka firsta Paula Līvena dzīvi, viņa ieguldījumu Smiltenes pilsētas attīstībā un atstāto kultūrvēsturisko mantojumu. Papildu tam Smilteni un Kalnamuižu var izstaigāt ekskursijā gida pavadībā.  

“Gadās arī tā, ka pat bijušie tehnikuma audzēkņi, kuri tagad atbrauc uz Smilteni, nezina, kur Kalnamuižā atrodas pilsdrupas, un stāsta, ka par pilsdrupām uzskatījuši muižas veļas mājas drupas Vidus­ezera krastā. Gadās arī tā,” pasmaida smiltenietis, Smiltenes tehnikuma skolotājs un arī  gids Gunārs Auders, kurš ar savām Smiltenes vēstures zināšanām šoreiz dalās ar “Ziemeļlatvijas” lasītājiem.

Savas ekskursijas  Gunārs Auders sāk Kalnamuižā – bijušās Smiltenes muižas teritorijā. Netālu no kāpnēm atrodas mūsdienās iekārtota piemiņas vieta firstam Paulam Līvenam, par to parūpējies Smiltenes tehnikums. Nelielā  skvēra centrā aplūkojams piemiņas akmens, ko grezno bronzā atliets firsta Paula Līvena portrets un teksts: “Pateicība firstam Paulam Līvenam.” Uz piemiņas akmeni ved divi celiņi. Viens no tiem simboliski atgādina par firsta Līvena atbalstu šaursliežu dzelzceļa līnijas Smiltene–Valmiera–Ainaži izbūvē.  
“Bagāts, izglītots, humāns, liberāls,” –  tā savā apcerējumā “Smiltene” firstu Paulu Līvenu raksturojis viņa laikabiedrs mācītājs Kārlis Kundziņš.

Viss sākās ar dāvanu 18 gadu jubilejā

Smiltenes muižas īpašnieks un Smiltenes pilsētas pamatlicējs Pauls Līvens dzimis 1875. gada 12. aprīlī Pēterburgā. Krievijas cars Nikolajs jau 1826. gadā par nopelniem ķeizariskā nama priekšā Paula Līvena vecmāmiņai Šarlotei un viņas pēcnācējiem piešķīris firsta titulu. 

1893. gadā Paula Līvena māte Natālija nopirka Smiltenes muižu no tās iepriekšējā īpašnieka Johana Samuela Bandava mantiniekiem un uzdāvināja dēlam Paulam viņa 18 gadu jubilejā. Pabeidzis divas fakultātes Pēterburgas Politehniskajā institūtā, kur iegūts arī ceļu inženiera diploms, 1899. gadā Līvens ieradās Smiltenē uz pastāvīgu dzīvi un domāja, kā likt lietā iegūtās zināšanas. Dažu mēnešu laikā firsts apguva latviešu valodu, lai spētu ar vietējiem ļaudīm sarunāties viņu dzimtajā valodā. Pateicoties firstam Paulam Līvenam, 20. gadsimtā sākās straujš Smiltenes uzplaukums. Īsā laikā tapa Smiltenes pilsētai nozīmīgas būves: kokzāģētava pie Tiltleju ezera, slimnīca, hidroelektrostacija (pirmā Baltijas laukos), šaursliežu dzelzceļš Smiltene–Valmiera–Ainaži, kas līdz mūsdienām nav saglabājies, nespējnieku nams un citas.

“Pēc paša sastādīta plāna uzcēla priekšzīmīgi apgādātu slimnīcu ar 24 gultām, savu ārstu un aptieku. 1909. gadā nodibināja augstākas pakāpes (tirdzniecības) skolu, kuru Smiltenes skolu biedrība saņēma un uzturēja deviņus gadus (tā tika pārvērsta valsts vidusskolā). Līvens veco sabrukušo šauro “kaventi” nomainīja pret draudzei plašu ērtu nespējnieku patversmi. Ierīkoja elektrisko centrāli Smiltenes apgaismošanai. Nostigoja šaursliežu dzelzceļa līniju no Smiltenes gar Valmieru uz Ainažiem, pats brizdams līdzi strādniekiem. Piedalījās ar savu kapitālu, vienu miljonu rubļu, dzelzceļa būvē, kas tika pabeigta un atvērta 1911. gada augustā,” savā grāmatā “Smiltene” par Paulu Līvenu raksta mācītājs Kārlis Kundziņš, piebilstot, ka tikai projektā palicis firsta iecerētais dzelzceļa līnijas turpinājums Piebalgas virzienā, kur firsts jau 1912. gadā bija novilcis turpinājuma stigu. Firsta tālākos plānus izjauca Pirmais pasaules karš. 

1905. gadā firsts apprecējās, sieva Natālija dāvāja trīs bērnus – meitu Mariju (1907), dēlu Leonīdu (1909) un dēlu Aleksandru (1919).
Kad Latvijas valsts  ieguva neatkarību, firsts daļu muižas īpašumus pārdeva, daļa tika nacionalizēti un atdoti Zemkopības ministrijas īpašumā. Firsts Līvens ar ģimeni emigrēja uz Angliju. Firsts Pauls Līvens nomira 1963. gada 11. maijā Londonā. Atvadu brīdī tika izpildīta viņa pēdējā vēlēšanās – dvēseles aizlūgumu noturēja latviešu valodā. 

Būdams progresīvs un humāns cilvēks, firsts daudz darījis Smiltenes labā un tautas atmiņā saglabājies kā labs kungs. Aculiecinieku atmiņās Pauls Līvens aprakstīts kā slaida auguma cilvēks, augstu pieri un ūsām, dažkārt valkājis militāra stila apģērbu un cepuri. Viņš bijis dižciltīgs ne tikai pēc izcelsmes, bet arī pēc cēlā gara un humānās darbības. Līdzcietība un žēlastība viņam bijušas tuvas. Firstam piederējis viens no pirmajiem automobiļiem Smiltenes apkārtnē.

Vai zinām, kas ir tas, ko redzam?

Uzkāpjot Kalnamuižā, pa labi atrodas Smiltenes muižas ēka jeb kungu māja – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
Krievijas ķeizariene Katrīna II Smiltenes muižu uzdāvināja Vidzemes ģenerālgubernatoram Ge­orgam fon Braunam, kurš  muižā saimniekoja  no 1760. līdz 1792. gadam. Muižas kungu māja tika uzcelta no 1760. līdz 1771. gadam krievu baroka stilā ar vienu stāvu. Pats Brauns Smiltenes muižā nav pastāvīgi dzīvojis – ieradies tur tikai pavadīt atvaļinājumus un kopā ar citiem kungiem rīkojis medības, bet muižas pārvaldīšanu uzticējis pārvaldniekam. 

Pēc Brauna nāves muižu mantoja viņa meitas, kuras dzīvoja savās muižās Kurzemē. Smiltenes muižu nopirka Johans Samuels Bandavs, Bandavu ģimene vai tās tuvi radinieki šajā muižā dzīvoja aptuveni 100 gadus. 

Firsts Pauls Līvens Smiltenes muižā saimniekoja no 1893. līdz 1918. gadam. Paula Līvena ģimene dzīvoja vecajā muižā. Firsts nekad nav tiecies pēc ārišķīgas greznības un  nebūvēja sev jaunu, lepnāku muižu, kas vairāk atbilstu viņa titulam un līdzekļiem. 1920. gadā muižas ēkas tika nacionalizētas, pārgāja Latvijas valsts īpašumā un tika nodotas Zemkopības ministrijas pārvaldīšanā. 1922. gada 1. oktobrī Smiltenes muižā izveidoja piensaimniecības skolu. Skola atradās muižas kungu mājā, kurai tika izbūvēts otrais stāvs. 1928. gadā piensaimniecības skolu pārveidoja par divgadīgo lauksaimniecības skolu, vēlāk – arī ar sierniecības nodaļu. 

Muižas pils otrajā stāvā atradušās meiteņu kopmītnes. 1945. gadā skolu paplašināja, pārdēvējot par  Smiltenes valsts lauksaimniecības mācību iestādi, bet 1947. gadā – par zooveterināro tehnikumu.

Mācību korpuss pils ēkā nebija piemērots mācību darbam, jo trūka kabinetu. Kad 1969. gadā uzcēla jaunās tagadējā Smiltenes tehnikuma kopmītnes, muižas pilī izveidoja dzīvokļus.

Vēl viens valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Kalnamuižā ir pārvaldnieka māja. Tā uzcelta 18. gadsimta beigās muižas saimnieka Georga fon Brauna laikā, lai būtu, kur dzīvot muižas pārvaldniekam. Muižas pārvaldnieks šajā ēkā dzīvojis arī firsta Līvena valdīšanas laikā, bet vēlāk tur mitinājies Smiltenes lauksaimniecības skolas direktors. Pēc kara ēkas otrajā stāvā tika izveidoti vairāki dzīvokļi, bet pirmajā stāvā iekārtotas zēnu kopmītnes. No 1972. gada pirmajā stāvā atradās pārtikas tehnologu mācību kabineti un virtuves, bet no 1989. gada – mājturības nodaļa. 

Mūsdienās ēka ir atjaunota. Tajā ierīkota maizes ceptuve, ko sauc par firsta beķereju. Pirmajā stāvā no muižas laikiem saglabājies skaists podiņu kamīns un medību ieroču seifs. Viena telpa izveidota kā firsta Līvena pieņemšanas zāle ar muižas pils ēkas zīmējumu uz galējās sienas. Ēkas vestibilā var redzēt muižas laikā izbūvēto dēļu grīdu un no ķieģeļiem uzmūrētās sienas fragmentu (tur sienai noņemts apmetums).

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ir arī Smiltenes muižas parādes zirgu stallis, uzcelts 1771. gadā. Tur atradušies arī visi vajadzīgie piederumi zirgu iejūgšanai, karietes un rati. No parādes zirgu staļļa lielskungam un lielmātei tika pievesti izjādēm un izbraucieniem sagatavotie zirgi. Stallis arī bija vieta, kur kalpi pulcējās, lai kopīgi svinētu svētkus. Ik gadu stallī tika svinēti Ziemassvētki ar lielu egli plāna vidū. Firsta Līvena laikā 1901. gadā staļļa ēkā tika izveidota muižas paraugpienotava. Skolas pastāvēšanas pirmajos gados šeit atradās zēnu internāts, vēlāk – meiteņu kopmītnes. Vēlāk pirmajā stāvā iekārtoja ēdnīcu, bet otrajā – mājturības nodaļu, bibliotēku, tehnikuma kantori un izstāžu klasi. Mūsdienās ēka atjaunota. Pirmajā stāvā atrodas tehnikuma ēdnīca, otrajā – skolas bibliotēka.

Pašiem savs ledus pagrabs un suņu māja

Ēka, kur tagad atrodas Smiltenes pagasta pārvalde, bet pirms tam – Smiltenes pagasta padome, muižas laikā bija ledus pagrabs. Tas tika uzcelts 1880. gadā muižas vajadzībām – piena un piena produktu dzesēšanai un glabāšanai, gaļas izstrādājumiem, zivīm un citiem produktiem, lai tos ilgāk saglabātu svaigus. Mūsdienās ēka pārveidota, telpas pielāgotas pašvaldības funkciju nodrošināšanai.  
Netālu no šās ēkas atrodas bijusī muižas mednieku un suņu māja, tā tika uzcelta vienlaicīgi ar pārējām muižas ēkām 18. gadsimta beigās, kad muižā saimniekoja Georgs fon Brauns. Viņa īpašumā bija 10 medību suņi. Lai suņiem nodrošinātu labu dzīvošanu, viņiem uzcēla speciālu māju. Pēc kara šeit kādu laiku atradās saimniecības kantoris, bet mūsdienās tur ir dzīvokļi. 

Vēl Smiltenes muižas kompleksā atrodas jau pieminētā Latvijā pirmā seklā kūts ar skābbarības torni, kas uzcelta 1910. gadā firsta Līvena valdīšanas laikā. Pēc pārbūves šajā mājā atradās dzīvokļi, bet pēc kara izvietojās tehnikuma veterinārijas nodaļa.
Ēka, kur atradās tehnikuma vecā sporta zāle, ir bijusī muižas klēts. Kā norāda dzelzī kaltais gadskaitlis vējrādī uz ēkas jumta, tā uzcelta 1771. gadā. Firsta Līvena valdīšanas laikā  ēkas otrajā stāvā darbojušās modernas mašīnas un iekārtas. Skolas laikā plašās telpas izmantoja dažādu pasākumu rīkošanai, vēlāk – kā sporta zāli, līdz tehnikums uzcēla jauno sporta halli.

Smiltenes muižas apbūve veidojusies vairākās zonās. Pie parādes pagalma atrodas kungu māja, klēts un saimniecības ēkas, bet tālāk, daļā pie senās nocietinātās pils drupām, – zirgu, cūku un govju kūtis ar lielu iekšpagalmu četrstūra formā, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Smiltenes viduslaiku pils tika uzcelta no 1367. līdz 1370. gadam. Pilsdrupu iekšpagalmā muižas laikā atradās  kalpu māja (tagad šajā ēkā ir dzīvokļi), smēde un siera namiņš. Kā liecina vējrādis, siera namiņš uzcelts 1763. gadā. Tā ir vienīgā tāda veida būve Latvijā, kas tik labi saglabājusies līdz mūsdienām. Apakšējā stāvā bijis pagrabs, kurā uzglabāts piens, bet augšstāvā kaltēts siers (no biezpiena gatavoti nelieli, plakani plāceņi, kam piejauktas  ķimenes).  Namiņa sienās  ieurbtie caurumi bijuši paredzēti tam, lai siers pareizi kaltētos.
 
Smilteniešiem labumu rūpējot, gandrīz tika cietumā

No Kalnamuižas Līvena taka tālāk ved Tepera ezera un Vecā parka virzienā. Uz Teperi vedošā ceļa malā ir saglabājies kanāls, ko izraka firsta Līvena laikā, lai pievadītu ūdeni elektriskās spēkstacijas turbīnas darbināšanai.

Vecajā parkā no muižas laika būvēm saglabājies alus brūzis, kurā mūsdienās atrodas viesnīca “Park Hotel Brūzis”. Augstāk kalnā Dakteru ielas virzienā ir Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca – vēl viens firsta Paula Līvena devums šā apvidus iedzīvotājiem. Slimnīcas ēku firsts uzcēla par saviem līdzekļiem 1903. gadā  un uzdāvināja pilsētai. Pats zīmējis projektu, vadījis būvdarbus un sedzis visas izmaksas. Slimnīca tika veidota kā ķirurģiskā slimnīca ar modernu aprīkojumu. Paralēli slimnīcas būvei tika veidots parks. 2003. gadā slimnīcas simtgades jubilejā pie ēkas fasādes atklāja piemiņas plāksni firstam Paulam Līvenam. 

Gunārs Auders zina stāstīt, ka firsta Līvena laikā slimnīcā atradās arī bērnudārzs kalpu bērniem un medmāsas vienlaikus bijušas arī bērnu auklītes. Firsts piegādājis bērnudārzam pienu, bet maize  bērniem līdzi bijusi jādod vecākiem. “Pirmā pasaules kara laikā firsts veda uz Smiltenes slimnīcu rentgena aparātu. Krievu armija nodomāja, ka tas ir spiegošanas aparāts, un gandrīz iesēdināja firstu cietumā,” vēl vienu ar Smiltenes slimnīcu saistītu notikumu zina Gunārs Auders.

Smiltenē līdz mūsdienām saglabājušās vēl citas firsta Paula Līvena laikā uzceltās ēkas: Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca Dārza ielā (firsts atvēlējis zemi šā dievnama būvei), ugunsdzēsēju depo un ēka, kur firsta laikā atradās  luterāņu baznīcas vientuļo un slimo draudzes locekļu mītne jeb “nespējnieku nams”, bet mūsdienās ir sporta skola. Pauls Līvens arī palīdzēja uzbūvēt Jāņukalna brīvdabas estrādi, ko nodeva apsaimniekošanai brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai.

“Veci ļaudis vēl atminas, kur Smiltenē nav vairāk bijis kā veca baznīca un kādi septiņi tumši krogi, veca draudzes skola, muižas rentes mājas lubu jumtiem, četri putekļaini lielceļi, vītoliem apstādīti. Tagad Smiltene ir dzīva satiksmes vieta visai apkārtnei. Mazie vilcieni daudzreiz braucēju pārpildīti kā ziemā, tā vasarā, it īpaši tirgus dienās,” tā savā kultūrvēsturiskajā apcerējumā “Smiltene” 1926. gadā raksta mācītājs Kārlis Kundziņš un savā apcerējumā izceļ ne tikai firsta Līvena nopelnus, bet arī visu smilteniešu saprašanos un vienošanos vispārīgās labklājības jautājumos, kas, viņaprāt, ir “drošākais galvotājs mūsu nākotnei visā mūsu tēvijā, Latvijā”.

Mācītājs apcerējuma noslēgumā nosauc konkrētu piemēru. Kad 1922. gada pavasarī plūdi izpostīja Tepera ūdens dambi un slūžas elektriskajai spēkstacijai, tad pēc šās spēkstacijas cēlēja, nu jau bijušā Smiltenes muižas īpašnieka Paula Līvena uzaicinājuma tika nodibināta akciju sabiedrība, kas palīdzēja atjaunot izpostīto ietaisi, un gada laikā darbs bija pabeigts.
Vairāk foto ‒ www.ziemellatvija.lv.

Raksts tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

20200824-1151-logo-vpr-vm-vkkf-mazs.jpg

Vides projekti