100 gados pazaudētais 2

Tas rūgtuma kauss, kas pildījās vismaz gadu, kad Latvijā sāka gatavoties simtgadei un gribas teikt – šeptēties ar valsts atvēlēto naudu, piepildījās līdz malām brīdī, kad “sliktie un uz negācijām tendētie žurnālisti” publiskoja viena simtgades pasākuma tāmi ar visiem māksliniekiem izmaksātiem honorāriem. Runa ir par 18. novembra koncertu “Mīlestības vārdā. 18+” pie Nacionālās bibliotēkas, ko rādīja arī televīzijā. Manuprāt, un lasot komentārus sociālajos tīklos, vairākumam šis koncerts nepatika. It kā jau par gaumi nestrīdas, bet ne valsts svētkos un par nodokļu maksātāju naudu. Koncerta idejas autors un viens no māksliniekiem, kas kāpa uz skatuves, ir visnotaļ labs mūziķis Jānis Šipkēvics juniors. Ja ne jaunā māksliniece Vēbere ar savu šķībi nodziedāto “Svētku dienu”, kas izsauca veselu sašutumu vētru, tad varbūt viss ar to arī aprobežotos kā ne visai labs koncerts. Šipkēvics norādīja, ka kritizētāji neko nesaprot, tā esot nākotnes mūzika. Pasarg Dievs, ja mums tādu nāksies klausīties... Pat no maestro Imanta Kalniņa tika izspiests viens teikums, ka viņam, lūk, Vēbere patikusi. Nu man gan nepatika ne Vēbere, ne Šipkēvics, ne citi, kurus noskatījos līdz brīdim, kad sapratu – tas nav man un slēdzu ārā. Kaupera uzstāšanos nesagaidīju. Tā noteikti patiktu. 

Vismaz man ir skumji, ka simtgadē no kultūras piedāvājuma tik maz ir tādu pasākumu, kur pēc to baudīšanas sirds gavilē. Tad jau Valkā pirms gada izrādītā Nacionālā teātra radītā un mūsu mēra izkarotā izrāde bija emocionāli piepildītāka. Iespējams, nebiju tik tālredzīga, lai sagādātu biļetes uz lielkoncertiem, raksta, ka tie bijuši labi. 

Bet nu par to pēdējo pili rūgtuma kausā. Tā tiek par godaprāta trūkumu. Kur to 100 gados latvieši pazaudējuši? Kur radusies tāda nekaunība raust, cik vien var. Par savas valsts brīvību un neatkarību cilvēki ir cīnījušies un lējuši asinis. Cilvēki ir ziedojuši savas dārglietas, līdzekļus Latvijas idejas vārdā. Bet tas, ko tagad atļaujas daži pie līdzekļu sadales esošie, diemžēl diezgan daudzi, ir prātam neaptverami. 

Droši vien jau arī jūs redzējāt raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”, kur publiskoja šī simtgades pasākuma tāmi. 220 tūkstoši par vienu koncertu. No valsts naudas, ne privātiem līdzekļiem, kurus katrs var, ja tādi ir, tērēt, kā vēlas. Un mēs vēl runājam, ka valstī trūkst līdzekļu! Mums cilvēki mirst, jo nesagaida rindu, lai saņemtu palīdzību. Medicīnai trūkst naudas. Mums ceļi ir tādi, ka brauc kā ar koka ratiem. Vienā lapā vietas pietrūktu, lai sarakstītu visu, kam mums trūkst līdzekļu. Un kā lai tie netrūktu, ja ik pa laikam atklātībā nonāk informācija, kā līdzekļus ar uzpūstām tāmēm izšeptē tie, kas tiek pie sadales. Kāpēc tā? Kāpēc par goda lietu netiek uzskatīta iespēja uzdāvināt savai valstij simtgadē koncertu bez maksas vai simbolisku samaksu. Kāpēc ir tieši otrādi, ja kaut kādu mums nesaprotamu iemeslu dēļ esi to laimīgo vidū, kas var tikt pie valsts naudas, tad izdevība garām netiek laista un kabatā var ielikt pat 17 tūkstošus par vienu uzstāšanās reizi, kā to pamanījies Šipkēvics. Vai tā izpaužas šī un citu viņam pietuvināto mākslinieku sapratne par dzimtenes mīlestību, patriotismu? Domāju, katrs mākslinieks priecātos, ja viņam par vienas dziesmas nodziedāšanu samaksātu 666 eiro. Vajag taču tādu skaitli izvēlēties! Šis ir mazākais honorārs, ar ko apveltīja mazāk zināmos māksliniekus. Pārējie augošā progresijā tika pie tūkstošiem. Veicas dažiem. Neko no tā mēs, visticamāk, neuzzinātu, ja Vēberes dziedāšana neizsauktu tādu reakciju, kas pamudināja “ļaunos” žurnālistus painteresēties, cik tas viss maksāja. Un, izrādās, maksāja tas nesamērīgi dārgi. 

Jāteic, ka pēdējos gados Latvijā vēlme noplacināt medijus ir ļoti jūtama. Sākot ar pašvaldībām, kas pamatīgi pakropļoja tirgu ar savām bezmaksas avīzēm, jo, lūk, mediji rakstot tikai par viņiem sliktu un labos darbus neievērojot. Muļķības. Ievēro, taču pamana un norāda arī uz negācijām, nekārtībām. Prasa atbildes, kur un kā izlieto naudu. Un tas nepatīk. Rīgas dome te ir absolūts favorīts. Tikpat ļoti žurnālistu jautājumi un urķēšanās nepatīk ministrijās, valsts iestādēs un valdībā sēdošajiem. Ministru prezidenta kandidātiem žurnālistu jautājumi netīk tik ļoti, ka rokas niez izdomāt kādus aizliegumus. Jo intensīvāk cenšas nomelnot medijus, panākt, lai informācija nebūtu pieejama, jo skaidrs, ka vairāk ir ko slēpt.
Cerams, ka cilvēki saprot, cik svarīgs ir informācijas caurspīdīgums, un ka te vislielākā loma ir medijiem. Jo paļauties uz godaprātu diemžēl nevaram. No likumdevējiem, tiem, par kuriem te dažs pirmsvēlēšanu laikā bija bezmaz gatavs kauties ar oponentiem, jāprasa, lai kā norma tiek ieviesta – uzrādīt par valsts un pašvaldību līdzekļiem apmaksātus projektus, organizētus koncertus, pasākumus, būvētus tiltus, ceļus, iepirktas automašīnas un aparatūru. Tikai tā mēs varam panākt, lai dažās kabatās neieripo tūkstoši, kurus iespējams piemest pie reālajām izmaksām. “Aizliegtais paņēmiens” pašlaik vietnē “Mana balss” vāc parakstus par tāmju publiskošanu. Raidījums tiesā iesūdzējis Rīgas domi, kura neizpauž, cik un kam tiek maksāts par Mežaparka estrādes pārbūvi. Ir starp jums daudz optimistu, kas tagad nepakrata galvu un nesaka – protams, ka nevar rādīt, jo atkal ir cenas „saskrūvētas”. Ticat, ka uz šo objektu kādi neiedzīvosies? Es, piemēram, neticu. Par lielu kaunu Latvijai jāsaka, ka tā jau ir kļuvusi par normu – paaugstināt izmaksas, ja par to maksā no Eiropas Savienības fonda, no valsts vai pašvaldības budžeta, no kāda kopēja katla. Pat māju siltināšanas izmaksās iedziļinoties, „mati saceļas stāvus”, cik projektā ierēķināta un cik reāli dzīvē maksā viena un tā pati lieta vai darbs. Kāpēc tā? Ja tāda ir cilvēku daba, izmantot iespēju gūt labumu sev, tad ir jāspēj radīt tādu sistēmu un likumdošanu, lai “uzpūst” cenas nebūtu iespējams. Un vienīgais, kā es to redzu, – publiskot visu, par ko maksā no nodokļu maksātāju naudas. Un spēcināt medijus, lai tie ir spējīgi atklāt pēc iespējas vairāk šādus naudas izšeptēšanas gadījumus. 

Iniciatīva par tāmju publiskošanu – ja atbalsti, paraksties “Mana balss”.
Padarīt valsts un pašvaldību pasūtījumus daudz caurspīdīgākus sabiedrības acīm, nekā tie ir šobrīd. Tas dotu iespējas sabiedrībai ar žurnālistu līdzdalību vairāk kontrolēt to godīgu norisi, mazinātu korupcijas riskus, un ilgtermiņā tas varētu dot arī ekonomisku efektu.
Ar likumu noteikt, ka līdz ar uzvarētāja paziņošanu valsts un pašvaldību pasūtījumos Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā tiek publicēta ne tikai kopējā līguma summa, bet arī saņemtā pasūtījuma specifikācija un tāmes atšifrējums pa pozīcijām, ko iesniedzis uzvarējušais komersants, pretendējot uz pasūtījumu un to saņemot. Tāpat par publisku būtu nosakāma darbu tāme un darbu specifikācija jau pēc pasūtījuma īstenošanas, ņemot vērā, ka darbu laikā nereti no tāmes notiek novirzes. Pašreiz ar likumu noteiktā kārtība paredz, ka informācija par visiem valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kuros tiek tērēti valsts un pašvaldību līdzekļi, – to izsludināšana un rezultāti ar konkrētiem pasūtījuma saņēmējiem tiek publicēti Iepirkumu uzraudzības biroja mājaslapā. Tajā pašā laikā šāds informācijas apjoms nesniedz pilnu ieskatu tajā, kā konkrētie līdzekļi tiek tērēti, it sevišķi gadījumos, kad pasūtījuma apjoms sasniedz ievērojamas summas. Ņemot vērā, ka ap valsts un pašvaldību pasūtījumiem aizvien pastāv šaubu ēna par to godīgumu un, lai mazinātu dažādus korupcijas riskus (tāmes gan nereti tiek “uzpūstas”, gan apzināti samazinātas ar domu pēc tam līguma noteikumus mainīt), būtu nepieciešams par publisku informāciju padarīt arī smalkāku izdevumu pozīciju atšifrējumu – tāmi. Atšifrējot tāmi, būtu nepieciešams atklāt arī konkrētā pasūtījuma specifikāciju. Par publisku būtu nosakāma arī tāme un specifikācija pēc pasūtījuma veikšanas, ierobežojot gan tās informācijas daļu, kas atklāj komercinformāciju vai privātus datus par konkrētiem darbu veicējiem. 

Šobrīd likums valsts un pašvaldību pasūtījumu veicējiem neliedz atklāt sabiedrībai visu informāciju par darbu tāmēm un darbu specifikāciju, taču tajā pašā laikā likums arī skaidri nenosaka, ka tas būtu darāms. Obligāts noteikums šajā ziņā radītu vienādus spēles noteikumus gan komersantiem, gan valsts un pašvaldības iestādēm.

Komentāri 2

bezugunsnavdumu

Manis pēc, ja atņemtu naudu krievijas pensionāriem, varētu iztērēt vēl tik pat daudz. Raud tie kam netika šīs naudas pīrags.

pirms 2 gadiem, 2018.12.08 09:33

bezugunsnavdumu

Tāmju publiskošana neko nedos, ja kāds domā, ka spēs sūdzēties gadiem un raudāt spaiņiem, nu būs oficiāla tāme, un neoficiālā papildtāme, kas force majeure apstākļos radīta.

pirms 2 gadiem, 2018.12.08 09:35

Viedokļi