Atgriezeniskā saite

Katru dienu saņemu e-pastus. Tos varētu iedalīt trīs daļās – darba, veikalu karstākie piedāvājumi un tādi, kas saistīti ar izglītību, dažādām meistarklasēm un izaicinājumiem. Tā es mirklī, pirms sāku rakstīt Redakcijas sleju, ieraudzīju, ka man atnākusi vēstulīte no izaugsmes trenera. Tā bija gara, bet noticēšu teikumu, kas mani aizkustināja visvairāk: “Paldies, ka izvēlējāties TICĪBU, kad visa pasaule bija paralizēta no bailēm.”

Pirms gada mēs nevarējām iedomāties, cik dramatiski tas ietekmēs visu mūsu dzīves un cik patiesībā tas būs ilgi. Vēstule mani iedvesmoja pateikties visiem tiem cilvēkiem, kas katrs ar savu attieksmi rada labas kompānijas (ne tās ierastajā izpratnē) sajūtu.

Ļoti ceru, ka arī jums ceļā, līdzās ir atvērti, sirdssilti, ticības pilni cilvēki, kuri ir spējuši pielāgoties apstākļiem un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi šodien. Tā nav tikai ģimene un draugi, manā gadījumā arī intervējamie, nereti pilnīgi sveši cilvēki.

No sava skata punkta raugoties, šī laika pozitīvā iezīme ir atvērtība un patiesums. Tik daudz vaļsirdīgu, dziļi personīgu sarunu kā gada griezumā man nav bijis sen. Vairāk kā jebkad izjūtu atgriezenisko saiti ne vien ar lasītāju, bet pašu intervējamo.

Pagājušajā nedēļā veidoju publikāciju “Krīze kā iespēja. “Covid-19” gads mainījis cilvēku dzīves”, kurā trīs ģimenes atklāja, kā pandēmija ietekmējusi viņu dzīvi un attiecības ģimenē. Paldies par drosmi to pastāstīt lasītājiem! Pēc publikācijas man atrakstīja Liene: “Tas raksts ir uzbūris tik daudz labu vārdu!!! Tik emocionālas atziņas. Nesaprotu, kā viens raksts ko tādu spēj... tā atklāties...” Todien Liene no sev pazīstamiem cilvēkiem saņēma gan pateicības, gan uzmundrinošas ziņas, kas viņai ļāva lepoties un vēl vairāk noticēt sev.

Vēl esmu nonākusi pie secinājuma, ka cilvēki labprāt viens otram velta uzmanību un savu laiku. Nesen divu minūšu garas sarunas vietā sadaļai “Avīze jautā” ar Ilzi Megni norunāju teju pusstundu. “Vecajā” dzīvē tam nevienam nebija ne laika, ne vērtības. Mēs par daudz steidzāmies, it kā grasītos ko nokavēt. 

Ja nepaguvāt otrdienas numurā izlasīt sarunu ar ziedu veikala “Laura” vadītāju, izdariet to! Tik cilvēcīgas un īstas atklāsmes no Evas Minces puses. Noslēgumā vēl gribu pieminēt vienu “Ziemeļlatvijas” abonenti. Jāatvainojas, ka piemirsās vārds, bet šī sieviete dzīvo Zvārtavas pusē. Es samulsu brīdī, kad viņa mani nosauca par savu sargeņģeli tikai tamdēļ, ka vairākas reizes pēc kolēģes darba dienas beigām esmu izlīdzējusi ar abonēšanas iespējām. Šādi vārdi aizkustina un skan īpaši. 

Novēlēšu, ko saņēmu es, – ticību sev un labajam.

Viedokļi