Atļaut aiziet neatļauts

Kāds mans paziņa nesen teica, – ja Latvijā būtu atļauta eitanāzija, tad viņš smagas, neārstējamas slimības gadījumā noteikti to izvēlētos. Arī es šad un tad esmu domājusi līdzīgi, proti, ka  eitanāzija ir labākais risinājums, ja cilvēks mokās sāpēs bez izredzēm uz atveseļošanos. Tomēr pēc ārstu un reliģisko konfesiju pārstāvju uzklausīšanas Saeimas atbildīgā Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija aizvadītajā nedēļā noraidīja sabiedrības iniciatīvu “Par labu nāvi”, kas aicināja Latvijā legalizēt eitanāziju nedziedināmas slimības un neciešamu sāpju gadījumā. 

Kas tad ir eitanāzija? Tā ir medicīnā ārsta paša veikta vai viņa uzraudzībā veikta darbība vai bezdarbība ar nodomu izraisīt nāvi, nolūkā izbeigt visas ciešanas neārstējami slimam un ne ar kādiem līdzekļiem nenovēršamām, neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam, pamatojoties uz pacienta brīvprātīgu izvēli. 

Sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” četru gadu laikā tika savākti 10 tūkstoši parakstu par iniciatīvu Latvijā legalizēt eitanāziju. Iniciatīvas autors Pēteris Buks uzsvēra, ka aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta tādās Eiropas valstīs kā Beļģija, Luksemburga un Nīderlande, savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un vairākos ASV štatos. Vīrietis plašsaziņas līdzekļiem skaidrojis, ka šo iniciatīvu pirms četriem gadiem iesniedza savas vecmāmiņas dēļ, kura tuvojās 90 dzīves gadu slieksnim un kurai no sākuma nogrieza vienu kāju, pēc tam otru, “vazāja pa slimnīcām un neļāva nomirt”.

Zinu vairākus gadījumus, kad onkoloģiskie slimnieki no dzīves aizgājuši ļoti smagi, prātam neaptveramās sāpēs, paši savās mājās, un atstāti tuvinieku aprūpē. Tuvinieki izgājuši cauri visai šai “ellei”,  pārdzīvojumu dēļ atrodoties teju uz garīgas sabrukšanas robežas. Paliatīvās aprūpes piedāvājums Latvijā ir smaga tēma. Ar nāvi apzīmogotam, vairs neizārstējamam onkoloģiskajam slimniekam aiziešanai no dzīves atrast vietu stacionārā nav viegli, turklāt šādas gultas vietas izmaksas slimnīcā vai attiecīgā aprūpes centrā, maigi sakot, nav mazas.

Noraidot eitanāzijas legalizāciju, Saeimas atbildīgā komisija uzklausījusi ārstu viedokli par to, ka vispirms ir jārisina problēmas paliatīvajā aprūpē, kas ir dārga un pašlaik lielā mērā gulstas uz tuvinieku pleciem. Turklāt ir jautājums, cik būs ārstu, kuri apņemsies veikt eitanāziju, kas nozīmē dzīvības atņemšanu citam cilvēkam. Komisija uzklausīja arī reliģisko konfesiju pārstāvju iebildumus pret eitanāzijas legalizāciju, salīdzinot to ar slepkavību. 

Pašnāvniekus agrāk apglabāja aiz kapsētas mūriem, nesvētītā zemē. Dzīvības atņemšana pašam sev jau izsenis ir uzskatīta par kaut ko sliktu. Daudzām tautām ir ticējums, ka pašnāvnieka dvēsele kļūst pat spoku un nerod mieru. Vai tā ir,  šajā dzīvē  pārliecinošas atbildes  nav. Taču diagnoze –  “neārstējama slimība” – jau ir  nāves klātesamība. Jautājums – vai eitanāzija drīkst to pasteidzināt, neizjaucot lietu kārtību un vai vienmēr, visos gadījumos, tā būtu pamatota?

Viedokļi