Būt brīviem un neatkarīgiem

Kādreiz, nu jau ļoti sen, Latvijas teritorijā līdzpastāvēja daudzas savā starpā ne vienmēr draudzīgas ciltis, kuras pieņemts uzskatīt par latviešu nācijas pamatu.

Pēc tam, aizbildinoties ar kristietību, šeit ieradās vācieši un ar lielākām un mazākām grūtībām paņēma šīs zemes sev. Ar to sākās gadu simtiem ilgas cīņas, kuru laikā kas tikai šīs zemes nav ieguvis un atkarojis, kas tikai šeit nav gājis pāri un ilgāku vai mazāku laiku valdījis.

Tad nāca pirmā neatkarība. Pašu izcīnīts ļoti īss laika periods, kurā latviešu nācija izveidoja savu pašapziņu un valsti, par ko vēl šodien stāsta leģendas.

Tam sekoja 50 gadi, kuru laikā atkal kāds, ar kaut ko aizbildinoties, paņēma sev Latvijas teritoriju un diktēja šeit savus noteikumus.

Pēc šiem 50 gadiem mēs atguvām brīvību, atguvām neatkarību. Neatkarību no kā?

Būt brīvam un neatkarīgam nozīmē būt brīvam un neatkarīgam ne tikai valstiski, vispirms tas nozīmē būt brīvam un neatkarīgam no aizspriedumiem, ierobežojumiem sevī, būt brīvam un neatkarīgam no naida.

Bet kas ar mums notiek? Mēs šķirojam – pareizajos un nepareizajos, baltajos un melnajos, sarkanajos un sarkanbaltsarkanajos, gudrajos un muļķos, skaistajos un nesmukajos, labajos un kreisajos, liberālajos un konservatīvajos, vakcinētajos un nevakcinētajos. Mēs zākājam, skaužam un priecājamies par  otra neveiksmēm. Un savu patiesību uzskatām par vienīgo pareizo.

Mēs dalāmies, šķeļamies, konfrontējamies. Un bieži vien esam gatavi viens otram pārgrauzt rīkli ārēju kairinājumu iespaidā.

Nesen lasīju tādu piemēru: ja vienā burkā saliek 100 sarkanās un 100 melnās skudras, tās mierīgi līdzpastāv. Kad burku sakrata, tās metas viena otru nogalināt, jo uzskata otru par ienaidnieku, neskatoties uz to, ka burku nesakratīja ne vienas, ne otras, bet ārējs spēks.
Tā arī mēs metamies viens otram virsū, esam gatavi pārgrauzt rīkli, šķeļamies un grupējamies, neaizdomājoties, kas un kāpēc šo burku cenšas vai ir sakratījis.

Mēs neesam ne brīvi, ne neatkarīgi pat tad, ja tāds iespaids tiek radīts, ja dzīvojam it kā savā brīvā un neatkarīgā valstī. Mēs nevaram būt brīvi kopš tiem senajiem laikiem, kad nonācām starp lielajiem dzirnakmeņiem pirms vairākiem simtiem gadu.

Tas, kā mēs varam būt brīvi un neatkarīgi, ir domāt, izzināt, uzklausīt, analizēt, saprast un atbalstīt. Nevis naids un šķelšanās mūs padara stiprus, bet kopība, prieks un pašlepnums (ne lepnība).

Esam gudri! Jo gudrus un domājošus mūs nevar piemānīt. Mūs nevar sanaidot, sarīdīt vienu pret otru. Esam brīvi un neatkarīgi!

Viedokļi