Būt īstajā vietā

Rīt klāt jau 1. septembris. Tā būs svētku diena skolēniem un skolotājiem, kā arī studentiem, pasniedzējiem un daudziem vecākiem. Tik ļoti gribas cerēt, ka izvēlētā studiju joma jauniešiem ir bijis apdomāts un izvērtēts solis. Jo cik nav dzirdēti stāsti – pamācījos, tas man nepatika, jo vispār neinteresē, bet galvenais, ka tiku budžeta grupā. Tā ir laika izšķiešana. Varbūt labāk doties studēt tikai tad, kad patiesi zini, ko nākotnē vēlies darīt.

Tāpēc ar nopūtu noraugos uz cilvēkiem, kuri pasaules jezgā un skrējienā ir sevi pazaudējuši, nedara to, ko sirds liek. Mācās vai strādā tikai ķeksīša pēc, jo redz – sabiedrībā tā ir pieņemts. Ģimene un skola skubina, galvenais, ka aizej kaut kur mācīties, jo tā visi dara. Un vēl apkārtējie piekodina – strādā tādā darbā, kur labi maksās, bet nejautā, vai tev tas tiešām patīk un interesē?

Visa pamatā ir attieksme pret to, ko tu dari. Ne velti ir teiciens – aizrautība ir lielākā pasaules vērtība. Tā spēj paveikt daudz vairāk nekā nauda, vara un ietekme. Kā man patīk raudzīties uz cilvēkiem, kuri tiešām ir īstajā vietā un dara, jo patīk, nevis tāpēc, lai būtu ērti! Liels gandarījums, ka šādi cilvēki ir izglītības un arī medicīnas jomā. Abiem minētajiem pēdējo divu gadu laikā pāri nākuši dažādi izaicinājumi un, jā, vairāk vai mazāk arī negācijas. Skaidrs, ka līdz ar to darbs no viņiem prasījis ļoti daudz enerģijas. Nupat biju pie savas ģimenes ārstes. Profesijā viņa strādā ilgi, vairāk nekā divdesmit gadus, taču par spīti tam nav pazaudējusi interesi, mīlestību pret savu darbu un cilvēkiem. Pacienti to vienkārši jūt. Ja cilvēks, ko satiec, pretī ir smaidīgs, ieinteresēts, modrs un pozitīvi noskaņots, tad apmeklējums pie šāda speciālista, lai arī kāds ir bijis vizītes mērķis, uzlabo garastāvokli un dod cerību, ka viss būs labi. Var jau teikt, ka visiem ir tās “melnās” dienas, taču no šīs dakteres nelaipnu vai īgnu attieksmi ne reizi neesmu manījusi.

Taču, ja cilvēks nav īstajā vietā, tas vienkārši ir nolasāms no attieksmes. Piemēram, ja veikalā satiekam pārdevēju un ir redzams – klientus apkalpo ar sakostiem zobiem, ar domu – kaut ātrāk beigtos darbadiena.

Tāpēc nedaudz bēdīgi noraudzīties, ka daudziem ir pārāk maz ticības un paļāvības saviem spēkiem, bailes par neizdošanos. Ko tad es, kam mani tur vajadzēs? Taču tiem, kas seko savai sirdsbalsij, parasti viss izdodas.

Man ir palaimējies, ka pēc dažu gadu pauzes varu atgriezties savā profesijā, kuru, pačukstēšu, esmu apguvusi tepat Valmierā – Vidzemes Augstskolā. Profesijā, kura savulaik man deva iespēju iepazīt Cēsu novada ļaudis, strādājot reģionālajā laikrakstā “Druva”. Tā ir sanācis, ka nu man ir iespēja tuvāk iepazīties arī ar ziemeļvidzemniekiem – smilteniešiem un valcēniešiem.

Patiesi ceru, ka esmu īstajā vietā, jo bez aizrautības mūsu darbā jau nemaz nevar.

Lai katram aizrautīgs jaunais mācību gads un svinīga Zinību diena!

Viedokļi