Ceļš līdz Dānijai

Vasara ir galā, rudenīgs drēgnums iezogas arī mājokļos un pamazām sāku kurināt krāsni, lai mājās būtu omulīgāk. Pamazām arī vairāk laika aizvadu iekštelpās, cilvēki ierasti, iestājoties gada vēsajam periodam, meklē, kur siltāk.

Pamazām arī vasaras āra izklaides nomaina iekštelpu pasākumi – kafejnīcu terases tiek slēgtas, āra koncerti un pasākumi pārceļas iekštelpās, teātris, kino un citi. 

Pats esmu teātra cilvēks, arī amatierteātra režisors Valmieras novada Kauguru pagasta amatierteātrī “Vīzija”. Augusta beigās beidzot varējām nospēlēt savas ilgi tapušās izrādes pirmizrādi. Tajā ieguldīts tik daudz laika, darba un mīlestības! Ir patīkami atkal redzēt pilnas zāles, cilvēki ir noilgojušies kultūras, cilvēki ir noilgojušies kopā būšanas. 

Pēdējā gada laikā ir daudz sūkstīšanās par to, cik daudz slikta ir izdarījis kovids. Es tā nevarētu teikt. Kaut paziņu lokā ir tādi, kas ir izslimojuši, mums šī sērga, paldies Dievam, ir gājusi secen. Kā ģimenei kopā pavadītais laiks nācis par labu, tā saucamā mājsēde mūs satuvinājusi. Abi pieaugušie darbus varējām veikt attālināti, izpalika ikdienas izklīšana pa darbiem, skolām un pulciņiem, izpalika pārgurusi pārnākšana vakarā mājās un nolīšana katram savā stūrī ar vakara pēcdarbiem.

Arī mūsu amatierteātrim šis laiks nāca par labu. Pirmkārt, jau bija daudz laika, lai pārdomātu iestudējumu līdz sīkākajām niansēm, visu noslīpētu iztēlē un, atkal sanākot kopā, saliktu šo skaisto bildi kopā uz skatuves reālā izrādē. Otrkārt, tas nāca par labu arī mūsu cilvēciskajām attiecībām kolektīvā, kļuvām saliedētāki, dzirdīgāki un redzīgāki viens pret otru, ģimeniskāki, kam arī ir liela nozīme kopīgā lietā vienas idejas vārdā. Un līdz ar to – arī mūsu skatītāji ir saviļņotāki, līksmāki, laimīgāki, redzot to lielo un skaisto darbu, ko esam paveikuši un nododam viņiem.

Iespējams, tūlīt atkal daudz kas tiks liegts un aizvērts. Man un mums gribas tikties, gribas būt kopā, gribas turpināt darīt to, kas patīk, ko mīlam. Mēs esam parūpējušies par to, lai mēs to drīkstētu. Kad lasu, ka, piemēram, Dānija ir atcēlusi visus liegumus, jo viņi arī ir parūpējušies, tad sevī nodomāju – kaut mums būtu dāņu valstiskā pašapziņa un vienotība. Es ticu, ka jāpaiet laikam, līdz tā notiks. Es ticu, ka tā būs! Mūsu valstu pastāvēšanas ilgums ir atšķirīgs, mūsu valstiskā domāšana ir atšķirīga un mums vēl tāls ceļš līdz Dānijai ejams. Bet līdz tam varam būvēt šo pašapziņu katrs pats sevī, parūpējoties par sevi. Lai mums visiem izdodas!

Viedokļi