Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cik svarīgi ir pateikt paldies

Ikreiz pēc izbraukumiem uz laukiem nevaru vien nopriecāties par redzēto, dzirdēto un, galvenais, satiktiem cilvēkiem. Pirms kāda laika Kārķos notika tradicionālās Meža dienas. Tas ir viens no gada notikumiem, kuru gaidu ar nepacietību, jo zinu, ka allaž  ne tikai darīšu žurnālistes darbu, bet tikšos ar bezgala jaukiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Nav svarīgi, vai tas būs pagasta pārvaldes vadītājs Pēteris Pētersons vai Kārķu labā feja Sandra Pilskalne un viņas dvīņumāsa Ilze Pētersone, jo visi kārķēnieši, kuri ir klāt šajā pasākumā, ir bezgala forši cilvēki, kuri lepojas ar saviem Kārķiem. Un pareizi vien ir, jo viņiem nav citas vietas uz šīs zemes, kur dzīvot, strādāt un priecāties. Ikreiz, aizbraucot uz turieni, atkal ieraugu ko jaunu tuvākā un tālākā apkārtnē izslavētajā Lustiņdruvā. Personīgi man liels atklājums bija Kārķu evaņģēliski luteriskā baznīca, saukta par Balto Baznīcu, kur pirmo reizi jutos tik viegli un pacilājoši. Noklausoties mācītāja kundzes Mārītes Kalniņas stāstīto par baznīcas celtniecību, kārtējo reizi pārliecinājos, – ja ir mērķis, nekāds naudas trūkums un atrunas nav iemesls, lai to nevarētu īstenot. Ne velti Kārķu baznīcu ir iecienījuši jaunie pāri, kuri Dieva svētību savai ģimenei vēlas iegūt tieši te. Mācītājam Ģirtam Kalniņam un viņa Mārītei galvā ir simts un viena ideja par baznīcas apkārtnes labiekārtošanu ar īpašu lapenīti, kur jaunie varētu pasēdēt un taptu vienreizējas kāzu fotogrāfijas, un arī par pastaigu takas ierīkošanu. Es nešaubos, ka pavisam drīz tas arī būs, jo kārķēnieši nemaz citādāk neprot dzīvot. Viņi ir ne tikai lieli sapņotāji, bet reāli darbos pierāda, ka var. Viņi var izdarīt kaut ko tādu, ka mute paliek vaļā. Tas tā bija, redzot un izdzīvojot pacilājošo sajūtu, kā pagasta iedzīvotāji solidarizējās, lai savai Sandriņai, kā viņi sauc Sandru Pilskalni, sagādātu pārsteigumu – uzdāvinātu sapņu braucamo – dzeltenu ar baltām pumpiņām sieviešu velosipēdu, kuram pie stūres piestiprināts pīts amizants groziņš. Tas ir īpašs tāpēc, ka ikviens atsaucās aicinājumam samesties un savai Sandriņai uzdāvināt pārsteigumu un prieku, jo viņa ar savu darbu un silto sirdi to dara katru dienu. Domāju, ka neviens augstu kungu pasniegts Atzinības raksts un ordenis nav tik svarīgs, kā šis pagasta ļaužu teiktais paldies. Tas bija kaut kas īpašs, un paldies liktenim, ka es šajā brīdī varēju būt klāt.

Viedokļi