Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dvēselē putenis

11. novembrī, Lāčplēša dienā, Valkā bija iespēja noskatīties jauno latviešu mākslas filmu “Dvēseļu putenis”, kura uzņemta pēc tāda paša nosaukuma Aleksandra Grīna romāna motīviem. Tā vēsta par Latvijas valstij un bruņotajiem spēkiem būtisku posmu ‒ Latvijas valsts un armijas izveides pirmsākumiem, strēlnieku gaitām vēl pirms valsts dibināšanas Pirmā pasaules kara laikā un jaunizveidotās Latvijas armijas pirmajām cīņām, zaudējumiem un uzvarām Latvijas Neatkarības kara laikā. 

Pēdējos gados vairāku iemeslu dēļ esmu izvairījusies no problemātisku tēmu filmu skatīšanās, lai gan tieši tās ir ar vislielāko pievienoto vērtību gan emocionālā ziņā, gan estētiskā. Tomēr par filmu “Dvēseļu putenis” man nebija šaubu, ka to vēlos noskatīties – ka tā IR jānoskatās. Tā, māsas pamudināta, iegādājos biļetes uz filmas seansu Valkas pilsētas kultūras namā jau iepriekš, lai nepārdomātu. Kultūras nama lielajā zālē tikai dažas sēdvietas bija brīvas. Varēja nojaust, ka daļa skatītāju uz filmu bija atnākuši uzreiz pēc Lāčplēša dienas lāpu gājiena. 

Gribu cerēt, ka, ja filma tiktu rādīta citā dienā ‒ ne Lāčplēša dienā ‒, apmeklētāju skaits būtu tikpat liels, jo pēc tās noskatīšanās apstiprinās medijos dzirdētais ‒ filma “Dvēseļu putenis” Latvijas tautai bija vajadzīga jau sen. Tieši tā – vajadzīga! Lai cik mums vēstures stundās būtu stāstīts par Pirmo pasaules karu un situācijām, kad brālim pret brāli karā nācās cīnīties. Lai cik daudzos lāpu gājienos mēs būtu gājuši un piedalījušies karos kritušo karavīru piemiņas brīžos. Tomēr nekas no tā tik labi neizskaidro un neataino šo tik svarīgo posmu – brīvības izcīnīšanu ‒ Latvijas valsts vēsturē, kā režisora Dzintara Dreiberga uzņemtā vēsturiskā kara drāma “Dvēseļu putenis”. Latviešu kino māksla vienmēr ir tikusi augstu novērtēta – nereti vairāk tieši jomas speciālistu acīs, bet šo filmu, domāju, novērtēs ikviens. Filmējums kvalitatīvs, specefekti nesamāksloti, aktieru tēlojums izcils, joki un mīlas ainas organiski papildina nežēlīgās kara ikdienas un kaujas ainas. Filmas scenārijs ir dinamisks ar nežēlīgiem pavērsieniem, kas liek  izdzīvot, izjust Pirmā pasaules kara netaisnību un latviešu traģisko likteni, liek brīnīties par latviešu tautas sīkstumu un izjust pateicību un sāpīgu cieņu pret tiem, kuri izcīnīja iespēju latviešu tautai būt un dzīvot savā valstī ‒ Latvijā. 

Cieniet to, kas esiet, un to, kas mums dots. Lai sirsnīgi, silti un gaiši šie svētki!

Viedokļi