Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīvot tagad un šodien

Ir decembra vidus. Līst. Aiz loga saskatīt neko nevar, ap pulksten 7 no rīta ārā ir piķa  melna tumsa. Taču lietus laikam ir pamatīgs, vismaz dzirde signalizē par lielu troksni. Pie šādas laika apstākļu kombinācijas tik ļoti nāk miegs, ka sevi dzīšus jāizdzen no gultas – ir laiks celties un posties uz darbu.

Kad rakstu šīs rindas, līst arī dienā. Tas nekas, ka drīz būs Ziemassvētki. Taču es priecājos par šo lietu un par tumšo laiku, priecājos par katru šo dienu un to, ka varu to piedzīvot, priecājos, ka elpoju. Es vairs nedzīvoju ilgtermiņam, es tveru mirkļus. 
Tas ir tas, ko man iemācījis šis gads. Dzīve ir trakāka par “amerikāņu kalniņiem”, tā neiet tikai augšā un lejā. Tas būtu pārāk vienkārši.
Dzīvoja reiz Amerikā tāds dzejnieks Volts Vitmens, kura vārds gan jau daudziem komentārus neprasa, un viņa slavenajā dzejas krājumā “Zāles stiebros” ir šādas Vitmena vārsmas: 

Es novēlu sevi dubļiem, lai izaugtu kopā ar zāli,
                                                                     kuru tā mīlu,
Ja vēlies mani atkal, tad meklē pēc manis zem savu
                                                                     zābaku zolēm.
Ja tev neizdosies mani atrast uzreiz, tad nezaudē drosmi,
Neatradīsi mani vienā vietā, meklē citā,
Kaut kur es stāvu un gaidu tevi.

Tas tā – īsi, koncentrēti un jēgpilni Vitmena izpratnē, kas mēs esam un kur mēs, iespējams, varētu būt. Manuprāt, tas sasaucas ar kristiešu Ziemassvētku būtību, ar to solījumu un ar bieži piesauktajiem “trijiem vaļiem”. Ticību. Cerību. Mīlestību.

“Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība” (no Pāvila 1. vēstules korintiešiem).

Ticība, manuprāt, ir vismaz kaut kāds pretsvars eksistenciālajām bailēm dzīvot bezjēdzīgā un absurdā pasaulē, pretsvars bailēm no rītdienas. Cerība ir vajadzīga, lai spētu ticēt. Un mīlestība (ne tikai pret konkrētu cilvēku, bet pret pašu esamības jēdzienu, pret būšanu un pastāvēšanu šodien un tagad) patiesi ir pāri visam. Dzīvot saskaņā ar šiem trijiem jēdzieniem nebūt nav vienkārši, taču tas ir glābiņš, iespējams, pat vienīgais no domu un emociju haosa.

Ziemassvētku gaidīšanas laikā visapkārt ir daudz pozitīvas enerģijas, manuprāt, visi šie labie vēlējumi par gaišiem, mīļiem, siltiem svētkiem, visi labie darbi ar vēlmi iepriecināt citus nekur nepazūd. Šis ir laiks, kad atvērt sirdi labu emociju uzņemšanai, kad izbaudīt mirkļus, nedomājot par to, ka pēc svētkiem janvārī atkal atsāksies ikdiena ar raizēm un problēmām. Tas būs rīt. 

Tagad ir šodiena – katram sava. Lai jums izdodas atrast tajā, par ko priecāties un ko ar pateicību novērtēt pat tad, ja kādam šķiet – nekā tāda jau manā dzīvē nav.

Viedokļi