Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Iešu tur, kur vēl nav būts

Grupas “The Sound Poets” solists Jānis Aišpurs vienā no dziesmām dzied: “Iešu tur, kur vēl nav būts.” Vispār ļoti precīzi vārdi, lai sasniegtu kaut ko vairāk par to, kas esi šodien. Jānis vasarā bija viens no meitas foršajiem skolotājiem ģitāristu nometnē “Sešas stīgas”. Pirmdien viņš bija muzikālā vakara viesis ģitāras spēles audzēkņiem Yamaha mūzikas skolā Valmierā.

Esmu jau rakstījusi, ka šādi vakari ir skolas tradīcija – pie bērniem ciemos ierodas  mūziķi, lai dalītos pieredzē, atklātu, kāds ir bijis viņu ceļš līdz skatuvei. Tāda neformāla, atklāta saruna ar jautājumiem un atbildēm, dziesmām.  Ar “The Sound Poets” Jāni bērna mūzikas skolas pedagogs Jānis Ozoliņš bija trāpījis desmitniekā. Sanākuši bija ne tikai audzēkņi, bet arī viņu vecāki. Mūziķa stāstījums stundas garumā negarlaikoja pat pašus mazākos. 

Mani šīs tikšanās iedvesmo, uzzinu daudz jauna par dažādiem mūzikas stiliem, kā arī gūstu apliecinājumu tam, cik svarīgi ir uzdrīkstēties pat par šķietami neprātīgām idejām. Varbūt atceraties, ka 2012. gadā “Prāta Vētras” koncertus iesildīja “The Sound Poets”, vien retais zina, kā viņi tur nokļuva. Jānis Aišpurs pirmdien stāstīja, ka tolaik strādājis bankā, viena projekta ietvaros klients bijis “Prāta Vētra”. Viņš kādu dienu vienkārši paņēmis telefonu un zvanījis Renāram Kauperam, sakot, ka ir tas Jānis, kas izpilda joprojām populāro dziesmu “Kalniem pāri”, un vaicājot, vai gadījumā, izvēloties savai koncertturnejai iesildītājus, varētu starp kandidātiem iekļaut arī “The Sound Poets”. Pēc nedēļas zvanījis Kaupers un teicis – jā! Redz, pie kā aizved uzdrīkstēšanās! Kā vienmēr teikusi mana redaktore, nepajautājot neuzzināsi. Īsi, kodolīgi un tik precīzi.

Pēdējā laikā esmu satikusi vairākus cilvēkus, kas savos stāstos atklāj, kā savulaik uzdrīkstējušies, sapņojuši lielus sapņus, un šodien viņi visi ir veiksmīgi, darot darbu, ko mīl, kas ir viņu sirdslieta.

Viens no šādiem cilvēkiem ir arī Latvijas Riteņbraukšanas federācijas preses sekretārs smiltenietis Toms Markss, kurš skolas laikā nebija ne izcils mācībās, ne spožs sportā. Taču drosmīgs! Toms ir viens no cilvēkiem, ar kuru lepojos, jo tas, kā viņš ir kāpis pa karjeras kāpnēm, vienlaikus neaizmirstot par savu dzimto pusi Smilteni, kurai sniedz savu intelektuālo un radošo pienesumu, ir apsveicami. Priecājos, ka pirms pusgada sarunātā intervija ar Tomu beidzot ir notikusi un lasāma piektdienas, 30.novembra “Ziemeļlatvijas” numurā.

Viedokļi