Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

"Ingūna Johansone, "Ziemeļlatvija": Ne jausmas, par ko balsot"

Vēlēšanu laiks patiešām ir tāds dikti interesants. Tik daudz kaislību, tik daudz jaunumu! Bet visa pamatā jautājums – par ko. Jā, es arī esmu starp tiem, kuri nezina, par ko balsot. Un arī mani paziņas, draugi saka to pašu – nav ne jausmas, par ko balstot. Tik daudz partiju sarakstu, tik daudz kandidātu, bet, par ko balsot, nav. Sekojot līdzi dažādām diskusijām, priekšvēlēšanu aktivitātēm, man radies priekšstats, ka Latvija ir sadalījusies divās nometnēs, – vieni ir par Kaimiņa partiju, otri – pret. Pagājušajā nedēļā cienījamās Noras Ikstenas ieraksts Facebook izraisīja vārda tiešajā nozīmē divkauju par un pret Kaimiņa partiju. Bet sākotnēji jau stāsts bija par valsti un to, cik dažas lietas sliktas un ka tās jāmaina. Viss beidzās ar “kariņu”. Tas, protams, ir interesanti, drusku pat smieklīgi, kā cilvēki villojas, kaut ko noliedzot vai dedzīgi aizstāvot, bet tas rada zināmu bažu, ka bez šī vairs nekā cita nav. Socioloģiskais pētījums, ko veicis SKDS, nevis kādas partijas pasūtīts un izdomāts pētījums, kādi arī figurē internetvietnē, rāda, ka joprojām vislielākais atbalsts ir “Saskaņai”, tad ZZS. Tas izskatās tā – suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Puse valsts villojas par vienu partiju, bet par līderiem vairs neviens pat īsti neinteresējas? Bet varbūt tāds priekšstats ir radies tāpēc, ka informāciju uztveram pavirši, sekojam līdzi ziņu virsrakstiem, komentāriem, nevis lasām garākus analītiskus rakstus vai skatāmies diskusijas TV, kur tomēr tā “drēbe” labāk redzama. Cik pētām, kas par cilvēkiem ir šie kandidāti, ko līdz šim paveikuši, kā dzīvo? Vai zinām, ko partijas domā par novadu attīstību, par to, kā sakārtos izglītības un veselības aprūpi? Un citus svarīgus jautājumus. Dzirdam kādus saukļus, un ar to pietiek. Esam tik skrejoši, ka pa virsu vien visu tveram. Man nez kāpēc rādās, ka arī partijām kandidātu izvēle ir līdzīga – pa virsu un skrejoša. Kas iekļūst kandidātu sarakstos? Kā notiek atlase, ir kādi kritēriji? Sarakstos ir vairāki kandidāti  arī no mūsu novadiem. Vairāki no viņiem teica, ka viņus uzrunājis (pierunājis) kāds no partiju līderiem. Bet kāpēc? Vai tik ne tāpēc, ka šie cilvēki ir aktīvi viedokļu paudēji sociālajos tīklos? Arī naski kritizētāji. Bet kādi viņi ir darītāji, un arī tie, kas Saeimā jau sēdējuši? Kas viņi ir par cilvēkiem, kādas ir viņu vērtības? Kurš to zina? Un, pats svarīgākais, cik viņi ir zinoši? Viens ir spriedelēt, kas nav tā, kā vajag, otrs – saprast, kā funkcionē valsts pārvalde, kā izstrādā likumus, kā nauda valstī rodas un tērējas. Ja vēlamies kļūt par juristiem, ārstiem, skolotājiem, arhitektiem, mērniekiem, pat šuvējām un pavāriem, ir daudz jāmācās, jāizzina savas profesijas nianses, bet par deputātu nav jāmācās. Vai tas ir pareizi? Varbūt šī iemesla dēļ mums, lai par ko mēs arī vēlētu, nākas pēc tam vilties, jo tik naskie runātāji un viedokļu paudēji ne vella nesaprot, kā tos solījumus dzīvē īstenot, jo trūkst zināšanu, un daudzi no tiem ir vienkārši utopiski.

Viedokļi