Izvēlies pats, kādu pasauli redzēt!

Piesēžos pie datora un domāju – par ko lai uzraksta. Par visiem zināmo vīrusu, par liegumiem, par citādo mūsu ikdienā, par sazvērestību teoriju apsēstiem dīvaiņiem, par pašvaldību vēlēšanām un citām tēmām, par ko raksta visi un visur, ‒ negribas.

Par “neizdevušos” pavasari? Arī nē. Jā, siltāku un saulaināku laiku gribētos, bet pieturos pie teiciena: “Daba ir gudra, cilvēks ir nepacietīgs.” Kad redzu, kā daba līksmo, zied viss, kas vien var ziedēt, cik priecīgi pa peļķēm rosās putni, man tiešām šķiet, ka vienai daļai cilvēku domāšana, runāšana un rakstīšana dota nevis tāpēc, lai to izmantotu tam, lai domātu, spriestu un rakstītu sevis izaugsmei un attīstībai, bet lai nemitīgi domātu, lasītu un rakstītu par to, cik viss ir slikti. 

Pie šāda secinājuma nonāku ik pa laikam. Skaties, kur gribi, visur kāds ar kaut ko ir neapmierināts. Nenoliegšu, arī manī laiku pa laikam iezogas šī sērīgā nots, bet, piefiksējis sevī to, agrāk vai vēlāk velku sevi ārā no šīs skābās, neveselīgās sajūtas. Apzināti piespiežu sevi redzēt labo.

Darbs man šobrīd tāds, ka nākas lasīt arī informāciju un viedokļus par neizdarībām gan Valkā, gan Smiltenē, gan citur valstī. Strādāt masu medijos, interneta vidē, mūsdienās var tikai cilvēks ar biezu ādu un stipriem nerviem. Man ne vienmēr tādi ir, tāpēc vēl un vēl visur meklēju labo, lai vilktu sevi aiz ausīm no tā visa, ko esmu spiests lasīt darba dēļ. Un redzēt labo.

Redzu, piemēram, cik skaists ir Valkas ‒ Valgas dvīņu pilsētu centrs, kā pilsēta pārvērtusies pēdējo četru piecu gadu laikā, kopš laika, kad parādījos tajā regulāri. Redzu, cik skaists ir kļuvis Smiltenes Vecais parks, katru reizi, kad viesojos Smiltenē, redzu, kā pilsēta mainās un cenšas kļūt glītāka. Redzu, cik daudz vietu Latvijā kļūst skaistākas un sakoptākas, kā tiek uzlabots apkalpojošais sektors, sabiedriskais transports, medicīnas iestādes, valsts iestādes, un tā es varu turpināt vēl un vēl.

Nemelošu, redzu arī to, pie kā vēl jāpiestrādā, kas jāuzlabo, jāsakārto, jāizmēž. Arī tas viss šeit ir, bet ir taču teiciens “Romu neuzbūvēja vienā dienā”. Pārmaiņas notiek, arī cilvēku domāšanā un, kā zināms, tieši no turienes sākas visas pārmaiņas – no galvas, no smadzenēm, no domām.

Tas nav nemaz tik grūti – redzēt labo. Vajag tikai gribēt. Izvēle katra paša rokās, kādā pasaulē dzīvot un kādu to redzēt – skaistu vai kroplu.

Viedokļi