Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Kā es nekļuvu par deputātu

Vispirms gan jāteic, ka īpaši pēc amatiem nekad neesmu tīkojis. Kad beidzu augstskolu, mani nozīmēja par vakara vidusskolas direktoru. Ne tāpēc, ka būtu pēc goda tīkojis, bet kaut kā naudiņa bija jāpelna. Studentu sadales komisijā par šādu variantu bija iestājusies pasniedzēja Lidija Dambrāne, kura labi zināja par manu veselību.

Vēlākajos gados sāku just, ka aizvien partijas komitejā atrodas kāds priekšnieks, kuram gauži nepatīk mana brīvdomība, tāpēc jau pats sāku vairīties no dažkārt piedāvātajiem amatiem. Bez iesaistes sabiedriskajos notikumos nepaliku, jo visos iespējamos gadījumos piekritu būt par vietnieku. Tūristu klubu dibinājām, lūdzu, es par vietnieku. Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība – es par priekšnieka vietnieku. Tāpat arī Grāmatu draugu biedrībā un vēl pāris līdzvērtīgās sabūšanās. Laikam taču šī inerce nostrādāja vēlāk, kad dibinājām Tautas fronti, jo arī tolaik atteicos no galveno priekšnieku amatiem. Bet es jau biju kļuvis aktīvs publicists, tāpēc savu galveno misiju saskatīju rakstīšanā.

Par deputātu amata kandidātu tiku aicināts jau uz 5. Saeimas vēlēšanām, turklāt no dažādiem sarakstiem. Aizbildinājos ar vārgu veselību, un mani lika mierā. Tobrīd vēl bija stiprs Tautas frontes kodols, tāpēc pret jaundibinātām partijiņām man bija stipri rezervēta nostāja. Cits klimats veidojās pirms 6. Saeimas ievēlēšanas. Savu piekritēju partiju veidoja puslatvietis Zīgerists. Kādu citu sīkpartiju pārpirka Alberts Kauls. Uzradās vairāki citi bijušie kompartijas funkcionāri, kuri metās dibināt kapitālismu, proti, neaizmirstot savu labumu. Šādus vīrus igauņi iedēvēja par mazgājamām tapetēm. Situāciju izmantoja vairāki mani domubiedri un draugi, kuri bija formāli pieslējušies Zīgerista kompānijai kā priekšvēlēšanu kampaņas finansētājiem.

Šeit minēšu divus no viņiem. Ar Gunti Eniņu sapazināmies novadpētniecības darbos, tostarp arī saistībā ar senču svētkalnu popularizēšanu. Mums bija daudz pretinieku ordinēto zinātnieku aprindās, jo katram taču sava ģimene un savs amatiņš ģimenes uzturēšanai. Tiesa, viņi alojās vienā ziņā, jo galvenajiem ideoloģiskajiem uzraugiem astoņdesmito gadu nogalē saradās citas un daudzkārt sāpīgākas problēmas. Lai arī cauri ērkšķiem un citiem šķēršļiem, mana grāmata “Ceļš uz Bitarīnu” tomēr parādījās. Guntis pilnībā aizstāvēja manas pozīcijas. Arī pēc tam bieži turpinājām sadarboties un apmainīties jaunumiem.

Otrs draugs bija rakstnieks Jānis Mauliņš, ar kuru bijām pazīstami kā amata brāļi vismaz gadus divdesmit. Septiņdesmitajos gados Jānim cenzūra neļāva publicēties, komisijas nepiešķīra dzīvokli, un Jānis nepadevās, bet aizkaitinājumā gandrīz izjauca vienu no Rakstnieku kongresiem. Vēlāk satikāmies Vijciemā, tad sapazināmies tuvāk, un, protams, kļuvām par domubiedriem.

Un pienāca 6. Saeimas priekšvēlēšanu laiks, kad abi mani draugi nolēma startēt vēlēšanās,  “lai vienreiz izbeigtu bardaku”. Un vienīgā kompānija, kura bez īpašas šķirošanas ņēma pretī visus gribētājus, bija zīgeristieši. Gan Guntis, gan Jānis neatkarīgi viens no otra man sāka rakstīt vēstules ar aicinājumiem pievienoties viņiem. Ar savu publicistiku un arī kā latviskuma aizstāvis biju sabiedrībā pazīstams, iespējams, ka tiktu pat ievēlēts par deputātu, bet mani šāda iespēja pat šausmināja. Sākumā pieklājīgi atrunājos, bet Jānis Mauliņš kļuva īpaši neatlaidīgs. Ar vēstulēm apmainījāmies vēl kādu gadu pēc vēlēšanām.

Šeit jāpiemin kāda epizode. Ar zintnieces starpniecību Vijciema akmens dieveklim pajautāju, cik deputātu vietu zīgeristieši dabūs. Atbildes bija, ka viņiem būs frakcija ar astoņiem deputātiem. Par to informēju Jāni. Bet pēc balsu saskaitīšanas zīgeristiešiem sanāca 16 vietas, un kādu laiku Jānis juta pārākumu, kaut atklāti to nepieminēja. Bet tad no frakcijas pirmais aizgāja Eniņš, pēc tam vēl kāds četrinieks, tad vēl citi pieklīdeņi, un frakcijā palika manis nosauktie astoņi. Jānis Mauliņš trijos gados guva bagātīgu novērojumu pieredzi, ar savām jurista zināšanām spēja dot zināmu artavu kvalitatīvu likumu tapšanā. Kad kārtējā vēstulē Jānis man pārmeta atteikšanos kandidēt, es atbildēju visai ironiski. Sacīju, ka man no deputātu garlaicīgām runām nāktu miegs. Tas, protams, nebūtu nekas sevišķs, jo tolaik bija tāds deputāts Valdmanis, kurš visai bieži gulēja. Bet, lūk, man vēl cita nelaime, jo miegā es mēdzu krākt. Kolēģis atbildēja, ka krākt sēžu laikā gan nepiedienētos. Bet drīz laikam bija sapratis manu zobošanos un, iejuties jaunajā statusā, šādu izturēšanos pret sevi nespēja piedot. Vairāk vēstuļu nebija, un es arī neuzbāzos. Kā izbijušais padomju disidents Jānis bija godam pelnījis sev deputāta pensiju, bet viss notika tā, kā notika. Nevajadzēja tomēr apvainoties uz mani.

Sakari drīz pārtrūka arī ar Gunti Eniņu. Deputāta krēsls laikam nesamērīgi paceļ cilvēka pašvērtību, un tad cilvēks sāk domāt, ka viņš kļuvis gudrāks par citiem, turklāt nemaldīgs savos spriedumos.

Tāda ir dzīve, kā teiktu franči. Esmu vēl saņēmis pāris aicinājumu startēt rajona un novada mēroga vēlēšanās. Labi vismaz, ka Vents Krauklis par manu atteikšanos ļaunu prātu netur. Arī uz Saeimas vēlēšanām mani vairs sarakstos neaicina. Laikam izskatos pietiekami sanīcis savu gadu dēļ, bet varbūt arī tāpēc, ka mani senie paziņas paši jau vairs likteņu lemšanā nepiedalās.

Viedokļi