Kad pienāks Latvijai tie laiki

Klusi klusītiņām, bez svinīgiem sarīkojumiem, bez ballēm un salūta, šogad tiks aizvadīts 18. novembris –  Latvijas Republikas 102. dzimšanas diena. Vai tāpēc ir ļoti jābēdājas? Manuprāt, nē. Lai nosvinētu savas valsts jubileju, nebūt nav jāiet ļaudīs, ģimenes formāts ir pat sirsnīgāks, it sevišķi, ja mājās ir bērni. Šis ir laiks, kad var iziet ārpus ierastajiem rāmjiem par tēmu “kā svinēt svētkus”. Cilvēki sociālajos tīklos jau dalās ar idejām, piemēram, var kopā ar mājiniekiem saklāt svētku galdu un visiem kopā pagatavot ikdienā neierastākus ēdienus, var uzzināt ko jaunu par Latvijas valsts dibināšanu un vēsturi, izmantojot interneta resursus, var ar gaismas objektiem izgreznot mājas vai dzīvokļa logus, balkonus vai pagalmu, var izdarīt kādu labu, līdz šim atliktu darbu. Bet var arī vienkārši izmantot brīvdienu, nedarot neko un laiskojoties vai arī, gluži pretēji, padarot nevaļas dēļ sakrājušos mājas darbus. Viss ir atkarīgs no tā, kāds ir mans (tavs) un Latvijas kopīgais stāsts, cik cieša ir katra cilvēka un Latvijas valstiskuma idejas mijiedarbība.

Taču, ja es nesvinu savas valsts dzimšanas dienu, tas nenozīmē, ka man Latvijas valsts ir vienaldzīga. Ārišķīgums nav svarīgs, svarīgi ir tas, ko jūt dvēsele. Un svinēt var arī domās, – domājot arī par to, kas atrodas aiz oficiālā vārdu salikuma “Latvijas Republika”. Un tā nav ne Saeima, ne Ministru kabinets. Tie esam mēs – gan tagadējie Latvijas iedzīvotāji, gan mūsu senči, kuri nu jau ir viņā saulē. Mēs esam tik dažādi vecuma,  rakstura, tautības, izglītības, profesiju, maka biezuma un domāšanas ziņā un tik vienoti ģeogrāfiskās telpas ziņā – Baltijas jūras krastā, starp Igauniju, Lietuvu, Krieviju un Baltkrieviju. Tas, kas šeit notiek, mums visiem ir kopīgs, tāpat arī kopīgs ir tas, kas šeit jau bijis un vēl tikai būs.

Personīgi es Latvijas dzimšanas dienā  no mums visiem lielākajā godā celtu vecos cilvēkus un bērnus (viņiem manas lielākās simpātijas pieder arī ikdienā). No pirmajiem mēs nākam, otrie mūs turpina, un viņi ir mūsu dārgums. Diemžēl valsts kā oficiāla institūcija sirmgalvjus un bērnus atstājusi pabērna lomā (ai, cik knapas ir pensijas un bērnu kopšanas pabalsti), taču ne vieni, ne otri paši par sevi parūpēties nespēj, tas ir atstāts viņu ģimeņu ziņā (un ne visiem tādas ir).

Kaut tas skan banāli un nodeldēti, mēs esam stipri un sīksti, mēs protam izdzīvot ar to, kas ir,  rūpēties par savējiem un pat dalīties ar citiem (Ziedot.lv un citu labdarības akciju piemērs), bet ar to acīmredzot ir par maz valstiskā līmenī. “Mainies ir Tu uz augšu!” – šos Lāčplēsim veltītos vārdus Rainis ielika Spīdolas mutē. Mums pietrūkst šīs garīgās un stipruma maiņas varas vertikālē. Ceru, šis pārmaiņu laiks Latvijai pienāks, bet (vēlreiz vārds Rainim) “tas jaunais laiks, / kas šalkās trīs, / tas nenāks, / ja ļaudis to nevedīs”.

Viedokļi