Laikraksts ir tādā pati prece, kura ražošanā tiek patērēti resursi

Paralēli aktīvajām diskusijām sociālajos tīklos par masku lietderību vai to noliegumu un par to, ka latvieši metušies dejas “Jerusalema” izaicinājumā, ir sākusies laikraksta “Ziemeļlatvija” abonēšanas kampaņa nākamajam gadam. Būšu godīga, ik pa laikam man uznāk tā saucamie melnie attiecībā par sava darba lietderīgumu, jo aizdomājos, kam vajadzīgas mūsu rakstītās ziņas, apraksti un intervijas. Taču tad, kad no saviem lasītājiem saņemu pateicības vārdus, drūmās domas pazūd un gribas atkal atrast kādu interesantu intervijas varoni. Piekrītu – mūsdienās, kad jācīnās par izdzīvošanu, drukātie laikraksti un žurnāli nav pirmās nepieciešamības preces, bet, ja, piemēram, redzu lielveikalos pie preses stenda kādu lasām “Ziemeļlatviju” un pēc kāda laika to noliekam atpakaļ, ap sirdi kļūst pavisam čābīgi. Šo rīcību salīdzinu ar to pašu, ja es veikalā paņemtu maizi, to nokostu un atliktu plauktā vai no piena pakas padzertos pienu un arī atliktu atpakaļ. Cilvēki mīļie – laikraksts “Ziemeļlatvija” ir tāda pati prece, kuras ražošanā tiek patērēts darbaspēks, elektrība, maksa par telpu īri, mobilā telefona pakalpojumiem, druku un vēl citas izmaksas. Jā, mani tas kā vienu no šīs preces (lasi ‒ laikraksta) ražošanas ķēdes posmiem sadusmo, jo uzskatu, ka tas nav godīgi attiecībā pret mūsu darbu. Izdot laikrakstu ir darbs, nevis hobijs.

To, ka “Ziemeļlatviju” lasa un katrs var atrast sev interesējošu un noderīgu informāciju, apstiprina reizē skumji un smieklīgi gadījumi. Piemēram, skolēnu vasaras brīvlaikā jaunieši kabatas naudu pelna, dežurējot Valkas novada Centrālās bibliotēkas lasītavā. Viens no dežurantiem stāstīja, ka visvairāk pieprasītais preses izdevums bijusi “Ziemeļlatvija”. Diemžēl arī visvairāk čieptais izdevums. Sākumā jaunietis kautrējies aizrādīt negodīgajiem lasītājiem, bet tad, pārvarot sevi, gājis klāt un aicinājis no somas izņemt paņemto vietējo avīzi un atlikt to atpakaļ. Līdzīgu stāstu esmu dzirdējusi no Valkas novada domes darbiniekiem. Piemēram, pašvaldības ēkā Beverīnas ielā 3 “Ziemeļlatvija” stāv plašajā foajē uz žurnālu galdiņa, kur piesēžot var izlasīt visi darbinieki un, ja vēlas, arī apmeklētāji. Taču ir bijušas reizes, kad darbiniekam jāskrien no aizmugures un jālūdz kādam negodprātīgam apmeklētājam atdod pa kluso somā ieliktās avīzes. Ar savu rakstīto netaisos nevienu speciāli aizvainot, bet aicinu abonēt “Ziemeļlatviju”, tad laikrakstu varēs lasīt mājās. Turklāt šogad abonentu loterijā ir sarūpētas ļoti labas balvas.

Viedokļi