Laime atnāk pati 1

Pirms kāda laika manu kaimiņu dārzā parādījās trusis. Dekoratīvs dzīvnieciņš, kādu iegādājas zooveikalos un tur istabā. Kā viņš nonāca uz ielas, protams, var tikai minēt. Kaimiņi izsludināja saimnieka meklēšanu, bet velti. Diemžēl izskatījās, ka pūkaini kāds bija nolicis tuvāk mājām apzināti, iespējams, tieši tāpēc, lai tādi kā mani kaimiņi to atrastu un pieņemtu. Jā, un viņi pieņēma. Saplūca zāli, uzbūvēja mājiņu, jo kur tad lai liek to, kas nevienam nav vajadzīgs, bet viens nespēj izdzīvot.

Tagad lasu smiltenietes Baibas Vaheres aizkustinošo stāstu. Viņa raksta: “Braucām sēņot. Aizrunājāmies un paskrējām garām ierastajai vietai. Varbūt tāpēc, ka kāda maza sirds ļoti, ļoti vēlējās dzīvot? Izkāpjot no mašīnas, paspējām izmest vien nelielu līkumiņu, kad no eglītes apakšas izskrēja viņš... Maziņš, trīcošs, izbadējies... Un uzreiz iekāpa grozā. Tā nu esam kļuvuši par vienu neaprakstāmi mīļu dzirnavnieku bagātāki... Interesanti zināt, kā jūtas tas, kurš viņu tur aizveda un meža vidū atstāja?” Nu jau atradenītis ticis pie vārda un ir Gustiņš. Viņam neaprakstāmi paveicies, jo sastapa īstajā brīdī īstos Cilvēkus. Jā, Cilvēkus ar lielo burtu.

Cik ir šādu stāstu? Daudz, diemžēl ļoti. Vieni izmet, otri pieņem. Bet neviens jau nezina, cik ir tādu nelaimīgo, kurus neatrod cilvēki ar sirdi krūtīs, kas nepaies garām nelaimīgajai radībai. Savā žurnālistes praksē esmu bijusi klāt brīdī, kad policija no grāvja izvelk maisu, kurā noslīcināts pieaudzis suns. Skaties un gribas kliegt, kur tādi radījumi rodas? Par cilvēkiem grūti tādus nosaukt. Jā, es zinu, jūs teiksiet, bet ir jau arī tādi, kas nogalina cilvēku. Jā, un kas pamet bērnus un vecus, nevarīgus vecākus. Jā, jā, ir. Pasaule ir pilna šausmu, bet, manuprāt, nežēlība sākas tieši ar truša vai kaķa izmešanu. 

Tāda rīcība ir kā sniega bumba, ja tevī sēž šī spēja nodarīt pāri neaizsargātam dzīvniekam, tad var pazust cilvēcības robežas pret jebko – arī cilvēku. 

Baiba, kad taujāju, vai drīkstu pieminēt viņu savā viedoklī, man raksta, ka jūtas neērti, nav jau gribējusi sevi kā izcelt, bet iedrošināt citus, lai izglābto dzīvnieciņu būtu vairāk. Zem viņas stāsta “Facebook” ir teju divsimt komentāru. Kaut kā jau bija aizmirsies, ka komentāros var izlasīt arī ko labu, ne tikai ķengas par kovidu, vakcīnām un valdību. Lasot, ko raksta zem Baibas ieraksta, raisās asaras acīs, cilvēki piemin savu pieredzi, to, ka arī viņu mājās ir kāds izglābtais atradenītis, un ir skaidrs – beznosacījuma mīlestība un cilvēcība nav nekur pazudusi. 

Jā, pasaulē ir labais un sliktais, baltais un melnais, bet, kamēr vien būs cilvēki, kuri pasniegs roku tam, kuram vajadzīga palīdzība, tikmēr varēsim saukties par cilvēkiem. Paskatījos uz savu spalvu kušķi, mīļo kaķi Skārletu, kura guļ savā baltajā pēlī, kas viņai kā princesei uzdāvināts, un krūtīs ielīst tāda siltas mīlestības deva. Skatos un smejos, kā tik ļoti var mīlēt vienu neproduktīvu radījumu! Jā, var! Un esmu pateicīga liktenim, kurš mani saveda kopā ar šo brīnumskaisto Manu kaķi, kurš kādam citam bija lieks un nevajadzīgs. Izmests. Laimes sajūta mājās ienāk ne jau ar dārgām lietām, tā ienāk ar mīļiem cilvēkiem un arī kaķi. Dažiem ar suni vai trusi. Pat ar kāmi.

Komentāri 1

konnaoja

Vienas paņem un pamet, citas atrod un paņem... riņķa dancis nekad nebeigsies.

pirms 6 dienām, 2021.09.14 10:58

Viedokļi