Ļaut pašiem dzīvot - sadzīvot, nemaisīties pa kājām un nekomandēt

Dzīvoju astoņu dzīvokļu mājā, kurā lielākoties mitinās seniori. Ar dažiem kaimiņiem esmu sadraudzējusies, un viņi man kļuvuši dārgi cilvēki.  Klausoties dzīves gudrībās, joprojām daudz mācos un paturu prātā visādus noderīgus knifus dārza iekopšanā, puķu un tomātu audzēšanā, ēdienu gatavošanā. Runājamies arī par dzīvi, attiecībām, bērnu audzināšanu un palaišanu lielajā dzīvē. Taču nekad manas seniores neuzbāžas ar pamācībām, kā dzīvot, veidot attiecības un audzināt bērnus. Tas mani fascinē. 

Arī vecāki nekad nejaucās manā privātajā dzīvē. Gluži otrādi – kā varēja, tā atbalstīja. Nenoliedzami, reizēm pateica kādu skarbāku vārdu, bet neatļāvās ar vārdiem nonicināt manas izvēles vai apspriest dzīvē pieļautās kļūdas. Vecāki izvēlējās būt blakus, atbalstīt un iedrošināt. Tā esmu izlēmusi darīt arī es – ļaut bērniem iet savu ceļu, kāpt uz saviem grābekļiem un pašiem pieņemt lēmumus. Protams, es priecājos, ja man kā mammai prasa padomu. To arī sniedzu, bet neuzspiežu savu gribu. Un nekad mūžā to nedarīšu! 

Esmu sastapusies ar gadījumiem, kad mātes vēl sirmā vecumā kontrolē savu pieaugušo bērnu dzīvi, liek justies vainīgiem, ka viņiem dzīvē viss kārtībā. Tā vietā, lai mammai sirds būtu mierīga par bērniem un mazbērniem, viņa neprot dzīvot savu dzīvi bez bērnu kontroles. 

Pēdējā laikā daudz domāju par šīm lietām, jo mēs visi – kāds agrāk, kāds vēlāk – būsim seniori. Tas nav nekāds lāsts vai nepanesams smagums, bet gan dzīves posms, kas jāizdzīvo. To taču var darīt cienīgi un priecīgi, jo vairs nebūs jāskrien uz darbu, bet mierīgi varēs nodoties savām lietām. Ja bērni aicinās ciemos un lūgs palīdzību un atbalstu, tad steigt to sniegt. Tik vienkārši un saprotami tas viss ir.  Atceros, – mana vecmāmiņa, sasniedzot astoņdesmit gadu slieksni, kādā tikšanās reizē teica: “Meitiņ, manā vecumā galvenais ir mācēt ar jums visiem sadzīvot, nemaisīties pa kājām un nekomandēt.” Šodien saprotu, ka tie ir vērā ņemami zelta vārdi – sadzīvot, nemaisīties pa kājām un nekomandēt. Ceru, ka jaunā paaudze to novērtēs un vienmēr atcerēsies, ka vecāki un vecvecāki saviem bērniem vēl labu.

Viedokļi