Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Likumpaklausības gēns

Patiešām nezinu, vai jums ir izskaidrojums, kāpēc Latvijā nekādi nevar apturēt vēlmi dedzināt kūlu. Katru gadu viens un tas pats. Runā, raksta, aģitē un baida, bet – nekā, rezultātu nav, kā dedzina, tā dedzina. Vai citu nelaime var ko iemācīt? Acīmredzot ne, jo katru gadu ir kādi nelaimīgi cilvēki, kuri kūlas ugunsgrēka dēļ zaudē savu māju, kūti, mežu un pat dzīvību. Esmu dzirdējusi stāstus, kā uguns neapturami uzbrūk, kā iestājas panika, jo saproti, ka nespēsi to kontrolēt, bet tie ir konkrētu cilvēku pārdzīvojumi. Varbūt tante, kas knapi izglābās no uguns liesmām un kuras māja arī „izglābās”, pateicoties ugunsdzēsējiem, vairs nekad mūžā nededzinās sauso zāli. Varbūt viņa ne, bet kaimiņi? 

Man šķiet, ka mūsos ir izveidojies kaut kāds gēns mutants, kas, neskatoties ne uz kādiem argumentiem, pat ne uz likumu, diktē rīcību pēc savas saprašanas. Sak, runājiet, ko gribat, es savu zāli kā dedzināju, tā dedzināšu, tā vajag, un viss. Jaunā zāle pēc tam augšot griezdamās. Var nodegt māja, mežs? Muļķības, tas nodeg tikai tiem, kas nemāk dedzināt, bet es māku! Savā žurnālistes praksē esmu dzirdējusi šādas runas. Tāpat, iespējams, spriež tie, kas lec uz galvas ūdenī, kāpj uz ledus, kad tā praktiski vairs vai vēl nav, kas brauc agresīvi. Cieš tie neprasmīgie, tie citi. Tos, kas piemēslo mežu, nespēj savākt aiz sevis atkritumus, es pat nepieminu.

Protams, uz zemes diez vai iespējama tāda leiputrija, kad visi rīkojas tikai labi un pareizi. Un tā saprašana, kas ir labi, reizēm dažādiem cilvēkiem ļoti atšķiras. Kaut vai tā pati kūlas dedzināšana vai, kas man vispār šķiet tumsonības augstākā pakāpe, mājdzīvnieku nesterilizēšana, kas rezultējas regulārā kaķēnu slīcināšanā. Uzprasiet tiem, kas to dara, vai tas ir labi vai slikti. 

Manuprāt, tas, kam būtu jābūt normai, ir likums. Mums uz to, caur kaut kādu savu filtru skatās kā iedzīvotāji, tā amatpersonas un pat policisti un tiesneši. Esmu bijusi valstīs, kur tās pilsoņi (vismaz vairums) nedara neatļautas lietas, jo ir likumpaklausīgi. Vai tas ir sodu dēļ? Diez vai. Drīzāk tas ir kultūras līmenis. Bet, kas to nosaka? Viņos nav likumnepaklausības gēna? Bet kāpēc mūsos tāds ir? Varbūt tomēr zivs pūst no galvas? Varbūt šīs valsts likumus necienām, jo ik dienu dzirdam par dažādām nelikumībām, ko mantkārīgos nolūkos dara tie, kas pie „siles”, piedodiet par rupjību, – varas?

Igauņi tomēr ir kulturālāki, viņi vienmēr apstājas, ja uz ceļa iziet gājējs, tā man tikko teica kāds valcēnietis, mūsu lasītājs. Kad mēs kļūsim kulturāli un nededzināsim kūlu, neslīcināsim kaķēnus, nevedīsim savus atkritumus uz mežu?  Es neko no minētā nedaru, man šķiet, mani kolēģi, draugi arī ne, bet kāds taču to dara?  Kurš un kāpēc?

Viedokļi