Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Minči klīst apkārt bariem, ēdienu meklē atkritumos. Reālās dzīves "kaķu fermām" grūti rast risinājumu

Kur ir, tur rodas, jeb tēma ir gaisā! Man šī nav pirmā reize žurnālista darbā, kad, pievēršot uzmanību kādai problēmai, šķiet,  – ir pavilkts aiz diedziņa un tālāk veļas pamatīgs kamols, proti, izrādās, par to vienlaicīgi raksta citi mediji vai runā tauta. Tā noticis arī tagad. Nesen pēc kāda Silvas ciema iedzīvotāja lūguma “Ziemeļlatvijā” pieteicu tēmu, ko darīt ar bezsaimnieka kaķiem, kuri, cilvēku pamesti apdzīvotās vietās, nekontrolēti vairojas, dzīvo  badā, bet līdzcietīgākie cilvēki, nespējot vienaldzīgi noskatīties, viņus baro  un, labākajā gadījumā, pieņem savās mājās. 

Un pēkšņi kaķu stāsti ir visapkārt, gan Facebook izlasīti, gan klātienē uzklausīti. Piemēram, šonedēļ “Ziemeļlatvijas” padomu, kur vērsties pēc palīdzības, lūdza kāda Smiltenes centra veikala darbiniece, jo pagalmā esot ielikts bēdīgs pamats “kaķu fermai”. Šovasar jūnijā tur uzradusies  bezsaimnieka kaķene, kurai nu jau ir četri mazulīši. Veikala darbiniecei ir žēl mazo kaķēnu, jo tuvojas ziema un kļūst auksts, turklāt sieviete apzinās, ka šī kaķu kolonija tikai vērsīsies plašumā, ja neviens neko nedarīs. Viņa jau vērsusies Pašvaldības policijā, uzņēmumā “Smiltenes NKUP” un pie veterinārārstes, taujājot, vai kāds varētu šos kaķus izķert, bet visur saņēmusi atteikumu. Sazinājos ar Smiltenes novada Pašvaldības policiju, kas deva padomu  novada domes ēkā  atvērtajā Klientu apkalpošanas centrā uzrakstīt iesniegumu pašvaldībai, ko sieviete arī izdarīja.

Aptuveni tajā pašā laikā Facebook savu bēdu izstāstīja grundzāliete Inga Ruka. Viņa dzīvo daudzdzīvokļu namā Grundzāles centrā un vēl šīs nedēļas sākumā meklēja mājas līdz namdurvīm  atklīdušam, žēli brēcošam kaķu mazulim, kas tagad ir atrastas. “Skrēja pakaļ mūsu kaķenei – izskatījās, ka meklē mammu. Mūsējā nav gatava bērna adoptēšanai – bēg pa gabalu,” raksta Inga. Viņai šis skumīgais notikums raisījis pārdomas, ko darīt ar tiem bezsaimnieka kaķiem, kuri daudzstāvu mājas pagalma šķūnī dzīvo bariem un ēd, ko atrod izgāztuvē. Tas, ka labi cilvēki katrs paņems vienu pamestu kaķēnu un padarīs par mājas mīluli, grundzālietes redzējumā nav risinājums. “Gribas brēkt, iedomājoties, cik daudz līdzekļu tiek nelietderīgi izlietots visādās Eiropas palīdzības pakās, gadiem barojot liekēžus un pabalstu tērētājus, bet laikmetīgai attieksmei pret klaiņojošiem dzīvniekiem nauda neatrodas. Varbūt pienācis laiks uz šo problēmu palūkoties progresīvāk,” rosina Inga.

Latvijā dažviet jau parādījušās kaķu mājas. Cilvēki, kuri bijuši Kiprā un Portugālē, stāsta, ka tur redzējuši daudz klaiņojošu kaķu, taču sabiedrība par viņiem rūpējas – baro kaķu mājās, ziedo naudu dzīvnieku barībai, turklāt, iespējams, bezsaimnieka kaķus arī sterilizē.  

Kamēr Latvijā tas viss atstāts pašplūsmā, nevajag pārmest cilvēkiem, kuri līdzjūtības dēļ baro šādus klaidonīšus, jo citādi sabiedrībā tiek iepotēta vienaldzība pret dzīvo radību, – “sak, lai mirst  nost, kāda man tur daļa”. Un vēl, ja iestādēs cilvēki meklē palīdzību un taujā, ko darīt ar klaiņojošiem suņiem vai kaķiem, viņus nevis atšūt, bet tad, ja iestāde pati nevar palīdzēt, ieteikt, kur vērsties tālāk.

Viedokļi