Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mums bija otrādāk. Bezrūpīgas bērnības vietā kļūst pieaugušāki

Pagājušās nedēļas laikapstākļi radīja ļoti rudenīgas sajūtas. Man patīk ieelpot rudeni, bet ne jūlijā. Nu ko, tagad jau augusts ir klāt. Vien mēnesis atlicis līdz jaunā mācību gada sākumam, par to, kāds tas būs, absolūti nav sajēgas. Aizvien biežāk dzirdu, ka mazo bērnu un jaunāko klašu skolēnu vecāki “to murgu”, kas bija pavasarī, vairs nevēlas piedzīvot. 

Es šajā gadījumā varēju atviegloti uzelpot, jo mana meita attālināto mācību procesu izbaudīja 8. klasē un ir patstāvīga. Šo laiku diendienā pavadījām kopā mājās. Vienā ziņā varējām neiespringt, jo nebija 9. klase. Jāatzīst, ka no rītiem meitai ļāvu gulēt tik ilgi, cik viņa vēlējās, tikmēr pati strādāju un ārkārtas situācijas laikā Latvijā darbs patiešām bija krietni saspringtāks, jo viss bija par un ap “Covid-19”. Tā bija tēma numur viens, notikumi mainījās ik dienu. Telefona sarunu bija krietni vairāk kā ierasts. Arī satraukums un murgi naktīs. 

Spilgti atceros vienu dienu, kurā aizgāju uz blakus istabu un meitai teicu – mums Smiltenē ir vēl viens saslimušais, nenosaucot neko konkrētu. Uz ko meita atbildēja: “Mammu, es taču dzirdu visu, ko tu runā.” Ja man nebija viegli izlaist visu šo “Covid-19” laika informāciju caur sevi, tad kā bija meitai mācīties attālināti un paralēli no rīta līdz vakaram dzirdēt mediju darba aizkulises un fona informāciju, bet pēc tam draugu sarunas. Par šo es apbrīnoju savu Unu, jo viņa ne mirkli neizrādīja, ka būtu mājās apnicis klausīties to visu. Dažkārt pabrīnījos, kā bērns kādā brīdī “neuzsprāga” dusmās, jo mums, pieaugušajiem, ne reizi vien to gribējās izdarīt.

Neapskaužu mazo bērnu vecākus, ja atkal nāktos palikt mājās un apgūt mājmācību, vienlaicīgi pašiem strādājot. Taču šis man lika aizdomāties par vēl ko – sabiedrībā skaļi izskanējis tikai pieaugušo (skolotāju, vecāku, pārējo) viedoklis par šo daudziem tik neērto un daļai arī grūto laiku. Bet kā ar jaunatni, kuri jaunas zināšanas bija spiesti iegūt mājmācībā, kļuva par auklēm mazajiem brāļiem un māsām un dzīvoja līdzi vecāku darbam. Paldies bērniem par izturību, jo bezrūpīgās bērnības vietā savā ziņā viņi kļuva pieaugušāki. Gribas ticēt, ka pēc mēneša skolas durvis būs atvērtas, tajās smaržos asteres un gladiolas, bet gaiteņos atkal čalos bērni.

Viedokļi