Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nav vienas taisnības. Masu pasākumu dažādās puses

Pēc sestdien notikušā Latvijas valsts mežu (bijušā SEBiņa) MTB maratona Smiltenē internetā smiltenieši uzsāka diskusiju par velobraucēju kultūru un satiksmi pilsētas ielās. Komentāri lielākoties bija neglaimojoši sacensību dalībniekiem un arī vietējai pašvaldībai, kura ļauj komercpasākumu rīkot gandrīz pilsētas centrā. Līdz šim tas notika Baznīcas laukumā, bet šogad centra pārbūves darbu dēļ bija pārcelts uz Daugavas ielu. Izlasīju diskusiju, varēju izlikties, ka tādas nav, cilvēki “izbļaustītos” (tas nav pārmetums) savā starpā un pēc nedēļas jau būtu aizmirsies. Taču nereti pēc masu pasākumiem, jo īpaši sporta, ir dzirdamas atskaņas. 

Pierasts, ka ziņās pēc sporta notikumiem lasām rezultātus, bet vai tas apmierina iedzīvotāju dusmas,  sniedz atbildes uz viņu jautājumiem. Nē! Ja gadījumā interneta diskusijā neiesaistās sacensību rīkotāji un dalībnieki, kas tā arī ir, nav iespējas uzklausīt viņu komentāru un argumentus. Viss paliek, kā ir.

Es atbalstu sportu un sporta notikumus. Ja satiksme tiek ierobežota sacensību norises vietā, es tam pielāgojos. Dažas reizes gadā ir rīti, kad pamostos ar auto skaņām, kas sadzirdamas no dažu kilometru attālās autokrosa trases. Dzīvojot Rīgas ielā, pa mūsu ielu šosejas riteņbraukšanas sacensībās veda aplis. Stāvēju uz balkona un vēroju sacensības, jutu līdzi Gatim Smukulim. Maza atkāpe no sporta, savā laikā “Apvedceļa” festivāla ietvaros Rīgas, Valmieras un daudzas citas ielas bija pilnas ar apmeklētāju mašīnām. Neiedomājos, ka mani tas tracina. Ļoti labi atceros, ka tajos brīžos nodomāju – o, cik daudz cilvēku ieradušies Smiltenē. Bet tā daru es, citi uz notiekošo reaģē citādāk un to nevar viņiem pārmest. 

Gribu pateikt paldies savai pamatskolas laika klasesbiedrenei Sanitai Albertiņai par aizsākto tēmu feisbukā, citādāk nebūtu iespēju paskatīties uz masu pasākumu no citas prizmas. Ļoti atklāta saruna man bija ar riteņbraukšanas entuziastiem un MTB trašu veidotājiem Brakovsku ģimeni. Dažas frāzes rosināja aizdomāties. Jānis Brakovskis arī teica, ka tā ir runga ar diviem galiem un taisnība ir abiem. Vien dažas lappuses tālāk varēsiet lasīt, cik “pretimnākoši” ir arī vietējie, kas dienu pirms sacensībām noposta un salauž marķējumu pie Niedrāja un aiz Silvas. Vēl nepatīkamāk dzirdēt, cik kubikmetru atkritumu izvesti no apkārtnes mežiem, lai distances būtu tīras. Vai vēl trakāk ‒ viena no taciņām iesaukta par kaku, jo tur regulāri kāds nokārtojas un pat atstāj savas apakšbikses. Pārējo aicinu izlasīt rakstā, kas rosina domāt, kā dzīvojam.

Viedokļi