Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Neizmantojam iespējas

Aizvadītajā ceturtdienā Valkas pilsētas kultūras namā izskanēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts kopā ar akadēmijas jaukto kori, solistiem un izcilo latviešu pianistu Andreju Osokinu. Neesmu nekāda īpašā klasiskās mūzikas cienītāja, bet jāatzīst, ka šis koncerts man bija īsts emocionāls un muzikāls baudījums. Kopā ar kolēģēm nopriecājāmies, cik labi, ka apmeklējām šo muzikālo pasākumu, jo nemaz tik bieži uz provinces skatuvēm neuzstājas tādi pasaules mūzikas korifeji kā pianists A. Osokins. Visvairāk man simpatizēja mākslinieka cieņa pret klausītāju, jo viņš nospēlēja ne tikai programmā iekļauto Ludviga van Bēthovena skaņdarbu klavierēm, bet pēc skatītāju skaļajiem aplausiem un ovācijām uz skatuves kāpa vēl trīs reizes. Tas tiešām man kā cilvēkam parastajam sagādāja patiesu prieku. 

Tomēr, neskatoties uz demokrātiskajām biļešu cenām, kas maksāja vien četrus un sešus eiro, zālē pēdējās solu rindas bija pustukšas. Starp klausītājiem bija gaužām maz skolu jaunatnes. Valkā ir Jāņa Cimzes vārdā nosauktā mūzikas skola, kurā mācās vairāk nekā simts audzēkņu. Iedomājos, kāpēc gan pedagogi vecāko kursu audzēkņiem nevarēja noorganizēt kopīgu koncerta apmeklējumu, uzskatot to par mācību stundu. Tas būtu tik vērtīgi, ja bērni redzētu, cik daudz var sasniegt, ja vien nopietni mācās un izprot mūziku. To varētu attiecināt uz visām izglītojošām jomām. Zinu, ka mākslas skolas pedagogi regulāri kopā ar saviem audzēkņiem apmeklē izstādes muzejā, tās kopīgi apskata un analizē redzēto. Tas bērniem sniedz plašāku redzējumu un papildina zināšanas. Tas taču ir lieliski, ja uz vietas ir tādas iespējas, tikai ne vienmēr paši tās protam izmantot. Iespējams, kāds ņems pie sirds manis rakstīto, bet uzskatu, ka tas no pedagogiem neprasītu daudz pūļu noorganizēt kopīgu koncerta apmeklējumu. Iespējams, kāds kurnēs, ka tas neietilpst viņa darba pienākumos, bet tikai tad, ja skolotājs savam darbam atdod vairāk nekā vajag, ir sasniedzams fantastisks rezultāts. Tas vairākkārt ir pierādījies dzīvē.

Viedokļi