Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Netuvoties un nebarot - dzīvnieka barošana nav palīdzēšana

Redakcijas slejā atkal sanāk atgriezties pie lāču tēmas, šoreiz pēc lasītāju ierosinājuma. Vairāki  ogotāji un sēņotāji mežā pie Kokšu ezeriem Valkas novadā ir satikuši divus mazus lācēnus,  vienmēr bez mammas, un pieļauj, ka māte mazos ir pametusi. Līdz ar to cilvēkiem rodas jautājums, kāpēc lācēni ir tik droši un ziņkārīgi, gandrīz vai paši nāk klāt pie divkājaiņiem, lai draudzētos. Pagaidām cilvēki lāčus fotografē un uzņem video, ar ko pēc tam dalās sociālajos tīklos, bet pētnieki jau sāk bažīties, vai tikai kāds neizdomās mazos ķepaiņus barot, ko nedrīkstot darīt.

Dzīvnieku piebarošanu nekādā gadījumā nevajag uzsākt, jo barošana nav palīdzēšana, uzsver Jānis Ozoliņš, valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks un lāču dzīves zinātājs, kura viedokli “Ziemeļlatvija” uzklausīja pēc lasītāju ierosinājuma.

Jānis Ozoliņš skaidro, –  ja dzīvnieku, tai skaitā lāci, baro, viņš pierod pie barotāja un, ja barotājs ir cilvēks, tad dzīvnieks visu savu mūžu nāks pēc barības pie cilvēka. “Būtībā tas ir sabojāts lācis, un agrāk vai vēlāk viņu būs jānogalina. Tādi gadījumi jau ir bijuši. Tur neko nevar darīt,” atzīst pētnieks.

Konkrētajā gadījumā ar mazajiem Kokšu lācēniem Jānis Ozoliņš aicina lāčiem netuvoties, lai viņi nepierod pie cilvēka, jo “normāls lācis no cilvēka baidās, bet, ja lācis sāk no cilvēka nebaidīties, viņš kļūst par problēmlāci”. Tāpēc ieteikums ir mazajiem lācēniem nepievērst uzmanību, bet drīzāk viņus pabaidīt projām.

Jautājums, kur palikusi lācēnu mamma, joprojām ir bez atbildes. Pētnieks tikai pēc fotogrāfijām un video nevar novērtēt, vai mazie ir šā gada ziemā vai pērnajā ziemā dzimuši. Ja viņi dzimuši šogad, tad viņi kaut kādā veidā ir zaudējuši savu mammu un tad pastāv risks, kā mazie pārziemos, taču, ja viņi ir pusotru gadu veci, tad absolūti nevajag uztraukties, vienu ziemu viņi jau ir pārlaiduši droši vien kopā ar mammu un pratīs aiziet gulēt, spriež Jānis Ozoliņš. Pēc video noskatīšanās viņš sliecas domāt, ka Kokšu lācēni varētu būt pusotrgadnieki, jo šā gada lācēni kokos kāptu veiklāk, nebūtu tik smagnēji.

Pētnieks arī uzsver, ka lāči ir kļuvuši par mūsu dabas sastāvdaļu, un dabā ir tā, ka visus izglābt nekad nevar. Galvenais, kas jāatceras, – vienalga, kā  mazulis tas ir, mazs putniņš vai lācis –  cilvēks viņu var tikai sabojāt un savvaļā tāds vairs neatgriezīsies.

Sociālajos tīklos cilvēki spriež, kāpēc Latvijas mežos pēkšņi uzradušies tik daudz lāču, vai tikai kāds viņus nelaiž ārā no privātajiem zoodārziem? Plašsaziņas līdzekļi pērn jau rakstīja par Krievijas lāčiem Poļu un Prošu, kuri ieklīda Igaunijā no bioloģiskās stacijas “Tīrs mežs” Pleskavas apgabalā un staigāja pat pa Valgas ielām. Viens lācis pazuda, bet otru Valgas apkārtnē igauņi noķēra un aizveda atpakaļ uz Krieviju.

Viedokļi