Nosarkt un nosvīst nācies ne reizi vien

Sveiciens karstajā jūlijā. Cik tas tomēr ir forši, ka beidzot ir īsta, silta vasara un nav jāmeklē pēc vējjaciņām un džinsiem. Ceru, jūs izbaudiet šo laiku! Savukārt es izbaudu visas savas pēdējās intervijas šajā amatā. Tā kā šī ir mana pirmspēdējā redakcijas sleja, veltīšu to jums – lasītājiem un saviem interviju personāžiem. 

Pēc manas iepriekšējās redakcijas slejas, piezvanīja vairāki cilvēki, atgādinot, kas tad bija manas pirmās intervijas pirms 14 gadiem. Būtu interesanti uzzināt, cik kopumā interviju, ziņu un reportāžu šo gadu laikā esmu izveidojusi. Visas atcerēties nevaru, taču dažas nespēju aizmirst. Jūs jau pamatā redzat rezultātu – gatavu ziņu, bet nereti pats process ir stāstu vērts. Tā, piemēram, 2008. gadā pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm, kurās zelta medaļu Latvijai izcīnīja BMX riteņbraucējs, viens no visu laiku izcilākajiem latviešu sportistiem Māris Štrombergs, interviju ar olimpisko čempionu man bija sarunājis novadnieks Jānis Siliņš. Atceros, ka abi mani uz interviju gaidīja atpūtas kompleksā “Avoti” Valmierā. Izstāstīja ceļu, kā līdz viņiem nokļūt, taču bija iedomājušies, ka braucu no Valkas. Manuprāt, toreiz Waze nebija, kas palīdzētu precīzi nokļūt galamērķī. Nekad mūžā neesmu interviju kavējusi 40 minūtes. Taču nekad neviens arī manu kavēšanu nebija ar tādu sapratni uztvēris kā Māris un Jānis.

Vēl spilgti atmiņā palikusi intervija kādā viensētā Palsmanes pagastā. Tur mājas iemītniekiem bija savstarpējs strīds par bezdelīgu ligzdām. Abas jaunas, nepieredzējušas kopā ar praktikanti Baibu braucām uz norādīto adresi. Intervija bija sekmīga, taču noslēgumā divi no mājas iemītniekiem, vīrietis ar sievieti, sakāvās. Vīrietis arī aizdomīgi ar katlu rokā staigāja gar mums abām. Viss beidzās vien ar izbīli, taču, kā vēlāk mums pagastā teica, uz to māju drošāk ir braukt kopā ar likumsargiem. 

Šādu stāstu ir daudz, ik pa laikam gadās arī kāda izgāšanās. Paldies visiem, kas sajauktus burtus vai vārdus, man piedevuši, vēl labāk, ja par to spējuši pasmieties paši. Tas notika pasen, kad rakstīju par novada motosportistu sniegumu dažādās sacensībās. Viens no viņiem – Raimonds Kalniņš – man uz lapas rokrakstā bija sarakstījis atbalstītājus, kam noteikti jāpasaka paldies. Rakstā atbalstītāju “Saukas kūdra”, biju nodēvējusi par “Saunas grīdu”, jo tieši tā es salasīju Raimonda rokrakstā. Tas tika nopublicēts. Par kļūdu, smejoties līdz asarām, man pateica tikai pēc krietna laika. Reiz galda tenisistu Juri Siliņu nodēvēju nevis par veterānu, bet veterināru. No pēdējo gadu smieklīgākajām situācijām varu minēt sarunu ar OK “Azimuts” vadītāju Aldi Lapiņu. Birojā runāju pa telefonu ar Aldi un pēc skolas uz mirkli ienāca meita. Kad viņa gāja prom, telefonsaruna turpinājās. Meitiņai teicu: “Labi, atā, zaķīt!” Bet to nejauši pateicu klausulē, uz mirkli bija klusums, bet jau pēc brīža visi (kolēģi, Aldis, es) smējāmies skaļā balsī. Un no sirds atvainojos tev, Egil Mūrniek no “Smiltenes piena”, jo tevi parakstā zem attēla biju nodēvējusi par Egli. Garlaicīgi ikdienā nekad nav. Tā vienmēr bijusi piepildīta, un šādas amizantas situācijas, izgāšanās atsvaidzina nopietno un svarīgo darbu. Varbūt ne uzreiz, jo likušas nosarkt un nosvīst, bet ar laiku pavisam noteikti.

Viedokļi